Oficiālās bēgļu politikas un t. s. “velkomisma” bilance

Tās Vācijas sabiedrības daļas raizes, kura jau labu laiku klusībā prāto, vai tiešām viss ir kārtībā ar pašreizējo bēgļu politiku, ir atradušas atspoguļojumu bijušā Minhenes pilsētas mēra Kristiāna Udes grāmatā “Die Alternative oder: Macht endlich Politik!” (Alternatīva: Taisiet beidzot politiku!)

Latvijā K. Ude ir mazpazīstams, tāpēc īsi iepazīstināšu ar viņa biogrāfiju, lai uzreiz nostādītu šo darbu pareizā gaismā – Ude nav nedz neonacists, nedz labējais populists vai rasists. Dzimis 1947. gadā Bavārijas galvaspilsētā. Jau studiju laikā bijis solīdākās Dienvidvācijas avīzes “Süddeutsche Zeitung” redakcijas loceklis. No 1993. līdz 2014. gadam bija Minhenes pilsētas galva, astoņus gadus vadījis Vācijas pilsētu apvienību. Kandidējis Bavārijas parlamenta vēlēšanās no sociāldemokrātu saraksta. Ir viens no palīdzības organizācijas “Cilvēki cilvēkiem”, kura organizē palīdzību Etiopijai, vadītājiem.

K. Ude uzsver, ka rakstot šo grāmatu, viņš nav vēlējies izteikt savas izjūtas vai pārdomas, bet gan apgaismības garā piedalīties tādas politikas veidošanā, kura risina problēmas un piedalās nākotnes veidošanā. Grāmatā skaidri redzama Udes nostāja svarīgākajās politiskajās jomās – migrācija, islams, Turcija, Eiropa. Viņš ar asiem vārdiem vēršas pret valdošo “bezalternatīvas politiku”, kā arī iedomāto morālo pārākumu. Kā jau norāda grāmatas nosaukums, Ude uzsver nepieciešamību atrast īstu alternatīvu kļūdainajai oficiālajai bēgļu politikai un tās saucamajai “velkomisma” kultūrai. Savas grāmatas prezentācijā, autors atzīmēja, ka viņš gan nesagaida, ka vadošās aprindas oficiāli pateiksies Viktoram Orbanam. Tomēr tik godīgiem gan vajadzētu būt, lai atzītu, ka pateicoties Orbana (kuras šie paši politiķi nosodīja) darbībām, Vācija ir puslīdz izvairījusies no vēl lielākām problēmām ar migrantiem. Orbans slēdza Balkānu ceļu un līdz ar to samazināja bēgļu skaitu. Ude uzsver:

Taisīt politiku nozīmē neatstāt citu rokās jautājumu, kā mēs dzīvosim rīt.

Grāmatā Ude daudzās vietās vēršas pret labi domātiem “velkomisma” lozungiem. Viņu līdz sirds dziļumiem ir satriekusi vieglprātība, ar kādu daudzi politikas un baznīcas pārstāviji 2015. gadā galvoja par visiem 890 000 bēgļu, ka viņi visi bēg no kara un vardarbības. Viņu vidū neesot noziedznieku. Autoram nav saprotams, kā var apgalvot kaut ko tamlīdzīgu par tik lielu cilvēku daudzumu. Īpaši, ja ņem vērā, ka par daudziem no viņiem nav pat iespējams pateikt, no kuras zemes viņi nāk vai kā viņus sauc. Neskatoties uz to, nav neviens nav debatējis par to, kā vismaz provizoriski reģistrēt šos cilvēkus vai vismaz pēc tam noteikt viņu identitāti. Tajā vietā valsts pārvalde, kura parasti smalki pārbauda visus faktus un dokumentus, izrādīja neierobežotu uzticēšanos.

Tādā veidā politika ir radījusi sabiedrības neuzticēšanos oficiālajai bēgļu politikai. No vienas puses mums ir asi jāvēršas pret rasismu, nacismu un citām bīstamām labējām ideoloģijām, kuras cenšas cilvēkus ievilkt savā “brūnajā purvā”. No otras puses, ir nopietni jāņem vērā to cilvēku vajadzības, kuri šajā purvā ir nonākuši kulturālo konfliktu, apdraudētības sajūtas un citu ikdienišķu baiļu dēļ. Vai tiešām mēs varam runāt par izdevušos integrāciju, ja īsi pēc lielākās migrācijas krīzes sabiedrība ir tik sašķelta kā nekad pirms tam?

Protams, ka bēgļu problēma būs viens no mūsu gadsimta lielākajiem izaicinājumiem gan demokrātijai kā tādai, gan atvērtai un liberālai sabiedrībai. To izmanto un izmantos arī neonacisti savai propagandai. Bet vai tāpēc neviens vairs nedrīkst jautāt, kāpēc Vācija uzņem bēgļus, kuriem citas Eiropas valstis ir atteikušas patvērumu? Kāpēc arī pēc mēnešiem ilgas pārbaudes no valsts netiek izraidīti tie migranti, kuriem nav tiesības uz palikšanu? Kāpēc visā valstī ir pieaugušas bailes no terora? Kāpēc migrantu uzturēšanai ir nepieciešami jauni un jauni miljardi, kaut gan sabiedrībai tika apgalvots, ka viņi atslogos valsts sociālo sistēmu?

Gan kreisajiem, gan liberāļiem ar lielāku atbildību ir jāpieiet gan bēgļu jautājumiem, gan cilvēku pamatotām bažām par notiekošo. Nevar būt tā, ka lielas sabiedrības daļas uzdotie jautājumi par notiekošā tiesiskumu tiek vieglu roku apštempelētas kā nacistiski izteikumi! Lozungs “Neviens cilvēks nav nelegāls!” aizķer cilvēku sirdis un kurš gan uzdrošināsies tam iebilst? Un tomēr – vai pašreizējās politikas izauklētās prasības, lai robežas tiktu atvērtas un visiem tiktu piešķirtas uzturēšanās tiesības kaut kādā veidā saskan ar esošajām valsts tiesībām vai likumiem par ārzemnieku uzturēšanos? Vai drīkst uzdot jautājumus šaja sakarībā, nebaidoties, ka tiksi nosaukts par rasistu?

Bet neatbildētu jautājumu ir daudz un autors savā darbā uzskaita tikai vienu daļu. Kā ir ar tēzi, ka bēgļi aizpildīs tukšās darba vietas, kuru tik dedzīgi krīzes sākumā aizstāvēja gan politiķi, gan uzņēmēji? Jau toreiz bija saprotams, ka tai nav nemazākās faktoloģiskās bāzes. Toties jebkuram kritiķim momentā tika “aizbāzta mute”. Tagad redzam, ka no gandrīz miljona 2015. gadā iebraukušajiem bēgļiem un migrantiem, tikai divi simti ir aizpildījuši tukšās speciālistu darba vietas, raksta autors.

Tikpat nepamatota izrādījās tēze, ka bēgļi glābs vācu sociālo sistēmu, kura cieš no iedzīvotāju novecošanas. Beidzot ir jāatļauj jautāt, kāda ir šīs tēzes bilance? Kas notiks, kad ģimeņu apvienošanās rezultātā ieradīsies šo bēgļu vecāki? Kāda būs veselības sistēmas bilence, kad tai būs jāapmaksā gadiem neārstēto bēgļu slimības izdevumi?

Ar kādām tiesībām bezatbildīgo saukļu autori uzskata sevi par labākiem cilvēkiem un noliedz to tiesības izteikties, kuri vēlētos vismaz izskaidrot, kam pamatlikums piesķir tiesības uz patvērumu vai kādi ir priekšnoteikumi, lai cilvēkam piešķirtu pilsonību? Vai mēs nenonāksim situācijā, kad tiesiskums nedarbosies, ja turpināsim ignorēt šos likumus tāpat kā straprtautiskās tiesības attiecībā uz palikšanas tiesību piešķiršanu?

Tas, ka jau tagad cilvēki, redzot, ka valsts nespēj nodrošināt tiesiskumu, apšauba bēgļu politikas kvalitāti un sāk neuzticēties valsts vadībai, ka tā spēs situāciju labot. Klāt  nāk, ka vēl pirms migrantu krīzes Vācijā nebija līdz galam atrisināta to cilvēku integrācija, kuri jau sen dzīvo valstī. Rezultātā rodas spriedze sabiedrībā, kuras gals nav saredzams un, nopietni neķeroties pie “politikas taisīšanas”, tā tikai padziļināsies, novedot tur, kur neviens atbildīgs politiskais spēks nevarētu vēlēties nonākt.

Savā grāmatā Kristiāns Ude plaši aplūko visus par- un pret-  argumentus šajos jautājumos un secina:

Mēs sagaidām, ka politika kļūs labāka un nevis vienkārši tikai skaļāka, indīgāka, sašķeļošāka un tālāka no realitātes.

Tātad mums visiem tā ir jāpadara labāka. Tātad mums ir tajā jāiejaucas. Katram pēc savām iespējām. Un tā, lai problēmas tiktu atrisinātas un lēmumi respektēti. Taisiet beidzot politiku! Izveidosim tādu politisko kultūru, kurā mēs paši vēlamies dzīvot.

 

Advertisements

2 domas par “Oficiālās bēgļu politikas un t. s. “velkomisma” bilance”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s