“Putras” dalīšana

Laikam vai katrs no mums bērnībā būs skaitījis pantiņu:
“Vāru, vāru putriņu
Pieci milti katliņā,
Šim došu, tam došu, šim došu, tam došu
Lielais rakaris palika tukšā
Tas aizskrēja sūdzēties:
Mammu, mammu, man putra netika!”

Vērojot nupat sacelto kārtējo vētru ap Pilsonības likumu Andra Slapiņa bērnu sakarā, atmiņā atkal atausa šis pantiņš. Vai mēs aizvien vairāk netuvojamies situācijai, kad pilsonība tiek dāļāta pa labi un pa kreisi, līdz pat vēlmei to uzspiest jaundzimušajiem, kuru vecāki ir tik bezatbildīgi, ka atsakās reģistrēt bērnu, ja tam neļaus atstāt nepilsoņa statusu? Vai beigās nenonāksim pie situācijas, kad pilsonība būs jādod gandrīz vai katram, kurš to vēlēsies? Tas nemaz nav tik nereāli. Tādā situācijā bija nonākusi Vācija 1990. gadu sākumā un bija spiesta mainīt likumdošanu, lai nebūtu valstī jāuzņem katrs, kura vectēvam ir piederējis vismaz vācu aitu suns. Respektīvi, Latvijas valstij ir svarīgi ieturēt stingru līniju sava (jau tā “mīkstā”, ja salīdzina ar Lietuvu) Pilsonības likuma piemērošanā.

Kas tad tik šausmīgs, necilvēcīgs, barikāžu upuru piemiņu aptraipošs bija noticis? Andra Slapiņa bērni kopā ar māti 1994. gadā bija pārcēlušies uz dzīvi Krievijā un, paturot Latvijas pilsonību, pieņēmuši Krievijas pilsonību. Pieaugušajiem 26 un 32 gadus vecajiem cilvēkiem saskaņā ar Pilsonības likumu, kurš neparedz dubulto Latvijas un Krievijas pilsonību, līdz 25 gadu vecumam bija jāizvēlas, kuru pilsonību viņi vēlas paturēt. Argumentējot ar to, ka bez Krievijas pilsonības viņiem būšot apgrūtinātas darba iespējas Krievijā, Andris un Anna Slapiņi lūdza ļaut viņiem izņēmuma kārtā saglabāt abas pilsonības sakarā ar viņu tēva nopelniem Latvijas labā. Respektīvi, piemērot Pilsonības likuma (9.1.5) nosacījumu “atbilstoši svarīgām valsts interesēm”. Jau 2015. gadā Ministru kabinets lēma, ka bērniem šāds īpašs status nepienākās. Manuprāt, ļoti loģisks lēmums, jo nez vai tikai radniecības faktam būtu jāgarantē viņiem mūžīga Latvijas pilsonība sevišķā, no pārējiem atšķirīgā kārtībā. A. Slapiņa bērniem būtu bijis pareizi sniegt materiālu atbalstu par apgādnieka zaudējumu traģiskajā valstiskās neatkarības atgūšanas ceļā. Ceru, ka viņi un arī arī citu barikāžu laikā bojā gājušo piederīgie tādu ir saņēmuši. Bet Pilsonības likums nudien nav staipāms bezizmērīgi, tas ir pret Latvijas interesēm, par kurām dzīvību atdeva viņu tēvs.

Vēlos īpaši uzsvērt, ka runa nav par kaut kādu traģisku gadījumu, kad viņi vēlētos atgriezties tēva dzimtenē un viņiem to neļautu. Nē, viņi ir iekārtojušies Krievijā, bauda visas priekšrocības kā Krievijas pilsoņi – var piedalīties vēlēšanās, dienēt tās Bruņotajos spēkos, strādāt valsts amatos. Vienkārši viņi gribētu vēl vairāk – vienlaicīgi paturēt arī ES valsts pilsonību, kas ļautu viņiem brīvi ceļot un strādāt jebkurā ES valstī. Tas ir labi saprotams, tādu bonusu gribētu ļoti daudzi Krievijas pilsoņi. Gan tie, kuri dzīvo Krievijā, gan Latvijā dzīvojošie. Tikai nelaime tāda, ka Latvijas Pilsonības likums to neparedz. Starp citu, cik man zināms, Lietuvas Pilsonības likms vispār dubultpilsonību nepieļauj. Lietuvieši tādā ziņā rūpīgāk sargā savas nacionālās intereses tajā ģeopolitiskajā situācijā, kurā atrodas.

Būtu derīgi saprast, ka pilsonība nav dzimšanas dienas torte, kuru piešķir visiem labiem cilvēkiem vai kāda cita balva. Tā ir vispirmām kārtām lojalitāte pret valsti, kuras pilsonis cilvēks ir. Tieši Latvijai dubultpilsonība ar Krievijas pilsoņiem ir būtisks drošības jautājums. Vai ir mūsu drošības interesēs vairot šādu dubultpilsoņu skaitu? Ja Krievija kārtējo reizi nolemj uzbrukt kādai kaimiņvalstij, tad tās armijas rindās ukraiņus, gruzīnus, moldāvus vai pat lietuviešus un latviešus slepkavos arī mūsu valsts pilsoņi? Pilnīgi piekrītu Viestura Lāča viedoklim:

Pilsonība ir ne tikai tiesību, bet pavisam reālu morālu un juridisku pienākumu kopums. Tā nav lieta, ko vajadzētu ņemt vai dot tikai ekonomisku, sentimentālu vai “katram gadījumam” mērķu vārdā.

Pilsonības došana “par īpašiem nopelniem Latvijas labā” cilvēkiem, kuriem lēmuma pieņemšanas brīdī tādu nav un nevar būt, ir ņirgāšanās par likumu interpretēšanas priekšrakstiem. Šāda prakse ir jāizbeidz, nevis jāizmanto kā pozitīvs precedents citās situācijās. Tiesiskuma neatņemama sastāvdaļa ir vienlīdzība likuma priekšā. Tas nozīmē lēmumu pieņemšanu atbilstoši likumam, nevis likuma teksta un jēdzienu stiepšanu līdz vēlamā iznākuma iegūšanai (piemēram, atzīt arī tikai teorētiski nākotnē iespējamus “īpašus nopelnus valsts labā”).

Jēdziens “pilsonība par īpašiem nopelniem” jau ir nonivelēts un aiz matiem izstaipīts līdz absurdam, kurus, izrādās, var gūt ukrainis, sporta sacensībās pārstāvot Ukrainu – mācīsimies no pieredzes un to neatkārtosim ar “svarīgām valsts interesēm”.

Šobrīd jautājums jau ir atrisināts, koalīcija vienojusies pakļauties prasmīgi noorganizētās kampaņas radītās vētras spēkam un mainīt valdības lēmumu. Tviterī, citējot LETA ziņu par koalīcijas lēmumu, apmierināti raksta viena no šīs kampaņas dzinuļiem Angese Margēviča:

Pat, ja labot valdības kļūdu spieda drīzās vēlēšanas vai vēlme pakāpties uz citu pleciem.. galvenais ir rezultāts.

Piedodiet, bet par kādu valdības kļūdu ir runa? Ministru kabinets 2015. gadā pieņēma pareizu un likumā balstītu lēmumu. Tie, kuri palīdzēja uzkurināt “tautas taisnīgās dusmas”, savu ir panākuši, bet sabiedrībai tā ir Pirra uzvara.

Ja Laimdota Straujuma, kuras valdība 2015. gadā pieņēma izsvērtu un likumā balstītu lēmumu, tagad savā profilā, šķiet, Facebook, jūtas spiesta rakstīt, ka viņa atbalstīs izmaiņas Pilsonības likumā, lai tikai Anna un Andris Slapiņi varētu paturēt savas īpašās, likumā neparedzētās privilēģijas, tas ir traģiski. Tas norāda uz latvisko partiju politisko vājumu. Uz to, ka viņas nopietni baidās par iespēju vispār tikt ievēlētām nākošajā Saeimā un tāpēc ir viegli sašūpojamas savā nostājā. Tieši “Vienotība” ir jau gadiem mērķtiecīgi dauzīta no mediju puses. Ar panākumiem, jo šobrīd viens no pašiem svarīgākajiem Latvijas politiskajiem spēkiem – eiropeiski orientētā partija ir ārkārtīgi vājās pozīcijās. To pierādīja arī šis “Dienas” un, iespējams, vēl dažu mediju nejauši (?) izveidotais uzbrukums Pilsonības likumam. Tam pretī nostāties nepietika spēka ne “Vienotībai”, ne NA. Pārējām Saeimā pārstāvētām partijām, savukārt, šis pagrieziens ir pat ļoti izdevīgs. Īpaši SC, kura elektorāts jau sen nav apmierināts ar šādu dubultpilsonības aizliegumu.

Tagad paši ar savām rokām esam palīdzējuši pataisīt mūsu Pilsonības likumu vēl caurumaināku nekā viņš jau ir. Ja ir tik plašas masas, kuras nedomājot ir gatavas pavilkties uz da jebko, kas skaisti noformēts tiek viņām pamests, tad varbūt nav jābrīnās par to, kas Latvijā notiek? Tādā ziņā Andra Slapiņa bērni ir izrādījušies gudri cilvēki – atrada pareizos cilvēkus un metodes, lai Latvijas valdībai skaļi uzdotu jautājumu: “Vai jūs zināt, kas mēs esam?!” Zināja, ka tēva dzimtenē sabiedrībai nav stingra mugurkaula nacionālo interešu aizstāvībā. Esmu pārliecināta, ka Lietuvā viņiem šāds nummurs nebūtu izgājis cauri. Bet Latvijā Saeima un valdība sametās kūkumā un veikli pilsonību izkārtoja. Viņi panāca savu. Bet vai tas dos labumu arī Latvijai, par kuras neatkarību viņu tēvs nolika savu galvu? Manuprāt nē. Varbūt, ka kādreiz uzzināsim, kādu iemeslu dēļ tik daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki iesaistījās šajā vairāk nekā apšaubāmajā kampaņā, kuras rezultātā beidzot ir skaidri un gaiši pateikts – Latvijā likuma priekšā visi nav vienādi.

Ja likuma priekšā nav visi vienādi, tad kāpēc lai kāpās nevarētu stāvēt māja-kuģis? Arī tās īpašnieks gan jau nemaz nav tik slikts cilvēks un dzīvē ir paveicis ko labu. Lai taču arī viņam tiek kāds prieciņš. Beigu beigās, tik daudz vietas tā celtne neaizņem. Ja Latvijā sabiedrība var piespiest valdību pārkāpt likumu, lai piešķirtu likumā neparedzētas priekšrocības cilvēkiem, kuriem pašiem vispār nekādu nopelnu valsts priekšā nav, tad kāpēc tenisists Gulbis nedrīkst dzīvot bibliotēkā? Viņš ir nesis valsts vārdu pasaulē un ar to taču kādas priekšrocības ir nopelnījis. Vai mums viņam žēl? Man personīgi nav žēl ne viņam, ne daudziem citiem kā tam argentīniešu futbolistam, kurš tik ļoti iemīlējis Latviju, ka arī viņam vajadzēja piešķirt pilsonību ārpus kārtas, apejot naturalizācijas nosacījumus. Visi labi cilvēki, lai taču tiek.

Tiesa, pretējā gadījumā – ja Tu, cilvēk, neesi pazīstams/labs/radinieks, tad Tev, diemžēl, Latvijā dažkārt nepienākās pat tas, kas likumā paredzēts. C’est la vie, mans draugs, jeb runājot Ostapa Bendera vārdiem: “Par ko Jūs mīlēt?”!

Tamdēļ visi tie, kuri tik dedzīgi aizstāvēja šo likuma pārkāpumu, lūdzu, esiet tik godīgi un dzīvojiet ar sava lēmuma sekām – ļaujiet pazīstamiem cilvēkiem, labiem cilvēkiem, viņu radiem un draugiem šad un tad pārkāpt likumu. Jo mums taču nav žēl un gabals nenokritīs. Jeb tomēr?

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s