Vai ir viegli vadīt valsti un atbildēt par tās reputāciju?

Jau divas dienas Tviterī notiek viļņošanās par senāku lietu – 2014. gadā notikušo traci ap toreizējās premjerministres Laimdotas Straujumas preses sekretāres Džeinas Tamuļevičas tagad Šteinbergas atlaišanu no amata. Atklājās, ka Dž. Tamuļeviča jaunībā piedalījusies pornofilmu kastingā. Video ar toreiz uzņemtajiem kadriem, garām intervijām, audiofailiem, kuri skaidri rāda, ka meitene zināja, kur piedalās,  parādījās internetā, tos “uzraka” pietiek.com un L. Straujuma pieņēma lēmumu atbrīvot viņu no amata, kas principā atbilst starptautiski pieņemtai praksei – politikā eksistē jēdziens reputācija, lai arī ne vienmēr tas 100 % tiek ievērots. Tādā ziņā arī kontekstam ir liela nozīme. Toreiz Latvija gatavojās pārņemt Eiropas Savienības Padomes prezidentūru, tāpēc premjerministres lēmums ir saprotams – viņas preses sekretāre būtībā kļūst par valsts “seju”, tā kopā ar padotajiem vada visu saziņu ar prezidējošo valsti. Mūsu valsts ir jauna un tai, būsim godīgi, arī nav nevainojama reputācija mūsu Rietumu sabiedroto acīs. Tieši tajā brīdī mūsu valstij “labvēlīgi” tipi izvelk šo gadījumu un sanāk paliels skandāls – kā cilvēki Internetā raksta:

Mūs jau tā uzskata par “m… māju”, bet te vēl premjerministres preses sekretāre no porno kastingiem.

Tas, ka Latvija ir seksa tūrisma valsts slava, to atradīs katrs, kurš prot lietot Google meklētāju. Heinz Duthel savā grāmatā “Global Prostitution Data: Facts and details of global prostitution” norāda, ka “Latvija ir populārs seksa tūrisma galamērķis“. Par šo jautājumu ir publicēti daudzi pētījumi, piemēram, Elisona centrs Sietlā vai ELULIIN Tallinā. Internetā atradīsiet norādes uz režisora Holendera filmu “Buy Bye Beauty”, kurā apgalvots, ka Latvijā ir tik slikti ar ienākumiem, ka ģimenes sūta savas sievas un meitas apkalpot ārzemniekus uz ielas. Atradīsiet viskaut ko. Visādus apšaubāmas slavas tūrisma ceļvežus un tamlīdzīgas lietas pat neminot.

Vai šādā situācijā L. Straujuma rīkojās pareizi, nomainot preses sekretāri? Šo jautājumu atstāšu lasītāja ziņā. Manuprāt gan tie, kuri izrāda savu sašutumu, par PM preses “sejas” maiņu, gadījumā, ja premjerministre Džeinu Tamuļeviču būtu atstājusi amatā, ar tādu pašu degsmi mestos kritizēt Straujumu, ka viņa nemaz nerūpējoties par Latvijas reputāciju. Vismaz man ir radies iespaids, ka mums ir vesels slānis cilvēku, kuri visi zin, kā jāvada valsti un viņu galvenā nodarbe ir kritizēt valsts vadību par jebko.

Vai tas nozīmē, ka Dž. Tamuļeviča ir veikusi “nepiedodamu pārkāpumu”, kā to jautāja daži cilvēki Tviterī? Protams, ka nē. Pirmkārt, tas vispār nav pārkāpums, jo mēs, paldies Dievam, dzīvojam liberālā un demokrātiskā sabiedrībā, kur cilvēks pats var lemt savu likteni un darīt, ko vēlas, ja nepārkāpj likumu. Vismaz man nav zināms likums, kurš aizliegtu pilngadību sasniegušai personai piedalīties jebkādā kastingā pēc pašas vēlēšanās. Tātad te viss ir kārtībā, ne par kādu piedošanu vai nepiedošanu pat nenākas runāt – tā ir privāta lieta. Privāta, kamēr viņa neieņem publisku, reprezentatīvu amatu. Viņa tika atlaista no darba nevis tāpēc, ka izdarīja kādu pārkāpumu, bet gan tāpēc, ka attiecīgais amats nebija savienojams ar šādu reputāciju.

Manuprāt, tie Džeinas Tamuļevičas atbalstītāji, kuri visādos sieviešu izdevumos un citur plaši un “iejūtīgi” izteica viņai līdzjūtību, izdarīja viņai lāča pakalpojumu, dodot viņai pašai paliekošu un nepamatotu “apskādētības” sajūtu. Ne katram pietiek paškritikas, lai tiktu ārā no šāda “cietējas tēla”. Viņas pēdējo dienu publiski izteiktās domas par savu “sačakarēto dzīvi” liek domāt, ka viņa vēl šodien nav tikusi ārā no šī burbuļa un pāridarījuma sajūtas. Kaut gan ar vēsu prātu vērtējot, taču nekas tāds briesmīgs un viņas nākotni apadraudošs nav noticis.

Vai tas nozīmē, ka viņa nedrīkst ieņemt kādu ierēdņa amatu? Noteikti var. Ne katru, bet ir pietiekoši daudz ierēdņu amatu, kuros šādām detaļām nav nozīmes. Vienīgi diplomātija varbūt nebūtu īsti piemērota.

Viņa var kļūt arī par deputāti, ja vēlētos. Katrs ir dzirdējis par Itālijas pornozvaigzni, kuru cilvēki ievēlēja parlamentā. Kāpēc gan nē? Ja tauta viņai uzticas un balso par viņu, tad arī tam nekas nestāv ceļā. Saprotams, ka Čičolīna, kas pati bija gan pornozvaigzne, gan ielas meita un to atklāti afišēja, kļūstot par politiķi, pieder līdzīga kaluma populistiem kā Tramps. Vai tas ir labi, ka pornozvaigzne kļūst par deputāti? Nezinu. Tas vairāk atkarīgs no viņas kvalifikācijas un spējām strādāt parlamentā nekā no tādas vai citādas pagātnes.

Neapgalvošu, ka nekur nekad neviens cilvēks ar kādiem “skandāliņiem” nav ieņēmis preses sekretāra amatu. Noteikti ir. Bet parasti gan tajos ieceļ cilvēkus bez skaļas pagātnes, jo viņi savā veidā reprezentē valsti, koordinē ārzemju žurnālistu darbu un ir labāk, ja fakti no viņu pagātnes nenovērš uzmanību no viņu tiešajiem darba pienākumiem. Ieejot vēl šodien Google meklētājā un ievadot “Džeina t” kā otrais piedāvājums izlec “Džeina Tamuļeviča kailfoto”. Tas varbūt nav pats labākais veids, kā prezentēt valdības vadītājas preses pārstāvi. Tāpēc var saprast toreizējās premjerministres lēmumu. Preses sekretāres amats nav nekas tāds, ko var uzskatīt par pašsaprotamu lietu, kas pienākas katram, ja vien ir attiecīgā izglītība. Tas ir īpašs amats un mums ir jāciena valdības vadītājas tiesības izvēlēties savus darbiniekus un nomainīt tos. Beigu beigās – viņa ir uzņēmusies atbildību par valsti un pienākumu darīt to iespējami labāk.

Dīvaini , ka cilvēki nebrīnās, ja no darba atlaiž kadas iestādes vadītāju, kurš neatbilst savam ieņemamajam amatam, bet PM preses sekretāres nomaiņa tiek pasludināta par briesmīgu nekaunību, kas esot cilvēkam “sačakarējusi dzīvi”. L. Straujuma arī tagad vairs nav valdības vadītāja. Ko nu? Arī viņai ir “sačakarēta dzīve”? Augstos amatos notiek biežāka rotācija. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc tajos maksā lielākas algas – ir lielāka atbildība un risks zaudēt darba vietu.

Kāpēc vispār izvēlējos rakstīt par šo, būtībā maznozīmīgo epizodi? Jo gribu aicināt cilvēkus nenosodīt mūsu politiķus un valsts vadību par katru lēmumu, jo nereti tracis izceļas tādēļ vien, ka neizprotam viņu darba specifiku. Vēl īsti nav norimusi viļņošanās par to, ka mūsu ārlietu ministrs E. Rinkēvičs, lūk, esot “slēpis” no sabiedrības nolūku iecelt S. Āboltiņu par vēstnieci Itālijā. Domburs taču jautāja un visi zināja, bet minstrs neteica.

Vēstnieka iecelšana ir garš process – ir jāsaņem Saeimas un prezidenta atbalsts, kā arī uzņemošās valsts piekrišana. Tāda ir diplomātiskā procedūra. Vai tiešām mēs gribam, lai mūsu valsts ārlietu ministrs to pārkāptu un paziņotu vēstnieces vārdu pirms to apstiprinājusi Itālija? Vēlamies izskatīties kā pēdējie muļķi, kuri publiski paziņo tādu faktu, būtībā izdarot spiedienu uz Itāliju, pieņemt vēstnieces kandidatūru? Nez, vai tas patiešām ir mūsu interesēs.

Saprotu, ka viļņošanās soctīklos notika dēļ konkrētās personas lomas mūsu nesenajā politikā. Lai arī man pašai ir lielas pretenzijas pret S. Āboltiņu, tomēr arī šajā stāstā viss nav tik vienkārši, uz ko norādīju rakstā “Mazākā ļaunuma meklējumos”. Tāpēc viennozīmīgi piedēvēt viņai visu atbildību par to, kas nogājis greizi valstī, arī nebūtu pareizi. Arī apgalvot, ka viss viņas darbs ir bijis 100 % par sliktu Latvijai, neņemtos. Bet ļaunums ir cēlies, vispirmām kārtām jau tas, ka “Vienotība” šobrīd ir tik grūtā situācijā, ka ir jābaidās, vai tā vispār iekļūs Saeimā. Vai S. Āboltiņa ir vispiemērotākā kandidatūra vēstnieces amatam Itālijā, par šo jautājumu nejūtos kompetenta spriest, bet nebrīnos, ka atrodas cilvēki, kuri to apšauba.

Man būtiskāks šķiet cits aspekts. Atcerēsimies, ka S. Āboltiņa politikā ienāca, atstājot darbu Ārlietu ministrijā. Ja tagad viņai būtu aizliegts atgriezties tajā atpakaļ – cik viegli būs turpmāk atrast izglītotus, pieredzes bagātus speciālistus, kuri būs gatavi doties politikā, ja viņi apzināsies, ka neveiksmes gadījumā atpakaļceļš uz bijušo profesiju būs slēgts? Esmu pārliecināta, ka tādus būs grūti atrast un tad mūsu valsti vadīs pamatā nevienam darbam nederīgi nejēgas. Ja kādam šķiet, ka šajā ziņā jau tagad esam pagraba līmenī, tad varu uzmundrināt – vēl ir, kur krist. Ļoti ceru, ka vēlētāji būs atbildīgi un nepieļaus, ka varu pārņem tie, kuri klauvē no apakšas.

---

P.S. Uz rakstu saņēmu dažas atsauksmes, kur cilvēki neizprotoši jautāja, kāpēc Ārlietu ministrs ar savu dzīves draugu var pārstāvēt valsti, bet preses sekretāre ar porno pagātni (video, audio failiem, kuros viņa stāsta, cik ļoti viņai patīk porno, nepārprotamiem attēliem attiecīgās pozās) nevar. Šīs divas lietas sasaistīt ir tumsonīgi. Tas, ka cilvēkam ir citāda seksuāla orinetācija nav nekas netikumīgs, jo tā ir viņa privātā lieta un nav uzskatāma par piedauzību valsts tēlam. Ja Rinkēvičam būtu filmas ar to kā viņš jaunībā filmējies geju porno, tad tas būtu jāliek klāt. Taču tādas filmas nav. Kastingu arī nav. Tātad – nav par to runāt.

Jums ir kāda piebilde par rakstu un Jūs nevēlaties komentēt publiski, bet nosūtīt to tieši man? Tāda iespēja ir

šeit:(obligāts)

Saglabāt

Δ