Koronvīruss SARS-CoV-2 – ko zinātnieki tev stāsta

Tēmu par vīrusu turpināšu šajā materiālā: “Covid-19” laiks ar Ivetu Buiķi

Atbildes uz biežāk uzdotajiem jautājumiem atradīsiet šeit: “Jautājumi un atbildes”

---

Izpētītais līdz 14.03.2020.

COVID-19 pandēmija ir liels pārbaudījums gan žurnālistiem, gan iestāžu preses dienestiem, gan arī visai sabiedrībai. Cilvēki cenšas atrast informāciju, lai saprastu, kas notiek, cik bīstams ir tas, kas notiek un kā viņiem tagad rīkoties. Noderīga nav nedz daudzu mūsu „viedokļu līderu” publiskā smiešanās par cilvēku uztraukumu, nedz arī nepamatota panika. Šobrīd sabiedrībai visvairāk vajadzīga ir skaidrība. Tāpēc nolēmu apkopot to zinātnieku informāciju, kuru man pēdējo divu nedēļu laikā ir izdevies atrast avotos angļu un vācu valodās.

Manuprāt, mums trūkst tieši zinātnieku-virusologu, kuri pēta šo koronvīrusu, sniegtās informācija. Svarīgi uzsvērt, ka šeit neparādīsies ne vienkārši ārstu, ne valsts iestāžu, ne arī amatpersonu sniegtā informācija. Man šķita svarīgi nodot latviešu lasītājiem iztulkotu to, ko zinātnieki līdz minētajam datumam ir atklājuši COVID-19 sakarā. Amatpersonām ir jātransportē sabiedrībai informāciju, kura balstīta faktos un skaitļos. Tādos, kādus viņi saņem. Zinātniekiem ir lielāka brīvība, jo viņi drīkst apšaubīt arī oficiāli piegādātos faktus, ja viņi redz, ka tie nav loģiski savietojami ar to, kas viņiem ir zināms par vīrusu un norisēm ap to.

Tālākajā materiālā nav neviena manis pašas teikuma. Esmu tikai iztulkojusi to, ko publiski ir pauduši zinātnieki. Kā avotus izmantoju zinātniskajiem jautājumiem veltītos medijus, kā, piemēram, Hārvardas universitātes avīzē publicēto COVID-19 veltīto sēriju, kā arī vācu sabiedrisko mediju intervijas. No šiem avotiem ņēmu tikai intervijas ar zinātniekiem-virusologiem vai rakstus, kurus viņi paši ir rakstījuši. Nevēlējos riskēt, ka pārpublicēju kāda žurnālista nepareizi atstāstītu šo ekspertu teikto. Tas notiek biežāk nekā varētu domāt.

Tātad, ko mums stāsta virusologi?

Ir jāsaprot, ka COVID-19 ir jauns vīruss, ar kuru cilvēce vēl nav sastapusies. Ar saaukstēšanās vīrusu ir savādāk. Ar to katrs pieaugušais vismaz reizi dzīvē ir slimojis un mēs visi vismaz daļēji esam imūni pret to. Tas nozīmē, ka šos vīrusus imūnsistēma pieauguša cilvēka organismā aptur un mēs tos arī neizplatām tik daudz. Mūsu organisms tos iznīcina jau mūsu ķermenī.

Bērniem šīs imunitātes nav. Varētu teikt, ka bērni šajā ziņā ir imunoloģiski naivi. Tāpēc viņi tik daudz izdala vīrusus – tie vairojas viņu organismā.

Attiecībā uz COVID-19 mēs visi esam imunoloģiski naivi. Izskatās, ka mūsu imunitāte šo jauno vīrusu nepazīst. Tāpēc šo vīrusu replicējam mēs visi, ne tikai bērni vai atsevišķas iedzīvotāju grupas. Šeit mums visiem ir ļoti augsta vīrusa koncentrācija degunā un kaklā un mēs viens otru tādā veidā viegli aplipinām. Mēs uzskatām, ka pie pandēmiska vīrusa mēs visi esam apmēram vienādi infekciozi, kamēr sezonālā vīrusa (plaši izplatītie saaukstēšanās vīrusi) laikā tieši bērni neproporcionāli daudz izplata vīrusu.

Visi pētījumi norāda, ka COVID-19 vīruss pamatā atrodas elpošanas ceļos, tur vairojās un caur klepu tiek nodots citiem. Iespējams, ka vīruss vairojās arī kuņģa un zarnu traktā, bet neizskatās, ka tas infekciozā veidā tiktu izdalīts caur urīnu un fekālijām. Pie citiem vīrusiem, piemēram, Norovīrusa, arī fekālijas ir infekciozas un tā ir liela higiēntehiska problēma. Izskatās, ka ar COVID-19 tā nav.

Kāpēc vīruss tik smagi skāra tieši Itāliju

Acīmredzot Itālijā vīruss tika ievazāts nepamanīts. Tā varēja notikt arī pazīstamajā gadījumā Minhenē. Tur viešņa no Ķīnas vizītes laikā partneruzņēmumā jutās nedaudz slikti, sāpēja galva, ko viņa izskaidroja ar tālo ceļu un laika nobīdi. Kad pēc 2 dienām viņa atgriezās Ķīna un konstatēja vīrusu, viņa piezvanīja vācu partneruzņēmumam un pateica to. Tas deva iespēju Minhenē momentāni veikt karantīnu, izsekot viņas kontaktpersonas un vīrusa tālāku izplatību veiksmīgi apturēt.

Itālijā acīmredzot tā nenotika. Ja Minhenē viešņa nebūtu pabrīdinājusi, tad nav izslēgts, ka mēs līdz šodienai nezinātu par visu Minhenes klāsteri (cluster). Līdz tam brīdim, kamēr kaut kur tuvumā parādītos smags saslimšanas gadījums un mēs tādā veidā atrastu izejas punktu. No Itālijas scenārija nav pasargāts neviens uz pasaules. Iespējams, ka mēs šobrīd Itālijai līdzīgu situāciju piedzīvojam kaut kur citur un par to vēl nezinām. Tad pēkšņi vienā dienā mēs atradīsim 20 saslimšanas gadījumus un nākošajā dienā vēl simts. Ar to ir izskaidrojama iestāžu reakcija uz ceļojumu ierobežošanu. Te situācija mainās no dienas dienā.

Nav neviens jāvaino, arī iestādes nē

Vīruss ir sasniedzis visus kontinentus (tāpēc Pasaules Veselības organizācija (PVO) ir izsludinājusi pandēmiju. Piezīme I.B.). Ja mums ir maz datu no Āfrikas, vai tas nozīmē, ka tur nav šis vīruss? Nē! Protams, ka mēs šodien sakām, ka cenšamies palīdzēt Āfrikai. Eiropa sūta uz Āfrikas laboratorijām reaģentus, lai viņi varētu veikt testus. Nedomāju, kā tāpēc jau tur viss ir kārtībā. Nav jau tā, ka cilvēki saslimst tikai galvaspilsētā, valsts vienīgās laboratorijas tuvumā.

Neaizmirsīsim arī, ka Āfrikā, ja pieaugušajam ir augsta temperatūra, tad visdrīzāk viņš slimo ar malāriju. Tur nedomās par COVID-19, bet gan par malāriju. Āfrikā cilvēki arī saslimst ar gripu un viņiem ir plaušu karsonis, bet tas netiek diagnosticēts. Mums ir jāiziet no pieņēmuma, ka Āfrikā jau sen ir ar COVID-19 saslimušie, tikai mēs par viņiem nezinām.

Notikumi Irānā norāda, ka vīruss ir izplatīts arī arābu pasaulē (Irāņi paši nav arābi, bet vīruss no turienes noteikti ir izplatījies visās arābu zemēs un jādomā, ka arī Āfrikā, jo šo valstu iedzīvotāji ceļo tajā reģionā. Piezīme, I.B.). Situācija Irānā ir uztraucoša, jo tā ir nepārredzama. Tur ir pārāk daudz mirušo attiecībā pret diagnosticēto pacientu skaitu. Vienīgi, ka Irānas situācijā mēs apmēram varam saprast, kur ir viņu problēmas, mēs atrodamies kontaktā ar kolēģiem tur. Ar Ķīnu tā nav. Tā ir slēgta sistēma, viņiem ir pašu izveidotas testēšanas metodes, bet mēs nezinām, cik labi tās funkcionē. Tur viss tiek centrāli organizēts.

Skaidrs ir tikai viens – pie pandēmijas nav neviena vainīgā. Mums jābeidz vainot kaimiņus vai ko citu. Tā nav viņu vaina. Pandēmija ir dabas katastrofa, kura notiek palēninātā tempā. Mēs varam tikai visi darīt mums iespējamo, lai to apturētu.

Vai varam COVID-19 salīdzināt ar gripu, no kuras arī daudzi mirst?

Nē, nevaram. Nekādā gadījumā. Mirušos no gripas mēs nosakām pavisam savādāk. Mēs nosakām gripas sezonu teiksim no Ziemassvētkiem līdz karnevāla laikam. Tiek saskaitīti visi šajā laikā mirušie un šo skaitli mēs salīdzinām ar citos mēnešos mirušo skaitu. Starpību mēs uzskatām par gripas upuriem.

Savukārt pie COVID-19 mēs uzskaitām precīzi katru no šī vīrusa mirušo un rēķinām to pret visu saslimušo skaitu. Šis skaitlis paliek aizvien precīzāks, jo vairāk cilvēku mēs testējam. Īpaši pandēmijas sākumā šis skaitlis ir daudz lielāks nekā patiesībā. Jo saslimušos ar viegliem simptomiem mēs nepamanām. Tādā gadījumā mums iznāk liels mirušo skaits pret saslimušo skaitu. Jo vairāk cilvēkus mēs iztestējam, jo precīzāku mirstības statistiku iegūstam. Uhaņā no sākuma izskatījās, ka mirst katrs ar COVID-19 inficētais. Tikai vēlāk mediķi pamanīja, ka ir arī inficētie, kuru slimības gaita ir viegla. Uz slimnīcu, kur cilvēku testē, devās tikai tie, kuri slimoja smagi. Līdz arī to no sākuma izskatījās, ka mirstības procents ir augsts.

Tagad kad mums klāt ir nākuši dati no valstīm, kur ir ļoti laba medicīniskā aprūpe, kā Singapūra, Dienvidkoreja, mēs varam secināt, ka mirstības procents ir robežās starp 0,1 un 0,5 %. Turklāt mēs nedrīkstam sāk šo skaitli attiecināt uz savu apkārtni. Tad mēs saņemsim traģisku rezultātu un tajā nebūs vērā ņemts fakts, ka visi taču nesaslims. Pats galvenais ir saprast, pat ja mēs runājam par to, ka saslims 60 % iedzīvotāju vai 80 %, ir ļoti liela atšķirība, vai šie cilvēki visi saslims mēneša laikā vai divu gadu periodā. Šādā gadījumā pats galvenais ir novērst strauju vīrusa izplatīšanos.

Turklāt pret gripu mūsu rīcībā ir potes, kuras ir efektīvas. Nav nepieciešams noteikt karantīnu, bet vajag aicināt cilvēkus potēties. Diemžēl vēl joprojām cilvēki potējās par maz. Būtu nepieciešams sasniegt 70 % potēto cilvēku īpatsvaru sabiedrībā, lai gripas sezonas laikā panāktu nopietnu saslimšanas gadījumu samazinājumu. Tas pagaidām vēl nav noticis.

Arī jau esošā imunitāte samazina gripas izplatīšanos. Cilvēki, kuri ir izslimojuši gripu, ir mazāk uzņēmīgi pret jaunajiem gripas vīrusiem. COVID-19 gadījumā šādas imunoloģiskās atmiņas mums nav.

Vai ir taisnība, ka gados jauniem cilvēkiem nav jāuztraucas par šo vīrusu?

Virusologi norāda, ka fakts, ka COVID-19 ir bīstams vecākiem cilvēkiem, īpaši tiem, kuriem pāri par 70 gadiem, nebūt nenozīmē, ka smagas komplikācijas nepārdzīvotu jauni cilvēki. Tā notiek, saslimstot ar gripu, tā bija arī salīdzinoši vieglās 2009. gada „Cūku gripas” laikā. Pat parastas saaukstēšanās rezultātā mēs redzam jaunus un veselus pacientus, kuri pēkšņi ir smagi slimi. Mēs nevaram noteikt, kāpēc tā notiek. Tā var būt sagadīšanās, tur sava nozīme var būt arī ģenētiskajiem priekšnoteikumiem. Ir ļoti grūti pētījumos noteikt un izpētīt tieši ģenētikas ietekmi uz slimības norisi. Uzskatu, ka tur bieži nozīme ir arī pacienta infekcijas vēsturei. Arī tam, vai cilvēks ir smēķētājs. Tieši COVID-19 sakarā uzskatu to par ļoti svarīgu apstākli. Mēs zinām, ka Ķīnā visvairāk smēķē tieši vīrieši un vīruss tur smagāk skar vīriešus. Uz šo mums pieejamo datu pamata esam spiesti izdarīt secinājumu, ka smēķēšana palielina smagu komplikāciju un pat letāla iznākuma iespēju pacientiem.

Arī jauni cilvēki var slimot ar kādām nopietnākām pamatslimībām. Varbūt viņš nesen ir pārcietis vēža operāciju vai viņam ir slima sirds. Šādus pacientus ir nepieciešams ilgāk paturēt novērošanai slimnīcā nekā citus. Līdzīgi, kā tas ir ar gados vecākiem pacientiem.

Ir jāsaprot, ka mums būs daudz inficēto. Lielākai daļai no viņiem infekcija nonāks plaušās. Dažiem tas izraisīs spēcīgu klepu, bet citiem sāks trūkt elpa. Brīdī, kad cilvēka plaušas vairs nestrādās, tad viņam būs nepieciešama mākslīgā elpināšana slimnīcas intensīvās terapijas nodaļā. Tā ir kritiskā fāze. Jautājums ir, vai pacienta sirds un asinsvadu sistēma šo slodzi izturēs. Cilvēkiem, kuri ir sportiski un trenēti, tas izdosies vieglāk nekā tiem, kuri jau pie iešanas pa trepēm ir aizdusa. Tieši šie cilvēki ir nozīmīga riska grupa. Respektīvi, mums nav jākoncentrējas uz imūnsistēmu tik daudz, kā uz pacienta vispārējo sirds un asinsrites sistēmas stāvokli.

Protams, risks pacientiem, kuri lieto imūnsistēmu vājinošus medikamentus, arī ir nozīmīgs. Tur kopā ar ārstējošo ārstu ir jāapsver visus par un pret terapijas turpināšanu. Varbūt, piemēram, astmas pacientiem ir iespējams pāriet no kortizonu saturošu medikamentu uz kādu citu. Mums pagaidām nav pietiekoši daudz datu, lai konkrēti pateiktu, kam kādā situācijā kas būtu jādara. Te katram pašam kopā ar ārstu ir jāizlemj sev labvēlīgākais variants.

Vai ir vērts vēl tagad potēties pret gripu un pneimokokiem?

Tas noteikti netraucētu. Pat ja šīs sezonas gripa jau ir beigusies, tad tomēr gripas pote varētu palīdzēt izveidot imunitāti pret nākamās sezonas gripu. Pirms tās rudenī poti var atjaunot.

Vēl svarīgāk, īpaši vecākiem cilvēkiem, būtu vēl tagad potēties pret pneimokokiem. Mēs tagad zinām, ka smagie slimības gadījumi ir saistīti ar plaušu karsoņa rašanos. Pneimokoku pote šo risku mazinātu.

Bērni un COVID-19

Mēs gan nevaram šo tik vienkārši attiecināt uz cilvēkiem, kuri par sevi apgalvo, ka viņi bieži saaukstējās. Protams, ir smagi imunitātes deficīta gadījumi, bet mums nav nekādu zinātnisku argumentu, kuri apstiprinātu to cilvēku pieņēmumu, kuri uzskata, ka viņiem ir kaut kāds īpašs un vispārējs paaugstināts risks attiecībā uz inficēšanos. Cilvēkiem izveidojas tāds uzskats, ka viņi slimo vairāk nekā pārējie. Tas parasti nav taisnība (atskaitot jau minēto diagnozi). Iespējams, ka šim cilvēkam mājās ir mazi bērni. Mēs zinām no laboratoriskiem izmeklējumiem, ka bērnu deguna sekrētā ir daudz vairāk vīrusu nekā pieaugušajiem. Kad mēs testējam bērnus un pieaugušos uz saaukstēšanās vīrusiem, tad mēs nemaz nebrīnāmies, ka bērnam to atrodam 10 000 reižu vairāk nekā pieaugušajiem. Tas pats vīruss pieaugušā sekrētā var būt teiksim 1000 uz vienu mililitru, bet bērnam – miljons vai pat 10 miljoni. Saprotams, ka tādā gadījumā arī pieaugušie slimos vairāk, ja viņiem mājās ir bērni.

Līdz šim izskatās, ka COVID-19 bērnus skar mazāk nekā pieaugušos. Tomēr tas nenozīmē, ka bērni nav inficēti vai ka bērni līdz ar to nevarētu inficēt pārējos. Ir jāuzsver, ka mums šajā ziņā trūkst datu, mēs precīzi to nezinām, vai tieši bērni ir šo vīrusu ampflikatori.

Grūtniecība un COVID-19

Šobrīd izskatās, ka vīruss īpaši neapdraud grūtnieces. Atcerēsimies, ka pie gripas grūtniecēm parasti ir smagāka slimības gaita. Tas nenozīmē, ka auglis tiek inficēts ar gripu, bet norāda, ka grūtniecības laikā notiekošās imūnsistēmas izmaiņas paver lielākas iespējas smagi izslimot gripu.

Ar COVID-19 tā nav. Tas ir iepriecinoši. Ir fakti, kuri uz to norāda. Te jāatzīmē, ka tie visi balstīti uz pētījumiem, kuri izdarīti Ķīnā. Tie ir tikai pirmie dati, un tie bāzējās uz samērā nelielu pacientu skatu. Pētījumi nav pabeigti, un nekur nav teikts, šis pieņēmums nevar mainīties. Tomēr sākotnējie dati nenorāda, ka pašas grūtnieces smagi slimotu ar COVID-19.

Uz nedzimušo bērnu attiecas citi apsvērumi. Ir vīrusu izraisītas slimības, kurās topošā māte var inficēt bērnu, kas noved pie smagām sekām līdz pat spontānam abortam. Attiecībā uz jauno vīrusu mums tādas norādes nav. Es, starp citu, brīnītos, ja tādas parādītos. Jo nevienam pacientam, kuru mēs līdz šim esam testējuši (un tādu nav maz), mēs neesam atraduši vīrusu asinīs. No Ķīnas gan ir pienākuši pētījumi, kuri šad un tad nejauši esot atraduši vīrusu arī asinīs, bet es šiem apgalvojumiem neticu. Tur ir pārāk neskaidras norādes uz vīrusa genomu asinīs. Es neticu, ka šis vīruss vairojas asinīs. Tātad, lai vīruss varētu kaitēt nedzimušajam, tad vīrusam būtu jāatrodas asinīs, jo tikai tā (caur placentu) vīruss var nonākt līdz auglim.

Kā var noteikt, no kurienes vīruss ir ienācis attiecīgajā teritorijā.

Vīrusu genomā ir 30 000 pamata kombinācijas – pāri. Analizējot šīs kombinācijas, var noteikt, kurš no kura ir inficējies. Tādā gadījumā šīs kombinācijas būs vienādas. Ja mēs atrodam dažas atšķirības, tad varam pateikt, ka šie vīrusi nenāk no viena avota. Vīrusiem ir mutācijas, kuras notiek vietās, kurās viņi tālāk nonāk. Mēs vēl pagaidām nevaram pateikt, no kura apvidus nāk konkrētais vīruss, bet drīz mēs to varēsim. Ar nosacījumu, ka turpināsies tā prakse, kas līdz šim, kad mēs, visi virusologi, dalāmies ar atrastajām vīrusu sekvencēm. Tad var noteikt no kuras valsts, no kura klāstera konkrētais vīruss nāk. To dara kādu noteiktu laika periodu, līdz kaut kad vīrusi būs tā sajaukušies, ka vairs nebūs nozīmes izcelsmes noteikšanai.

Šobrīd gan šie pētījumi ir svarīgi. Ja mēs varam izpētīt, kuri vīrusi cik ātri uz kurieni ir izplatījušies, tad mums palīdz plānot pandēmijas attīstību.

Protams, ka šie modeļu aprēķini nav precīzi. Īpaši šobrīd, sākuma fāzē. Tur esmu skeptisks, domāju, ka no pašreizējiem datiem daudzmaz precīza analīze nav iespējama. Bet mēs varam sākt salīdzināt datus ar citām pandēmijām, varam apkopot informāciju, lai uz tās bāzes nedaudz vēlāk veiktu precīzākus aprēķinus.

Ko nozīmē paziņojums, ka ar vīrusu inficēsies vismaz 60 % iedzīvotāju?

Mums ir skaidri jāsaprot, ka šie 60 % norāda tikai un vienīgi uz pandēmijas beigām. COVID-19 ir endēmisks vīruss, kas nozīmē, ka mēs gandrīz visi kaut kad ar viņu inficēsimies. Arī pēc pandēmijas beigām vīrusa izplatība turpināsies. Pandēmiju neaptur imunitāte, bet gan brīdis, kad beigsies iespēja vīrusam tālāk izplatīties. Pašu vīrusu var apturēt tikai vienā veidā – izveidojot imunitāti. To mēs iegūsim izslimojot šo vīrusu.

Tīri matemātiski vīrusa apturēšanās ir iespējama tad, kad no katriem trīs cilvēkiem divi būs imūni pret vīrusu. No šejienes arī ir šī maģiskā 66 % robeža. Svarīgi mums šobrīd ir panākt situāciju, lai šī „bara imunitātes” (herd imunity) iegūšana nenotiktu dažu mēnešu laikā. Tas pārslogos mūsu veselības aizsardzības sistēmu, slimnīcas. Šī iemesla dēļ karantīnas, lielo pasākumu aizliegšana, ceļošanas ierobežošana ir vajadzīga. Lai inficēšanās izstieptos laikā, varbūt uz gadu vai diviem. Tad mēs spēsim apkalpot un izglābt daudz lielāku pacientu skaitu.

Ja visi slimos vienlaicīgi, tad ārstiem nāksies aizvien biežāk izšķirties, kuru smago pacientu pieslēgt pie mākslīgās elpināšanas sistēmas un kuram ļaut nomirt. Tādā situācijā mēs negribam nonākt, tādēļ visai sabiedrībai, katram tās loceklim ir jāpalīdz palēnināt COVID-19 izplatīšanos. Pats svarīgākais šobrīd ir iegūt laiku!

Kad mēs varam rēķināties ar vakcīnu pret COVID-19?

To ir ļoti grūti pateikt. Tas, ka mediji paziņo, ka nākamās nedēļas laikā kāds biotehnoloģijas uzņēmums izlaidīs poti, tas vēl neko nenozīmē. Tad ir jāveic pētījumi un testi. Vispirms uz dzīvniekiem. Jāpierāda, ka tie var poti paciest, ka tai ir iedarbība un tā nav indīga.

Tad ir jāveic izmēģinājumi ar nelielu cilvēku grupu. Vispirms pārbauda, vai cilvēki šo poti pārcieš. Šajā stadijā mēs nejautājam, vai viela ir iedarbīga. Mēs pārbaudām, vai tā nekaitē. Tālāk to pašu pārbauda uz lielākas cilvēku grupas. Tad tiek pētīts, vai šī pote darbojas, vai cilvēki izveido antivielas ķermenī pēc šī potes. Arī tad vēl pote nav gatava lietošanai. Ir jātestē uz vairākām grupām un jāskatās, vai tajās samazinās saslimšana. Šos visus procesus nevar tā vienkārši paātrināt.

Nedrīkstam arī aizmirst, ka jau iepriekš mēs esam sastapušies ar situācijām, kad testēšanas periodā ir novērots, ka pote nevis samazina, bet gan palielina saslimšanas iespēju. Tādā gadījumā potes izstrāde tika pārtraukta jau agrā sākuma stadijā.

Ķīnā šobrīd testē medikamentu pret COVID-19, to sauc Remdesivir. Bet kā jau minēju, mēs precīzi nezinām, kas tieši notiek Ķīnā un nevaram paredzēt kad un vai šis preparāts būs pieejams un kādus rezultātus tas dos.

Vai mēs šobrīd droši zinām, ka pēc izslimošanas ar COVID-19 cilvēks uz visiem laikiem iegūst imunitāti?

Nē, to mēs nekādā gadījumā nevaram apgalvot. Ļoti iespējams, ka ar COVID-19 var inficēties atkārtoti pēc kādiem pāris gadiem. Mums ir dažāda pieredze ar vīrusiem. Mums jau bija cits koronvīruss SARS, kurš pats izzuda. Interesanti ir arī atzīmēt, ka ķīniešu pacientiem, kuri izslimoja SARS, piecus gadus vēlāk vairs nevarēja konstatēt antivielas. To nebija. Tas atšķiras no koronvīrusa, kurš izsauc saaukstēšanos. Pret to mums antivielas saglabājās. Tiesa, dažādās koncentrācijās, bet tās ir. Turklāt antivielas nav vienīgais rādītājs, ir vēl citi, kuri tiek pētīti.

Vīrusu mutācija

Jāatzīmē arī, ka vīrusi nemitīgi mutē. Starp citu, arī dzīvnieki un augi ir pakļauti mutācijai. Vīrusiem mutācija norit ātrāk. Mainās vīrusa gēna informācija, bieži tad mainās arī aminoskābes informācija un struktūra. Tīri statistiski mutācija nāk vīrusam par ļaunu. Mēs spējam šādus mutējušus vīrusus no populācijas izņemt ārā. Normālais, parastais vīruss ir stabilāks nekā mutants. Ar laiku nostabilizējas vīrusa pamatforma un mutējušie vīrusi pazūd.

Tomēr nevar arī izslēgt citu iespēju: ka vīruss izmainīsies un, piemēram, tas vairosies arī kaklā, un tas nebūs jānodod no plaušām uz plaušām. Vīruss pats sevi optimizē un meklē vieglākos nodošanas ceļus. Tas notiek jau tagad. Tad nebūtu jābrīnās, ja ar laiku tas izmainīsies tā, ka nodosies ar deguna sekrēta palīdzību arī. Tādā veidā tam būs iespējams inficēt vēl vairāk cilvēku.

Tomēr arī par mutāciju mēs nevaram runāt vienkāršotā formā, jo varam panākt negatīvu efektu, kad kaut kādi žurnālisti paņem atsevišķi izrautu teikumu un publicē materiālu ar skaļu virsrakstu: „Vīruss ir mutējis!”.

Līdzīgi ir ar gadījumiem, kad parādās ziņas, ka pacients ir saslimis atkārtoti ar COVID-19. No Japānas ziņo par vienu tādu gadījumu un no Ķīnas par vairākiem. Es nezinu, ko par to domāt. No infekciju bioloģiskā viedokļa tam nav nekāda pamatojuma. Es to varētu izskaidrot no laboratoriju un klīniskā viedokļa. Piemēram, ka pacients ir bijis pārāk ātri izrakstīts no slimnīcas un viņa stāvoklis atkal pasliktinājās. Bieži taču COVID-19 izpaužas kā viegla saaukstēšanās. Ārsts pēc 3 vai 4 dienām domā, kāda vajadzība pacietam atrasties slimnīcā? Viņš taču jūtas labi, bet slimnīcas vieta ir bloķēta. Pacientu izraksta. Epidēmijas laikā ārstiem ir tendence tā rīkoties.

Tad nonākam pie situācijas, ka galīgā klīniskā aina, kura izšķiras slimības pirmās nedēļas beigās vai otrās nedēļas sākumā, izšķiršanās starp izveseļošanos un dziļāku saslimšanu notiek ārpus slimnīcas. Pacients nonāk citā slimnīcā un saka, ka bijis slims un tad izveseļojies no slimnīcas izrakstīts. Viņa analīzes tiek pārbaudītas un tajās atkal atrod vīrusu. Ja tad notiek nedaudz neprecīza komunikācija, tad var nonākt pie secinājuma, ka pacients atkal uzrāda pozitīvu analīžu ainu. Bet šī aina visu laiku bija pozitīva, tikai ārsts to nezina.

Katrā ziņā šobrīd ir pāragri dot jebkādu prognozi par COVID-19 mutācijām un to ietekmi. Tas būs iespējams tikai pēc pētījumiem, kuriem vajadzīgi mēneši.

Ir parādījušās ziņas par komerciāliem ātriem testiem. Vai tie ir droši un ātri?

Lielākā daļa valstu pasaulē izmanto Vācijā izstrādāto „Polymerase-Kettenreaktion” testēšanas metodi**. Medicīniskā diagnostikā to izmanto kopš 90. gadu sākuma un tā ir sevi pierādījusi kā kvalitatīva metode. Tikai ASV un Ķīnā valsts nosaka, kā ir jātestē un viņi uz vīrusu testē savādāk.

Katrā ziņā vācu tests ir jāveic laboratorijā. Tam vajag vienu mašīnu un divus līdz trīs darbiniekus. Pamata testam paiet pusotras stundas, kopā, lai visu testu izdarītu, vajag apmēram četras stundas. Ņemot vērā visas ar dokumentāciju, iepakošanu un transportu saistītās darbības, tad uz testu aiziet viena diena.

Vienīgais, ko varētu darīt un, iespējams, ka mēs pie tā vēl nonāksim, tas būtu ļaut pacientiem pašiem paņemt provi un nodot uz izmeklēšanu. Cilvēki, kuri motoriski ir spējīgi ar testa stabiņu sev paņemt iztriepi no kakla, tiem varētu ļaut pašiem nodot analīzes. Tam ir vajadzīga labi sagatavota informācija, lai viņi pareizi to var izdarīt. Tas arī atslogotu resursus. Iespējams, ka nākošajā rudenī mums būs „Lateral Flow Devices”, ar kurām būs iespējams mājas apstākļos noteikt vīrusu. Pagaidām mēs vēl tik tālu neesam.

Vai ir zināms, kādā veidā notiek inficēšanās?

Virusologi izšķir divu veidu inficēšanos – caur kontaktu un caur pilieniņiem. Inficēšanās caur pilieniņiem notiek tad, kad kāds klepo un izklepo mazus, neredzamus pilieniņus. Tie paliek gaisā un samērā ātri nolaižas uz zemes. Mēs uzskatām, ka izklepotie pilieniņi var sasniegt maksimāli divu metru attālumu, tie paliek gaisā dažas minūtes un pamazām nolaižas uz zemes. Apmēram pēc maksimāli piecām minūtēm gaiss atkal ir attīrījies. Tas, kurš šo piecu minūšu laikā iziet cauri šim mākonim, tam ir iespēja inficēties.

Otra veida inficēšanās – caur kontaktu. Teiksim, kāds izšņauc degunu un tad ar to roku pieskaras durvju kliņķim. Nākošais tādā veidā var inficēt savu roku un pietiek pieskarties mutei vai degunam, lai vīruss nonāktu arī tur. Šis inficēšanās veids ir mazāk efektīvs par jau minēto pilieniņu metodi.

Uz virsmām vīruss var izdzīvot kādu laiku, bet tas nav pārāk ilgi. Precīzus skaitļus te nosaukt es nevaru, jo tas ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem, bet varētu domāt, ka vīruss ir spējīgs tur izdzīvot vienu, divas vai trīs stundas. Tas atkarīgs no apstākļiem. Uz apkures radiatora viņš uz reizi būs miris, uz durvju roktura viņš varētu izdzīvot kādu laiku. Tomēr domai, ka inficēta persona atvēra durvis pirms divām dienām un durvju rokturis vēl tagad ir inficēts, tādai domai nav nekāda pamata.

Jāpiezīmē arī, ka vīrusi vēl iedalās tādos, kuriem ir apvalks un tādos, kuriem apvalka nav. Koronvīrusiem un arī gripas vīrusiem apvalks ir un tie ir ļoti jūtīgi pret sausumu. Turklāt koronvīrusiem ir vajadzīgs nonākt kaklā, lai inficētu cilvēku. Mēs nebāžam savus pirkstus kaklā, bet gan degunā. Tur koronvīrusi tik labi neiedzīvojas kā kaklā. Tāpēc mēs uzskatām, ka vīruss pamatā izplatās ar pilieniņu palīdzību, ka vīrusam ir jānonāk kaklā vai vismaz uz mutes gļotādas, lai notiktu infekcija. Tomēr tas nenozīmē, ka mums vairs nav jāmazgā rokas. Roku mazgāšana joprojām ir nepieciešamākais profilakses pasākums.

Mums nesen ir izdevies noskaidrot, ka agrīnos testos nav neviena gadījuma, kad tests neuzrādītu esošu vīrusu. Tas ir svarīgi tālākai diagnosticēšanai. Turklāt šobrīd mēs arī zinām, ka COVID-19 aktīvi replicējās plaušās un nu jau arī rīklē. Par vīrusa vairošanos rīklē mums bija aizdomas. Tagad tās ir apstiprinājušās.

Toties nav apstiprinājies pieņēmums, ka inficēties var ar urīna un fekāliju palīdzību. Mēs atrodam izkārnījumos tika mirušus vīrusus, nekad dzīvus. Tātad tualetē ar vīrusu aplipināties nevar. Iespējams, ka mūsu gremošanas orgānos ir vielas, kuras šo vīrusu nobeidz. Varbūt tā ir kuņģa sula. Šādi atklājumi ir svarīgi un darbs pie tā turpinās.

COVID-19 inficēšanās efektivitāte šobrīd ir noskaidrota, tā ir 2,5. Tas nozīmē, ka viens saslimušais nākamās nedēļas laikā aplipina vidēji 2,5 cilvēkus. Tas nav pārāk daudz, bet ņemot vērā, ka iedzīvotājiem nav imunitātes pret šo vīrusu, un tas izplatās ātri, 100 saslimušie vienas nedēļas laikā ģenerē 350 saslimušas personas. 100, kuri jau bija slimi, un 250 no jauna inficētie.

Protams, ka šādu rēķināšanu labprāt izmanto slimības attīstības modelēšanā, tomēr arī tā ir tikai teorētiska pieeja. Realitāte arī šeit nav tik viegli aprēķināma. Mēs nevaram tā vienkārši paņem vienu saslimušu pacientu, noskaidrot viņa kontaktus un izrēķināt, cik tur tagad ir slimo. Tas ir jāpēta daudz detalizētāk. Tikai tad mēs iegūstam pilnīgāku ainu.

Nozīmīgas ir arī kulturālās atšķirības. Vienā kultūrā cilvēki kontaktējās vairāk nekā citās. Tas nozīmē arī, ka pirmajā gadījumā būs vairāk inficēto. Šobrīd arī Eiropā mēs pārdomājam sasveicināšanās rituālus, iesakām nedot roku, nebučot uz vaiga.

Kāda ir COVID-19 slimības norise?

Īsajā versijā slimība norit nepilnu nedēļu. Smagākā forma, kad pacientam trūkst elpas vai ir smags klepus, bet viņam vēl nav vajadzīga uzturēšanās intensīvās terapijas nodaļā, tā velkas kādas divas nedēļas. Ja ir nepieciešama mākslīgā elpināšana, tad slimības garums nav paredzams, jo var iestāties arī komplikācijas. Ir arī gadījumi, kur mākslīgā elpināšana vajadzīga divas vai trīs dienas un tad pacientam paliek labāk.

Mēs tagad zinām, ka visvairāk apdraudēti ir vecāki pacienti, vecāki par 70 gadiem. Bet arī šajā gadījumā ir grūti precīzi noteikti miršanas procentu. Mēs nezinām, cik no šiem pacietiem neatkarīgi no COVID-19 būtu nomiruši tuvāko mēnešu laikā no citām savām pamatslimībām. Vācijā katru gadu mirst 850 000 cilvēku. Ar jauno COVID-19 mirst apmēram 5 līdz 10 % no iedzīvotājiem, kuri parasti tā vai tā nomirst. Vai nu no cita elpošanas ceļu vīrusa, vai no sirds slimībām vai citām saslimšanām. Šis miršanas profils pārklājas ar parasto miršanas profilu iedzīvotāju vidū. Tāpēc ir tik grūti paņemt kaut kādu statistisko skaitli un paziņot, ka COVID-19 ir tieši tik bīstams, vai tik bīstams. To nav iespējams tik vienkāršoti pateikt.

Vai no saslimšanas var pasargāties ar sejas maskām?

Nav nekādu zinātnisku pierādījumu, ka sejas masku valkāšana ikdienas apstākļos parastus cilvēkus jebkādā veidā pasargātu no saslimšanas. Klāt nāk arī apstāklis, ka cilvēki šīs maskas neprot pareizi uzvilkt, un tās ir regulāri jāmaina (vairākas reizes dienā). Nav higiēniski lietot ilglaicīgi to pašu masku – ļaunuma būs vairāk nekā labuma.

Turklāt neatkarīgi, kur jūs iepirksiet šīs maskas – veikalā vai internetā, tās nāk no vienas un tās pašas noliktavas un pietrūks medicīnas personālam. Tur tās patiešām sargā ārstus un pārējo personālu no inficēšanās, kad saslimis cilvēks viņu tuvumā klepo. Tādējādi jūs pakļaujat riskam mediķus, kuri pandēmijas situācijā ir vairāk nekā nepieciešami.

Arī dezinfekcijas līdzekļi visvairāk ir nepieciešami medicīnas personālam. Nav nekādu zinātnisku norāžu, ka tie varētu palīdzēt iedzīvotājiem izvairīties no saslimšanas. Dezinfekcijas līdzekļi ir vajadzīgi noteiktās situācijās slimnīcās, kad ejot garām dezinfekcijas aparātam, ar elkoni var nospiest sviru un ierīvēt rokas ar dezinfekcijas līdzekli. Tas palīdz uzturēt roku higiēnu bez roku mazgāšanas.

Kad televīzijā rāda kā Ķīnā smagās automašīnas ar dezinfekcijas līdzekļiem brauc caur ielām un laista ielas ar tiem, tad virusologiem atliek vien brīnīties par tādu nejēdzību. Tas taču neko nedod, tikai rada paniku cilvēkos.

Vai ir kāda atšķirība starp L un S vīrusa formām? Vai viena ir agresīvāka un otra – nē?

Tā ir maldīga informācija, kura radusies medijiem bezatbildīgi dodot tālāk informāciju. Nav iespējams, tikai redzot vīrusa sekvenci, pateikt, vai vīruss ir vairāk vai mazāk agresīvs. Viss stāsts par L un S vīrusu dažādo raksturu ir radies, izplatot tālāk uz nepilnīgām zināšanām balstītu informāciju. Ir zināms, ka epidēmijas sākumā Uhaņā bija izplatīts S veida vīruss, bet vēlākā fāzē klāt nāca L veida vīruss. Loģiski, ka vispirms pasaulē arī izplatījās S veida vīruss. No tā, ka vēlāk Uhaņā mira vairāk cilvēku nekā sākumā, secināt, ka L veida vīruss ir agresīvāks, tam nav nekāda pamata. Tas nav kontrolēts, nav izpētīts un šādi secinājumi ir no gaisa grābti.

Bet kā jau bieži notiek ar spekulatīvu informāciju, tad tā sāk dzīvot pati savu dzīvi un producē virsrakstus par tēmu: „L vīruss ir nāvējošāks un tas šobrīd ir nonācis pie mums”. Virusologiem varbūt ir uzjautrinoši vērot šo procesu, bet kopumā tā ir bīstama nepilnīgu zināšanu tālāk nodošana, kura rada paniku un dīvainu rīcību sabiedrībā. Tad nopietna diskusija pārvēršas par „Freakshow”, sava veida brīvizrādi.

Atsevišķa tēma ir dažu zinātnieku bezatbildība, kur viņi caur soctīkliem komunicē sensacionālu informāciju par pētījumu rezultātiem, kuru viņiem esot izdevies iegūt. Publikas interese ir sakairināta, un tas pamudina zinātnisko mediju redkolēģijas publicēt nepilnīgi pārbaudītu informāciju. Atbildīgi zinātnieki tā nerīkojās.

Ko darīt parastajiem iedzīvotājiem, vai viņiem ir jāuztraucas par COVID-19?

Kā virusologs es raizējos par pandēmiju un arī par to, ka 0,5 % saslimušo no tās mirs. Par to, kā attīstīsies slimības klāsteri, kāda būs situācija pēc gada. Kas notiks vasarā un nākošajā ziemā?

Kā parasts pilsonis mana ģimene un es, mēs nedarām neko. Tāda ir vīrusa daba, ka tas nav kontrolējams. Tīri statistiski atsevišķam cilvēkam nav vērts satraukties. Mēs taču katru gadu lasām, ka tik un tik cilvēki mirst negadījumos ar auto. Mēs taču tad nesakām, ka tādā gadījumā mēs tagad pārvietosimies tikai kājām. Tie ir ikdienišķi riski un COVID-19 tādā ziņā no pārējiem riskiem neatšķiras.

Vai cilvēki bez simptomiem vai arī viegliem simptomiem var inficēt citus cilvēkus ar COVID-19?

To virusologiem ir grūti atbildēt, par šo tēmu rit spraigas diskusijas. Fakts ir, ka mēs saņemam analīzes no cilvēkiem, kuri slimo vismaz jau divas vai trīs dienas. Ļoti reti cilvēks jau pirmajā saslimšanas dienā ierodas laboratorijā. Kurš tad ar vieglu skrāpējošu sajūtu kaklā tajā pašā dienā iet pie ārsta? Reti kurš. Parasti nogaida vismaz nākamo dienu, un tad mēs saņemam analīžu materiālu. Tās uzrāda, ka pirmajās dienās vislielākā vīrusa koncentrācija ir kaklā. Nākamajās dienās lielākā vīrusa koncentrācija pārvietojas plaušu virzienā. Kāda tā bija pirmajā dienā vai pat dienā pirms tās – to mēs nevaram noteikt.

Skaidri ir jāpasaka te, ka laboratorijas nevar testēt asimptomātiskus pacientus (ja cilvēks neuzrāda nekādus slimības simptomus – I.B.). To mēs nevaram darīt ne tikai kapacitātes dēļ, bet arī tāpēc, ka laboratorijas var uzrādīt arī kļūdaini pozitīvas analīzes. Mums radīsies ļoti nopietnas problēmas, ja mēs sāksim pārbaudīt cilvēkus bez slimības simptomiem, kuriem turklāt nav nekādas kontakta anamnēzes. Respektīvi, viņi nav pietiekoši ilgu laiku bijuši kontaktā ar kādu saslimušu cilvēku. Ja šis kontakts ir bijis, tad ir jēga veikt analīzi.

Ir arī jāsaprot, ka mēs būtībā dodamies kuģojumā nepazīstamos ūdeņos, vienlaicīgi būvējot savu kuģi. Tāpēc vien mēs nedrīkstam bloķēt laboratoriju kapacitātes, testējot asimptomātiskus pacientus. Mēs varam paņemt un pārbaudīt gripas analīzes no 2019. gada novembra un decembra. To gan Eiropas laboratorijas ir izdarījušas un ir skaidrs, ka tajā laikā COVID-19 Eiropā nebija sastopams.

Tomēr ir jāsaprot, ka vīrusa izplatība palielinās strauji un arī laboratorijām ir jāpiemērojas tam. Pacientus bez simptomātikas vai ar viegliem simptomiem mēs vairs visus notestēt nespēsim. Protams, ka būtu labi testēt veselas teritorijas, bet mēs to nevaram visu paveikt. Mūsu kapacitāte ir ierobežota. Pat reaģentu ražošanu nav iespējams tā vienā brīdī daudzkāršot.

Pēc dažām nedēļām Vācija būs spējīga veikt antivielu testu, arī tas dos lielāku ieskatu par vīrusa izplatību. Šobrīd tur testē proves no atsevišķām ārstu praksēm dažādās valsts vietās, tā iegūstot pārskatu par vīrusa izplatību.

Situācija ir ļoti nopietna

Viens ir skaidrs – Itālijā pārāk vēlu bija pamanīta vīrusa ienākšana. Visvairāk Itālijas sakarā ir jāraizējas par to, ka tur slimnīcu kapacitāte ir sasniegusi savu maksimumu un jau pārsniegusi. Tāpēc ir tik svarīgi palēnināt vīrusa izplatību, cik daudz vien iespējams. Un mums ir jādara viss, lai sargātu riska grupas.

Vīruss vēl nebūt nav sasniedzis savu maksimumu. Līdz 5. martam man bija cerības, ka mēs saņemsim kādu atpūtas pauzi vasaras mēnešos. Līdzīgi, kā tas ir ar gripu. Tomēr tagad ir nācis klajā pētījums, kurš norāda, ka gadalaiku, temperatūras ietekme uz vīrusu ir nenozīmīga.* Tātad mums ir jārēķinās ar nepārtrauktu infekcijas vilni, kurš savu apogeju varētu sasniegt laikā starp jūniju un augustu.

Šobrīd mums ir jārīkojas ātri un mērķtiecīgi. Nekādā gadījumā nedrīkst pieļaut Itālijas notikumu atkārtošanos citās valstīs. To var panākt tikai ar enerģiskiem un pārdomātiem soļiem vīrusa izplatības ierobežošanā. Tas gan vairs nav virusologu uzdevums – izlemt, kādi tieši pasākumi ir vajadzīgi. Mēs varam dot padomus politiķiem un to mēs arī darām. Politiķi uz mums klausās, un mēs ceram, ka mūsu izskaidrošanas darbs dos rezultātus izpratnes veicināšanā arī visā sabiedrībā. Tikai kopīgiem spēkiem, rīkojoties atbildīgi, mēs spēsim panākt maksimāli labvēlīgu rezultātu visiem cilvēkiem. Katram no mums ir jādara viss, kas ir mūsu spēkos, lai novērstu sliktāko scenāriju piepildīšanos.

---

Piezīmes I.B.:

*Kā saprotu, tad šeit zinātnieki atsaucās uz modeļa pētījumu no ASV, kurš nedod lielas cerības uz atslodzi vasarā. To 09.03.2020 preses konferencē Vācijā teica Berlīnes Charite Virusoloģijas institūta vadītājs Prof. Dr. Ch. Drosten. Domāju, ka runa ir par šo pētījumu: Projecting the transmission dynamics of SARS-CoV-2 through the post-pandemic period.

Pie līdzīgiem secinājumiem ir nonākuši zviedru pētnieki: Impact of seasonal forcing on a potential SARS-CoV-2 pandemic

Publikācija no Portugāles (kura lielā mērā balstās uz ķīniešu zinātnieku pētījumiem) arī norāda, ka temperatūrai un mitrumam acīmredzot nav tik liela ietekme uz COVID-19, lai varētu nopietni ietekmēt vīrusa izplatību un būtu cerība uz atslodzi vasarā: Role of temperature and humidity in the modulation of the doubling time of COVID-19 cases

Svarīgi! Šie visi ir t. s. modeļu pētījumi, kas negarantē 100 %, ka tā būs. Skaidrs ir tikai viens – šobrīd zinātnieki visā pasaulē pieturas pie šī secinājuma, jo tā viņuprāt ir visticamākā prognoze.

** Paldies ģimenes ārstei Danai no Rīgas, kura atrakstīja vēstuli ar informāciju, ka šo testēšanas metodi latviski sauc “Polimerāzes ķēdes reakcija” (PĶR) un arī Latvijā testē tieši ar šo metodi.

---

Pēc izlasīšanas lūdzu jūs piedalīties aptaujā. Tas aizņems 30 sekundes jūsu laika.

Attēla avots: "Scientificanimations", licensēts saskaņā ar Creative Commons Attribution-Share Alike 4.0 International