Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Miervalža Lāča stāsts par sviesta deficītu un padomju tautu savstarpējās saziņas valodu

Gribu iedrošināt katru, kurš piedzīvojis okupācijas laiku, pierakstīt savas atmiņas un, galvenais, dalīties ar tām ar jauno paaudzi. Jaunajiem vajadzīga imunitātes pote pret melu straumi, kura piesārņo mūsu infotelpu! Jo kā lai citādi viņi saprot, kas ir patiesība, kas meli šajā ar melu ziņām pārpildītajā laikā. Tāpēc nolēmu savā vietnē publicēt reālu cilvēku atmiņas par tiem laikiem. Šeit inženiera Miervalža Lāča atmiņu stāstiņi no laika starp 1958. un 1980. gadu.

Tiem, kuriem šķiet, ka šajās atmiņās ir noklusēts kaut kāds mistisks “labums”, kurš bijis PSRS, gribu pateikt – jebkurā brīvās Eiropas valstī iedzīvotāji šos 50 gadus pavadīja atjaunojot savas karā izpostītās zemes, izveidojot šīs valstis par vietu, kur domā par cilvēkiem, kurās ir patīkami dzīvot. Jā, šo valstu iedzīvotāji par saviem dzīvokļiem, veselības apdrošināšanu maksā, bet viņi pelna tā, ka spēja to visu samaksāt un vēl labi dzīvot. Tajās bija izveidots īsts sociālisms, ar plašu sociālo atbalstu mazturīgajiem. Un tas viss bez miljoniem Gulagā nomocīto, bez smadzeņu skalošanas, ceļojumu un informācijas ierobežojumiem. Vislabāk to savā Tvitera profilā pateica Ģirts Rungainis: “Boļševisms ir fašisms. Padomju okupācijas laikā Latvijā nav noticis nekas pozitīvs, kas nebūtu noticis labāk brīvā Latvijā. Ļaunums milzīgs!”

========================================================================

Par sviesta deficītu un padomju tautu savstarpējās saziņas valodu
Atmiņu stāstiņi par dzīvi padomju laikā
 (no 1958 līdz 1980.gadam)

 

Ievada vietā

Sviesta deficīts šeit ir kā centrālā tēma, ap kuru saistās manas atmiņas, kas atspoguļo manu, manu tuvo cilvēku un, iespējams, arī citu Latvijā mītošo cilvēku dzīvi tajā laikā pasaules ‘visprogresīvākajā’ valstī – Padomju sociālistisko republiku savienībā (PSRS). Starp rindiņām un mazās atkāpēs no ‘sviesta deficīta’ tēmas esmu centies arī atainot tā laika politiski-ekonomisko situāciju PSRS divās republikās – Latvijas PSR un daļēji arī Igaunijas PSR. Tomēr galvenais pavediens, kas vijas cauri visiem maniem stāstiņiem ir valoda, kādā mēs latvieši toreiz sazinājāmies ar igauņiem un pat savā starpā šeit Latvijā.

 

Ja sviestu ēst gribi – mācies igauniski

Var uzskatīt, ka sviesta deficīts Latvijas PSR sākās Centrālkomitejas “gen-sek” Ārvid Janovič Pieļše laikā un turpinājās nākošā “gen-sek” Avgust Eduardovič Vosa valdīšanas gados. Manos atmiņu stāstiņos attēloti reāli notikumi, kas ir norisinājušies šajā laikā un telpā starp Rīgu, Valmieru un Dienvidigauniju pārtikas deficīta preču meklējumos. Ar laika distanci kļūst saprotams Latvijas PSR un iespējams visā Padomju savienībā tajā laikā valdošais uzskats, ka igauņi neieredz krievus un nevēlas runāt krievu valodā. Tolaik Igaunijā no Latvijas iebraukušie pārrobežas krieviski runājošie pūļi, kas 1960-os un 1970-os gados ieradās deficītās pārtikas meklējumos, šo igauņu anti-krieviskumu tikai pastiprināja, “iztīrot” veikalus no precēm, kas igauņiem pašiem nepieciešamas.

Būdams viens no deficītās pārtikas meklējumos Igaunijā sirojošā pārrobežas pūļa, tomēr centos kaut kādā veidā atšķirties no masas, izrādot cieņu pret mūsu tuvo kaimiņu igauņu valodu. Vairāku gadu gaitā sviesta, cūku kājiņu un liellopu aknu sagādes centienos, tas man ir vainagojies ar igauņu valodas apguvi vismaz iesācēja līmenī.

Ap 1960-iem un 1970-iem gadiem Latvijas PSR deficīts bija svaiga gaļa, iebiezinātais piens ar cukuru, šķīstošā kafija un sviests. Vispār jau šie produkti bija pieejami, bet ne ‘prastajai tautai’. Svaiga gaļa, iebiezinātais piens ar cukuru, šķīstošā kafija, sviests, banāni, ananāsi, kaviārs, viskijs, rums un citas lietas, ko cilvēks var ēst, dzert un sabojājušos pārpalikumus izmest atkritumos, bija pieejami tā saucamajos “specveikalos”. “Specveikalos” varēja iepirkties “spec-aprindas”, to skaitā: padomju armijas ģenerāļi, komunistiskās partijas funkcionāri, personālie pensionāri, Latvijas PSR “valdības” ministri, PSRS Augstākās padomes deputāti un līdzīgi izredzētie. Faktiski šajos veikalos iepirkās ne jau paši “spec-cilvēki”, bet šo spec-cilvēku personālie šoferi un personālās kalpones.

Neteiksim, ka šie deficītie produkti, izņemot eksotiskos produktus, Latvijas PSR netika ražoti. Tos ražoja noteikti un daudz, jo ‘Latvijas brūnās’ deva pienu, slaucējas slauca, piena kombināti un krejotavas strādāja, cūku fermās rukšķēja karbonādes un putnu fermās kladzināja vistu stilbiņi un olas. Piemēram, mūsu radinieku kolhozā netālu no viņu mājas atradās divas lielas govju fermas un trīs cūku fermas. Tomēr īpatnēji bija tas, ka kolhoznieki paši savus saražotos produktus nevarēja uz vietas nopirkt, bet bija spiesti tos pirkt ‘centralizēti’, stāvot rindās netālajā Valmierā vai Cēsīs, kad šos produktus tur šad-tad “izmeta”. Ar pienu problēmu nebija, jo gandrīz katrā kolhoznieka piemājas saimniecībā bija valdības atļautā govs, kas deva pienu. Toties sviesta gatavošanai paša patēriņam, vienlaicīgi dzirdinot teliņu un sivēnu, tā piena nepietika – tāpēc sviests bija jāpērk valsts veikalos.

Toreiz cilvēkiem nebija zināms, cik sviests ir ļoti kaitīgs cilvēka veselībai. Vēl tagad siekalas saskrien mutē, kad iedomājos vārītu oliņu ar piciņu svaiga sviesta un baltmaizi. Toreiz sviests bija nekaitīgs un ļoti ejoša prece, bet … Latvijas PSR veikalos tas nebija tā vienkārši nopērkams.

O, Latvija, mana bagātā mās’!
Drīz pienā tev muti nomazgās.
Un pati tu gluži kā milzīga piesta
Būsi pilna augstprocentīga sviesta.
Pilns vēders, pilni veikali, centners un stops,
Bet cauri mūžiem ies sievas, kas to lopiņu kops.

(No “Poēma par pienu”. Imants Ziedonis, 1973.gads)

Radinieki kolhozā netālu no Valmieras bija pasākuši šad tad pēc deficītās pārtikas braukt uz 50 km netālo Igaunijas Valgu. Tur sviests bija, arī svaiga gaļa bija, Rēzeknes piena kombinātā ražotais iebiezinātais piens ar cukuru bija.

Vasarās gandrīz katru nedēļas nogali un atvaļinājumus mēs pavadījām laukos. Pienāca arī mūsu kārta braukt uz Valgu pēc gaļas un sviesta. Šīs preces varēja nopirkt mūsu radiniekiem zināmos divos Продтовары veikalos netālu no Valgas dzelzceļa stacijas. Kā stāstīja vietējie igauņi, Igaunijas dzelzceļnieki un degakmens ‘šahtinieki’ [шахтеры] tālajā Kohtla-Jarvē Igaunijas PSR austrumos tika labi apgādāti.

Braukt uz Valgu vajadzēja agri no rīta, jo uz pusdienas laiku deficītās gaļas un sviests jau bija izpirkti. Vietējie iedzīvotāji bija sašutuši, ka pus-Latvijas sabrauc Valgā un izpērk arī viņiem nepieciešamās preces. Pēc tādas informācijas saņemšanas, arī paši sākām pievērst uzmanību tam, ka rindā, kurā stāvējām, vismaz puse cilvēku savā starpā sarunājās latviski.

Citreiz, kad tā pavēlāk ieradāmies Valgā, mūsu parasti apmeklētajā veikalā rinda nav, tātad arī mums vajadzīgo produktu nav. Arī otrais mums zināmais dzelzceļnieku veikals izpirkts.

Vai tad Igaunijā ir tikai šie divi veikali Valgā, kur var nopirkt sviestu un gaļu? ‘Davai!’, braucam uz kādu citu vietu Valgas tuvumā un pērkam sviestu tur!

Tõrva/Tuirva/ netālu no Valgas. Veikals Toidukaubad/Pārtikas preces/. Tikai daži cilvēki rindiņā pirms mums. Kāda sieviete nopērk divas 200gr paciņas sviesta. Vismaz izskatās pēc sviesta.

Нам, пожалуйста две пачки масла!” – prasām.

Netū!” – pārdevēja atbild.

А мы видели, как одна женщина масло купила” – kautrīgi atgādinām.

Eto pil svinnuij šir” – pārdevēja atbild.

Скажите, когда будет масло?” – pieklājīgi interesējamies.

Oi! Nesnaju” – pārdevēja atbild.

Tā arī no ‘ārzemēm’ toreiz atgriezāmies bez kārotā sviesta.

Kaut kādu virzību mūsu Igaunijas, kā Latvijā deficītas pārtikas apguves vietas, iepazīšanā ienesa gadījums turpat Valgā dzelzceļnieku veikalā. Atkal nokavējām un veikalā ieradāmies, kad viss jau bija izpirkts. Stāvējām maliņā un savā starpā spriedām, ko darīt.

Опоздали, товарищи. Ваши из Латвии все масло и свинину уже выхватили” – pēkšņi ierunājās pārdevēja, kura stāvēja dīkā, jo pircēju nebija – “Попробуйте в Циргалине, здесь недалеко. Там в магазине возле железнодорожной станции может что-то задержалось”.

Atzīstamies pārdevējai, ka mums ir kauns kaut kādas sviesta paciņas dēļ “dzīties” uz kaimiņu republiku un izpirkt viņu veikalus, it kā Latvijā pašiem nebūtu govis un pienotavas. Pastāstām, ka cilvēki pie mums runā, it kā gaļa un visi piena produkti no Latvijas tiekot sūtīti uz Maskavu. Pārdevēja vienaldzīgi parausta plecus. Viņai, iespējams, problēmu ar pārtiku nav, jo savai ģimenei un paziņām deficītās preces noteikti jau no rīta ir atlikusi sānis.

Наш ген-сек Восс, очевидно, хочет выслужиться перед Москвой” – turpinām skaidrot savu viedokli par iemesliem, kāpēc Latvijas PSR baro Maskavu, ka pašiem nekas pāri nepaliek.

Pārdevējai arī tas neliekas uzmanības vērts, lai turpinātu ar mums “latišam” sarunu.

А кто у вас ген-сек?” – turpinot sarunu, ieinteresējos.

Как кто? Брежнев Леонид Ильич.” – pārdevēja bija nesaprašanā.

Я имел ввиду в вашей республике.” – precizēju.

Надья! Кто в Эстонии ген-сек?” – mūsu sarunu biedre uzsauca otrai pārdevējai.

Кебин Иван. Что, ты не знала?” – otra pārdevēja bija zinīgāka.

Tur nebija nekāda brīnuma, ka pārdevēja nezin vietējo ‘gen-sek’. Valgā bija dislocēts liels padomju (krievu) armijas kontingents un oficieru sievām kaut kur bija jāstrādā. Tā kā dzelzceļš visā PSRS bija stipri krievisks, “dzelzceļnieku veikals” bija īstā vieta, kur krievietēm strādāt. Kāds tur vietējais igauņu ‘gen-sek’, kad varbūt jau pēc mēneša viņas oficieru pārcels uz Tambovu.

Pārdevējas pieminēto Cirgaļina/Tsirguliina/ mēs todien nemeklējām, bet šī vieta pēc pāris gadiem mums kļuva par tādu kā sviesta un citu deficītu ieguves vietu, cenšoties ar veikala pārdevēju runāt un saprasties igauņu valodā.

Īpaši nepārstāstot visus gadījumus Igaunijā, kad krieviski vaicājot, saņēmām atteikumu gan igauniski, gan sliktā krievu valodā, tomēr atzīmēšu gadījumu Igaunijas miestiņā Mõsaküla/Muizaküla/, kas atrodas 1 km no Latvijas robežas.

Veikalā Toidukaubad prasām: “У вас случайно масло нету?

“Ņietu, ņietu! Šodien jau no rīta mūsu veikals ir latviešu izķemmēts” – pārdevēja atbild skaidrā latviešu valodā bez akcenta.

“Ā-ā! Jūs esat latviete?” mums acis platas.

“Vai par to jābrīnās, ja Latvijas robeža ir tepat ar roku aizsniegt?” – paskaidroja pārdevēja – “Esmu no Ķoņiem, bet ieprecējos šeit Muizakülā. Varu jums dot derīgu padomu: Igaunijas mazajos veikaliņos neprasiet savu sviestu krieviski. Tas igauņiem nepatīk. Cik variet, tik centieties runāt igauniski, sākot jau ar “Terē!” Igauņi būs laipnāki un pielaidīgāki”.

“Kā igauniski ir ‘sviests’?”

“/Taluvui/” – pārdevēja paskaidro un vēlīgi piebilst – “Jums bija jāprasa tā : /Kas teil taluvui onn?/

“Ja sviests ir, kā mums tālāk jārīkojas?” turpinām izmantot pārdevējas laipnību.

“Jums atbildētu: /Jā, onn/. Ja sviesta nebūtu, jums pateiktu: /Ei ‘jolē/”. Igauniski skaitīt mākat?”

“Jā! Mākam: Iks, kaks, kolm, neli…” – esam priecīgi.

“Un tālāk?” – pārdevēja interesējas.

“Tālāk nezinām” – esam spiesti atzīties.

“Nu, tad arī prasiet: /Palun neli pakid!/” – pārdevējai mēs jau acīmredzot sākām apnikt – “Starp citu, ‘viens’ igauniski ir ‘üks’, nevis /iks/.”

Par igauņu nepatiku pret krievu valodu, kas jau robežojas ar kuriozu, pastāstīja mūsu rūpnīcā strādājošs igaunis Heldurs, kurš jau gadus trīsdesmit dzīvoja Latvijā.

Viņš ar savu Žiguli un ģimeni brīvdienās esot apceļojis Igauniju. Kaut kur Igaunijas vidienē bija uznācis vakars un, lai nebūtu pa tumsu naktī jābrauc atpakaļ uz Rīgu, ir izlēmuši palikt kādā viesnīcā. Toreiz 1970-os gados nebija viedtālruņu, vai pastā interneta, kur paskatīties informāciju par tuvumā esošajām viesnīcām, tādēļ bija jāpaļaujas uz vietējo vēlīno gājēju palīdzību. Pirms jautāt, igaunis Heldurs pēkšņi ir apjēdzis, ka trīsdesmit gados, kopš vairs nedzīvo Igaunijā, nezina, kā vārds ‘viesnīca’ ir igauniski. Viņa bērnības laikā Igaunijā viesnīcu esot saukuši par ‘viesu māja’ /Võõrastemaja/. Lai nebūtu pārpratumu, kādam gājējam uz ielas prasījis krieviski:

Добрый вечер! Скажите, как здесь найти гостиницу?

Oi! Nesnaju ‘kostinica’” – igaunis izskatījies nobijies.

Cits igaunis esot atzinies: “Neponemai po russki!

Heldura sieva jau sākusi dusmoties: “Ko tu, igaunis būdams, nevari igauniski paprasīt savu ‘gostiņņica’!”

“’Viesu māja’ nav ‘viesnīca’. Tur ir liela starpība” – izskaidrojies Heldurs.

Situāciju ar naktsmāju atrašanu toreiz esot izglābuši divi armijnieki – krievi. Viņi esot izstāstījuši (krieviski protams), kā atrast viesnīcu, kur nolikt mašīnu utt. Viesnīcā Heldurs ir pārliecinājies, ka, prasot ceļu, varējis teikt arī ‘Võõrastemaja’, lai gan tajos gados jau vairāk esot ticis lietots vārds ‘Hotell’.

 

Par padomju tautu saziņas valodu

Interesants fakts, ka Padomju savienības konstitūcijā neesot bijusi noteikta lielās impērijas valsts valoda. Visiem impērijas iedzīvotājiem tāpat bija jābūt skaidram, ka krievu valoda, kurā runā Padomju savienības armija, Kremlis un tā ielikteņi “uz vietām”, radio un televīzija, arī ir jāuztver kā Padomju savienības tautu savstarpējās saziņas (valsts) valoda.

Latvijas PSR padomju tautu savstarpējās saziņas valoda 1970-ajos gados bija lielā godā, jo pēc Staļina nobeigšanās (товарищ Сталин скончался в 1953 году) Latvijā uzplaukušo nacionālkomunistu “kliķi” Eduarda Berklava vadībā bija “satriecis” latviešu tautas nodevējs, īstenais komunists – biedrs Ārvid Janovič Pieļše. Savukārt Padomju savienības gen-sek Ņikita Hruščovs bija likvidējis vietējo “sovnarhoz” Georgija Gailes vadībā (совнархоз – Совет народного хозяйства), kas baudīja kaut kādu nosacītu saimniecisko patstāvību un neatkarību no Maskavas stingrās vadības. Piemēram, vietējās pakļautības rūpnieciskajos uzņēmumos un it īpaši lauksaimniecībā plaši tika lietota latviešu valoda. Kad 1962.gadā iestājos darbā vietējās pakļautības rūpniecības uzņēmumā “Rīgas radiorūpnīca” tur konstruktoru un tehnoloģiskā dokumentācija tika kārtota latviešu valodā. Rūpnīcā tajā laikā biedrs Zariņš ar biedru Bērziņu ne tikai sarunājās, bet arī dienesta saraksti kārtoja latviešu valodā. Dabīgi, ka aiz cieņas pret kādu Vorobjovu vai Kukuškinu, Bērziņš runāja un sarakstījās ar viņiem krieviski, tomēr rūpnīcā valdīja samērā latvisks gars.

Pēc “sovnarhoz” likvidācijas “Rīgas radiorūpnīca” pārtapa par “Рижский радиозавод” всесоюзного подчинения. Pie viena nomainīja arī direktoru Valdi Pavlovski. Pēc jaunā direktora tovārišča Ļeņova Oļeg Konstantinovič no Maskavas diktētās pavēles visa tehniskā dokumentācija un dienesta sarakste tika pārtaisīta padomju tautu saziņas valodā. Protams, ka līdz ar to biedram Zariņam dienesta saraksti ar biedru Bērziņu bija jākārto tikai krievu valodā. Sarunāties gan biedram Zariņam ar biedru Bērziņu bija joprojām atļauts latviski.

Interesanti, cik strauji pēc tam zem padomju tautu saziņas valodas spiediena kropļojās mūsu pašu latviešu valoda, jo mēs visi tajā laikā sākām strādāt ‘zavodā’, darbā ‘razberījāmies’ ar darba problēmām, viens otram rakstījām ‘služebkas’, pusdienas ēdām ‘stolōvajā’, bufetē pirkām ‘vatruškas’, par darbu saņēmām ‘polučku’, vienreiz gadā gājām ‘otpuskā’ un par mums rūpējās ‘načaļņiks’, ‘profkoms’ un ‘partkoms’.

Personīgi man darbā radiorūpnīcā šī saziņa padomju tautu saziņas valodā īpaši netraucēja, jo es savulaik tiku “ielauzts” krievu valodā pēc pamatskolas septītās klases beigšanas 14 gadu vecumā un iestāšanās VEF tehnikumā – Rīgas elektromehāniskajā tehnikumā, kur sāku mācīties radiotehniku.

Tā kā rūpnīca VEF jau tolaik 1950-os gados bija “всесоюзного подчинения”, arī VEF tehnikums bija stipri krievisks. Ar to manā dzīvē gribot, negribot izbeidzās latviešu valodas mācīšanās, jo tāda priekšmeta kā latviešu valoda tehnikumā vispār nebija. Tā vietā tehnikumā bija jāmācās “русский язык” un “русская литература”. Jāatzīst, ka man tās krievu valodas priekšzināšanas pamatskolā bija ieliktas ļoti vājas un virspusējas. Par to pārliecinājos jau pirmajā mācību rudenī gadījumā ar ‘radiokružok’.

Tolaik mājās biju aizrāvies ar trīslampiņu radiouztvērēja taisīšanu. Lai iegūtu zināšanas un, atzīšos, nočieptu kādu radio detaļu, izdomāju iestāties tehnikuma radiopulciņā. Citi zināja, ka esot tāds ‘radiokružok’ ar vadītāju tādu Paramonovu. Nodarbības esot pēc stundām tādā un tādā kabinetā. Sacīts – darīts. Kādu dienu pēc stundām veru tā kabineta durvis. Sēž viens sirms vīrs ‘ģimnastjorkā’ bez uzplečiem.

“Labdien!” – es.

Что ты хочешь?” – sirmais vīrs laikam nesaprata manu sveicienu.

“Zģes radiokruška jesķ?” – es vaicāju.

Что ты хочешь?” – sirmais vīrs joprojām ir neizpratnē.

“Raģiokrušku hočū” – es nepārliecinoši paskaidroju.

Никаких кружек у меня нет” – sirmais vīrs paskaidro un pievēršas savam darbam.

Vēlāk es tajā ‘radiokruškā’ iestājos, bet jēgas tur bija maz, jo es tāpat neko nesapratu, ko tur tas sirmais vīrs ‘ģimnastjorkā’ runāja.

Apskaudu savus kursa biedrus, kuri tekoši runāja krievu valodas stundās, īpaši tādu Putinu Fridrihu no Ērgļiem un Buividu Jāni no Kārsavas. Par Buividu man bija skaidrs – Kārsava ir pie Krievijas robežas un tur visi runā krieviski, bet par Putinu es brīnījos, jo vārds viņam bija vācisks, bet krieviski runāja kā krievs. Toties man krievu literatūras stundas izvērtās par mocībām. Nevarēju sakombinēt pareizus teikumus, atstāstot uzdoto. Man tie Ļermontovi, Ņekrasovi, Fonvīzini, Faģējevi bija vienaldzīgi, tomēr biju spiests tos literāros tekstus mācīties no galvas, lai stundā vispār kaut ko atbildētu. Gods un slava krievu valodas un literatūras skolotājai – armēnietei. Viņa kā ne-krieviete mani saprata, redzēja, ka cenšos un sliktas atzīmes nelika.

 

Padomju tautu saziņas valoda Igaunijā

Bet kā tad igauņi tā – negrib padomju tautu saziņas valodu pat dzirdēt, kur nu vēl runāt?

Kā visos kategoriskos spriedumos par igauņiem, kas it kā ienīstot krievus un krievu valodu, taisnība par igauņiem ir kaut kur pa vidu ar noslieci uz ‘negrib runāt’ pusi. Tāds spriedums man ir izveidojies no personīgās pieredzes, kā es pamazām apguvu Igaunijas PSR, sākot jau ar 1960-tajiem gadiem.

Pirmais tālais praktiskais pierādījums tam, ka padomju tautu saziņas valoda Igaunijā tomēr ir krievu valoda bija šāds. Ar savu motorolleri “Vjatka” un jauno sievu braucām ekskursijā pa Ziemeļlatviju. Valmierā benzīntankam pabraucām garām, nepaskatoties, cik bākā ir benzīns. Iebraucam Valkā un motorollers stop – bāka tukša gan. Prasām vietējam, kur atrast benzīntanku. Viņš paskaidro, ka Latvijas Valkā benzīntanks būs tālu, bet iesaka paprasīt kādu litru benzīna tepat netālu no vietas, kur atrodamies, pie šoferiem netālajā Автотранспортное управление (ATU) Igaunijas pusē.

Sacīts – darīts. Izņemu no motorollera degvielas bāku, pasitu padusē (“Vjatkai” bija tāda ‘priekšrocība’, ko izmantoju, lai nebūtu jāstumj pašu motorolleri) un eju uz ATU Igaunijas pusē. Vārti no ielas vaļā. Ieeju pagalmā – lielā gandrīz tukšā laukumā, kurā stāv dažas smagās automašīnas. Šoferus pie mašīnām neredz. Tomēr zem vienas mašīnas ieraugu kādu augšpēdus guļošu vīru, kas virs sevis kaut ko skrūvē vai loka. Eju klāt. Tā kā esmu ārzemēs, pielietoju Padomju tautu saziņas valodu:

Добрый день!”. Nekādu reakciju no zem mašīnas guļošā vīra nesagaidu.

Notupos pie zemes un vēlreiz: “Добрый день!”.

Zem mašīnas guļošais vīrs pablenž manī ar baltu aci un turpina kaut ko tur virs sevis skrūvēt. Pieceļos un palieku blakus mašīnai ar nerunīgo vīru. Domāju, ko darīt.

Tekele-mekele, ea-aua, “pļjaķtaks-kaks, aba-saba, “maķ”, tekele-mekele, “pļjaķ”, meie-teije, “sarasa” utt” – pēkšņi atskan balss no mašīnas apakšas. Satrūkos no pēkšņiem vārdu plūdiem, starp kuriem sapratu padomju tautu saziņas valodā mazliet dīvainā izrunā teiktos vārdus – es zem mašīnas guļošo vīru nelaikā traucēju un man jāvācas.

Pievācu sava motorollera bāku un eju prom.

Tak pataščī, ja kovorjū” – vīrs no mašīnas apakšas sauc.

O! Padomju tautu saziņas valodu sapratu – man jāpagaida. Vienīgi man tā īsti netapa skaidrs – varbūt tomēr vīrs zem mašīnas liek man to mašīnu pavilkt – “потащить”.

Pēc brītiņa vīrs izrāpjas no mašīnas apakšas ārā un paskaidro:

U klušiteļa, pļjaģ, poltui skniļi. Ja ņemok ih, pļjaģ, otviņtit”.

Tad pievēršas man un pēkšņi kļūst pavisam laipns:

U ķepē pinsīn koncilsja?”

Benzīnu dabūju un arī eļļu pielēja. Tādā veidā uzzināju, ka igauniski ‘benzīns’ ir ‘pinsīn’ un igauņi, runājot krieviski, ‘b’ vietā saka ‘p’ un ‘g’ vietā saka ‘k’.

Nākamais gadījums tomēr pierādīja, ka padomju tautu saziņas valoda Igaunijā ne visur ir noderīga.

Tajā pašā gadā ekskursijā Igaunijas vidienē vēlējamies atjaunot savus ceļā nepieciešamos tīra ūdens krājumus. Dabīga bija mūsu vēlēšanās iegūt tīru akas ūdeni, jo sešdesmitajos gados vismaz Padomju savienības rietumu daļā dzeramo ūdeni pudelēs netirgoja. Garām braucot kādai viensētai, pagalmā redzam aku un kādu sievieti līkņājoties netālajā sakņu dārzā.

Добрый день!” – pieklājīgi saku, piegājuši viņai klāt, un es rādu savu piena kanniņu – “У нас кончилась вода. Воду с вашего колодца можно?

Sieviete pieceļas no savas dobes un klusējot uz mums skatās, kā no Marsa nokritušiem.

“Вода!” – saku un atkal rādu uz savu piena kanniņu.

Tīma-pīma, teije-meije, ej joska, pekele-mekele utt” – sieviete ‘nober’. Neko nesaprotu.

“Water!” – saku un atkal rādu uz savu piena kanniņu.

Eije, aua-kaua, ej joska, meije-teije utt” – sieviete ‘nober’ atkal.

“Wasser!” – jau izmisis saku un atkal rādu uz savu kanniņu.

Vesi?” – sieviete ieinteresējas.

Tagad es neko nesaprotu. Paraustu plecus.

Anda null” – sieviete pastiepj roku uz mūsu pusi.

Atkal nesaprotu, kāpēc viņai liekas, ka manas līdzbraucējas vārds ir Anda.

“Nein, Dzidra” – paskaidroju.

Sieviete bez ceremonijām izņem kanniņu no manām rokām:

Meije-teije eti-meti, ej joska,” – un mēs ejam uz viņas mājas pagalmu. Interesanti, kāpēc viņa domā, ka es esmu Joske?

Ar to mūsu vārdiskie kontakti beidzās. Mēs, kā divu padomju tautu pārstāvji tomēr nesapratāmies padomju tautu savstarpējās saziņas valodā.

Sieviete klusējot iesmēla akā ūdeni un ielēja mūsu kanniņā. Mēs klusējot palocījām galvas un gājām pie sava braucamā. Jocīgi gan. Jau piecpadsmit gadus kā Igaunijā ir krievi, bet igauniete nesaprot pat vārdu “вода”.

Šeit es atkāpšos no manu piedzīvojumu Igaunijas PSR pārstāsta, paskaidrojot, kāpēc es toreiz sev pilnīgi svešo igauņu valodu šeit pierakstā attēloju kā bezjēdzīgu artikulētu skaņu plūdumu (“Eije, aua-kaua, ej joska, meije-teije utt”). Tā es tajā laikā šo valodu arī “sapratu” kurā nav uztverams kur kāds vārds beidzas un kur sākas. Ar lielu pārliecību varu teikt, ka arī Jūs, lasītāj, dzirdot japāni runājam savā valodā, neatšķirsiet ne vārdus, ne teikumus. Tomēr, ja kādas zilbes vai vārdi vairākkārt atkārtojas, vai tiek izteikti atsevišķi, teiksim, pavēles formā, tie izdalās un paliek prātā.

Piemēram: “Anda null” – faktiski “Anda mul!”/Dod man!/.

Vēlāk man kļuva skaidrs, ka tajā gadījumā ar akas ūdeni sieviete bija sapratusi, ka mēs piena kanniņā vēlamies pienu /piim/, nevis ūdeni /vesi/ no akas. Tāpēc viņa sākumā bija tik apjukusi un skatījās uz mums kā no Marsa.

Citu reizi Igaunijā man sanāca būt Pērnavas zvejnieku svētkos rūpnīcas VEF komjauniešu – jauniešu tautu draudzības apmaiņas brigādes sastāvā. Lai gan VEF komjaunatnes sekretārs tolaik bija armēnis Касян, kurš latviski ne ‘bū, ne bē’, mūsu brigāde bija savākta latviska, izņemot pāris nelatviešus.

Piepilsētas estrādē viss notika kā parasti: oficiālās runas vispirms, tad pašdarbnieku koncerts, bet pēcāk dejas un saviesīga parunāšanās. Oficiālās runas pārsvarā padomju tautu saziņas valodā. Tā kā zvejnieki bija jūrā braucēji, viņiem krievu valoda bija obligāta. Pa starpu kādi viesi no tuvās ‘lielpilsētas’ Pērnavas arī, jādomā, bija draugos ar krievu valodu. Mūsējie no VEF, kā “завод всесоюзного подчинения” arī labi sapratās padomju tautu saziņas valodā, lai gan mūsu ansamblītis spēlēja un dziedāja jaunākās latviešu padomju komponistu dziesmas. Vislielāko publikas piekrišanu toreiz izpelnījās Elgas Igenbergas un Arnolda Liniņa ‘dzīvelīgā’ dziesma “Tu un es”, ko dziedāja mūsu pašdarbniece Ausma.

Tad bija igauņu kārta uzstāties. Sākumā neērtības sagādāja koncerta “konferansjē” runāšana tikai igauniski, bet vēlāk, vismaz man, baudu sagādāja dāmītes – konferansjē lēni un labā dikcijā runātā igauņu valoda. Vienreizēji skaisti un plūstoši skanēja teksts, ko es/mēs nesapratām, bet bauda bija vienkārši klausīties, kā valoda plūst – lēni un melodiski kā dziesma. Cik iepriekš bija dzirdēts, igauņi savu ‘tekele-mekele, meije-teije’ ‘ber’ baigā tempā, bet šeit valoda skanēja visā tās krāšņumā.

Jau krēslā sākās dejas un savstarpējās pļāpas. Loģiski, ka pļāpas notika padomju tautu saziņas valodā. Ik pa brīdim runas iegriezās arī par mūsu dzimtajām – latviešu un igauņu valodām.

Es izteicu atzinību igauņu valodai, ka tā, lēni runājot, skan skaisti un, it īpaši, ja runātāja ir smuka dāmīte. Tomēr sarūgtinājums radās pēc kāda ‘lecīga’ igauņa teiktā:

Ну что латышский – одни ‘плюр-люр’ и ‘киш-миш’”.

Tālāk sākām mācīties viens otra valodu, piemēram, ko nozīmē uzraksts virs skatuves: “Tere tulemast!

“Esiet sveicināti!”

Kā ir “Es tevi mīlu!”. Igauniski esot: “Ma armastan sind!”

Valodu ‘mācības’ protams notika, pielietojot padomju tautu saziņas valodu, ko es šeit tā īpaši neuzrādu.

Ievēroju, ka igaunis savu ‘Tere!’ izrunā nevis, kā rakstīts, bet ‘Terē!’ – līdzīgi, kā latvieši teiktu ‘Vista perē’.

Uz jautājumu, kāpēc viena igauniete mani nosauca par Joske, igaunis tā uzreiz nevarēja atbildēt. Skatījās te uz maniem tumšajiem lokainajiem matiem, te uz manu mazliet līko degunu.

А он на русском говорил?” – igaunis interesējas.

Uzzinājis, ka sieviete runājusi tikai igauniski, bet es tikai krieviski, izteica varbūtību, ka, viņa teikusi: – “’Ei oskan’ значит ‘Не умею’”. Pie viena ievēroju, ka igauņiem arī sievietes ir “он”.

Jo palika tumšāks, jo vairāk vilka uz vaļībām un prasījām, lai iemāca igauņu rupjības. Igaunis paskaidroja, ka igauņiem pietiek ar krievu rupjībām un pašiem tādu īstu rupjību nav. Nu, piemēram:

Tule minuga magama!” /Nāc ar mani pārgulēt!/

Blakus stāvošais ‘lecīgais’ igaunis pievienojās ar savu rupjību: ‘Vana vene musta perse’, bet nepaskaidroja, ko tas nozīmē.

Посмотрите на карту Латвии. Тут у вас река называется жопа по эстонский” – igaunis runāja mīklaini.

Pārdzīvojumiem bagātāka tikšanās ar igauņiem un plaša padomju tautu saziņas valodas pielietošana izvērtās 1966.gadā, kad nedēļas nogales ekskursijā ar motociklu pa Igaunijas dienvidiem iekūlāmies Tartu. Tajā gadā Padomju savienībā tika ieviests noteikums, ka visiem motociklistiem ir jālieto aizsargķiveres. Izrādās, ka Eiropā tāds noteikums bija pastāvējis jau labu laiku iepriekš. Igauņi tās motociklistu aizsargķiveres bija noskatījušies no somiem un viņiem izpildīt šādu satiksmes noteikumu prasību bija nieks, jo motociklistu aizsargķiveres Igaunijas PSR jau tirgoja šādos tādos sporta piederumu veikalos.

Iebraucot Tartu, mūs aptur autoinspekcijas postenis, jo pa gabalu jau redzams, ka mums nav aizsargķiveres. Autoinspektors atgādina par aizsargķiverēm, bet nesoda, jo esam no Latvijas. Viņš tomēr silti iesaka piebraukt pie pilsētas centrā esoša sporta veikala un aizsargķiveres nopirkt.

Sameklējam to ieteikto veikalu, noliekam ielas malā savu Javiņu. Te klāt pienāk milicis: “Документы!

Atdodu braukšanas tiesības un motocikla tehnisko talonu.

Тяжское нарушение правил дорожного движения. Вы катаетесь без защитных шлемов” – milicis negaidīti bargi saka – “Пойдёмте со мной в милицию!

Johaidī! Tas mums vēl trūka!

Но мы как раз приехали сюда, чтобы купить этих шлемов” – centos paskaidrot.

Но вы нарушение уже совершили. Совершили – я повторяю” – milicis bija nelokāms – “При том, шлемов в этом магазине нет”.

Milicijas iecirknis bija netālu.

Ждите!” – milicis atstāj mūs gaitenī, kurā sēž vēl daži cilvēki, un pats ieiet kabinetā ar kādu uzrakstu uz durvīm igauniski, ko nesaprotam.

Sēžam, gaidām un savā starpā klusi sarunājamies. Kas nu būs?

Вы из Латвии?” – pēkšņi jautā pretim sēdošā sieviete.

Да” – atbildam vienā balsī.

Что случилось?” – jautā pretim sēdošā sieviete.

Nu, ‘tak i tak’ – izstāstām savu bēdu.

Да, милиция у нас строгая” – rezumē pretim sēdošā sieviete, liekas, ka krieviete.

Tieku ieaicināts kabinetā. Apsēžos pie augstākas ‘činas’ miliča galda.

Возвращаю ваши документы. Нарушение считаю не столь серьезным, чтобы лишить права. Даем сообщение в Латвию, чтобы они сами разобрались, как вас оштрафовать”.

Но как нам выбраться из города, чтобы какой нибудь милиционер нас не остановил?” – es esmu iebiedēts ar šeit notikušo.

Скажите, что вы уже были задержаны милиционером таким-то-таким №№ отделением милиции ” – iesaka milicis pie galda – “Если будете остановлены по причине другого вида нарушения, это не гасится”.

Te ierunājās koridorā mums pretim sēdošā sieviete, kura bija ienākusi pie otra kabinetā sēdošā miliča. Viņa igauniski kaut ko teica “manam” milicim.

Женщина вас выведет из города. Он поедет в ту сторону. Следите за ее машиной” – piebilst milicis pie galda

Подождите меня в коридоре!” – iesaka sieviete.

Izeju smaidīgs pie savas sievas. Dokumenti saņemti atpakaļ. Varam braukt, vienīgi jāpagaida, kad iznāks mūsu jaunā paziņa – pretim sēdošā sieviete. Viņa palīdzēs mums izkļūt no pilsētas, lai neviens milicis vairs nepiesienās.

Sieviete iznāk no kabineta, bet atvainojas, ka viņai mazliet jāuzkavējas, jo esot jālabo kāda kļūda dokumentā, pēc kura viņa šeit esot atbraukusi.

Наша “Jawa” находится у магазина спорттоваров. Где ваша машина?” – ierunājos.

Моя машина здесь у милиции. Я к вам подъеду” – paskaidroja mūsu jaunā paziņa.

Кажется, вы по эстонский очень хорошо говорите” – izteicu krievietei komplimentu.

Я эстонка”.

!?” – mums acis platas.

В таком случае вы очень хорошо говорите по русски” – atkal ierunājos, kad no pārsteiguma atvērto muti varēju atkal lietot.

Служба такая”.

Milicijas koridorā sēžam vairs tikai mēs trīs. Iestājas neērts klusums.

Эстонский язык очень красивый и мелодичный язык, когда медленно говорят. Но эстонцы между собой обычно тарахтят как пулеметы – быстро, быстро. И красота пропадает” – atkal, lai īsinātu laiku, ierunājos – “Недавно я был на праздник рыбаков в Пярну. Там научился некоторых предложений по эстонский, например: Tere tulemast! Ma armastan sind! Ma ei oskan. Vana vene musta perse…

Ой! Так не говорите никогда!” – sieviete satraucās – “Это грубо и так очень опасно говорить”.

Liekas, ka viņa satraucās pie tā ‘vana vene…’. Interesanti, ko tas ‘lecīgais’ igaunis tur Pērnavā mums tādu samācījis?

Izejot ārā no milicijas, gaidām pie savas Javiņas, kad piebrauks ar mašīnu mūsu jaunā paziņa. Viena Volga piebrauc un nostājas pirms Moskviča, kas mums priekšā, bet mūsu paziņa vēl nebrauc.

Вы готовы?” – atveras Volgas durvis un mūsu paziņa sauc pa gabalu – “Поехали!

Viņa izveda mūs uz ‘Tartu – Valga’ šosejas un pati nogriezās pa labi. Interesanti, kas tā bija par dāmu un kāpēc viņa bija tik laipna pret mums – sīkiem grēkāžiem no Latvijas?

Šoreiz padomju tautu saziņas valoda bija ļoti noderīga.

 

Kāpēc es tomēr mācījos igauņu valodu un kā

1970-to gadu situācija Latvijas PSR bija pastiprinātas pārkrievošanas laiks. Maskavas noteiktā rūpniecības paplašināšana un jaunu ‘saspringtu’ plānu uzlikšana, republikai prasīja jauna darbaspēka ievešanu no lielās dzimtenes. “Рижский радиозавод” pat esot regulāri ievietojis darba sludinājumus Krievijas, Ukrainas un pat Uzbekijas avīzēs. Rūpnīcas kadru daļas, iespējams, zic-priekšnieks tāds sīks vīriņš brillēs Haralds Grava pats personīgi brauca uz Ukrainu un no Kirovogradas apgabala atveda strādniekus(ces) darbam rūpnīcas mehāniskajā cehā, kurā katastrofāli nepietika darbaroku. Tas nekas, ka pēc pāris mēnešiem dūšīgākās krievietes un ukrainietes no štancētavas bija redzamas baltos halātos, sēžot pie radiomontāžas konveijeriem. Haralds Grava visai drīz pieveda klāt atkal jaunas “štancētājas”.

Apzinoties situāciju Latvijas PSR, kur pieņēmās pārkrievošanas intensitāte un redzot igauņu ‘spītību’, pat nepatiku pret krieviski runājošiem veikalu “ķemmētājiem” no kaimiņu zemes Latvijas, uzsāku apzinātu izvairīšanos no padomju tautu saziņas valodas lietošanas Igaunijas PSR. Dažreiz mēģināju pat pāriet uz angļu valodu, bet bez atsaucības no pretējās puses. Tāpēc turpmāk, ieejot veikalā vai, kad pienāca mana rinda iepirkties, norunāju vismaz tos vārdus un teikumus, ko iemācīja pārdevēja – latviete “Toidukaubad” veikalā Mõisaküla’ā. Jutu, ka igauņi novērtēja pat to, ko pateicu igauniski, sākot ar “Tere!” un kļuva laipnāki.

Saprotams, ka trīs vārdu un teikumu izrunāšana igauņu valodā ar akcentu un gandrīz neviena vārda nesaprašana igauņa teiktajā atbildē vai uzdotajā jautājumā, nebija problēmas risinājums – bija jāiegādājas kāda nebūt Igauņu – Latviešu sarunu vārdnīca. Grāmatveikalos Rīgā un Valmierā tādu neatradu un pārdevējas izteica šaubas vai tāda sarunu vārdnīca Latvijas PSR vispār ir izdota. Vai tad nepietiekot ar krievu valodu. Loģiski, ka Rīgā nebija jēgas meklēt Igauņu – Krievu sarunu vārdnīcu. To sāku meklēt grāmatveikalos Igaunijā.

Pilnīgi negaidot Igaunijā Võru /Vuirū/ pilsētā, ieraudzīju un nopirku “Karl Aben. ‘Vestlusi Eesti ja Läti keeles/Igauņu – Latviešu sarunu vārdnīca’. Kirjastus ‘Valgus’, 1973”.

Es biju sajūsmā.

Tātad igaunis Karl Ābens rūpējās par Padomju savienībā iekļauto divu tuvo kaimiņu – līdzīga likteņa tautiņu savstarpējo saziņu “pa tiešo”, nevis “caur Maskavu” ar padomju tautu savstarpējās saziņas valodu. Bet ko latvieši? Tikai pēc Padomju savienības sabrukuma latvieši uzdrošinājās nodrukāt savu Latviešu – Igauņu sarunu vārdnīcu (izdevniecība “Avots”). Vairums latviešiem vēl šodien ir mīļa padomju tautu saziņas valoda, ko cenšas vēl joprojām lietot, būdami Igaunijā un pat šeit – Latvijā.

Ar entuziasmu ‘metos virsū’ sarunu vārdnīcai un mācījos no galvas teikumus scenārijiem, kuros būtu jāpielieto igauņu valoda, prasot ceļu, iepērkoties veikalos un runājot ar autoinspektoru. Mācījos skaitļu vārdus un laikus, visu ko, lai vismaz Igaunijā es pierādītu, ka krievu valoda man nav padomju tautu saziņas valoda. Rezultāti neizpalika. Igauņi atmaiga un mums vairs nebija agri no rīta ‘jādzenas’ uz Valgu, lai paspētu dzelzceļnieku veikalā nopirkt sviestu, vistu stilbiņus, cūku kājiņas utt.

Mani pirmie dialogi igauniski bija tikai daži teikumi, piemēram:

 “Tere päevast!”/Labdien!/.

Turklāt es uzsvēru pareizo izrunu [terē].

 “Andke mul, palun, pool kilo seda sealiha!/Dodiet man, lūdzu pus kilo šo cūkgaļu!/

Pienākot mūsu kārtai iepirkties, pārdevējas saprata, ka manas igauņu valodas “zināšanas” ir nepietiekamas, lai uzturētu sarunu. Gandrīz vienmēr mans dialogs igauņu valodā aprāvās ar “diemžēl”:

Kahjuks, minu Eesti keele oskus on halb, kui ma olen lettlane.”/Diemžēl, manas igauņu valodas zināšanas ir sliktas, jo esmu latvietis/.

Ierosinu: “Parem rääkime vene!”/Labāk runājam krieviski!/

… un gandrīz vienmēr pārejam uz padomju tautu saziņas valodu, cik jau nu protam un zinām nosaukt krieviski tos izstrādājumus, ko vēlamies nopirkt. Lai cik tas dīvaini, igauņi pēc šāda ievada dialoga runāja krieviski tīri labprāt.

Atgriezīsimies pie Valgas dzelzceļnieku veikalā pārdevējas ieteiktās veikala apmeklēšanas Cirgaļinā. Mēs to veikalu Cirgulīna’ā /Tsirguliina/ apmeklējām vairākkārt, bet vienu no maniem pēdējiem dialogiem igauniski es joprojām uzskatu par savu labāko sniegumu. Aptuvens mans [Ma] un veikala pārdevējas [Müüja] toreizējais dialogs:

Ma: “Tere!

Müüja: “Tere!

Ma: “Me oleme siin jälle. Kas teil täna taluvõi on?/Mēs atkal esam šeit. Vai jums šodien sviests ir?/

Müüja: “Jah, on. Kui palju te soovite?”/Jā, ir. Cik daudz vēlaties?/

Ma: “Neli pakkid, palun”/Četras paciņas, lūdzu/

Müüja: “Palun!”/’Lūdzu!/

Ma: “Aitäh! Ja veel soovin osta kaks kilo seda sealiha, ja üks kilo maks, ja viis limonaadid “Kelluke”/Paldies! Un vēl divus kg šo cūkgaļu, vienu kg aknas un piecas limonādes “Kelluke”/

Müüja: “Palun!

Ma: “Aitäh! Kui palju see kokku maksab?”/Paldies! Cik tas viss kopā maksā?/

Müüja: “Üksteist rubla ja viiskümend kopik

Bēdīgs skatos, ka alkoholisko dzērienu plaukts aizsegts ar aizkariņu.

Ma: “Aga ma veel soovin osta kaks pudelit alkohooli “Vana Tallinn””/Bet es vēl vēlos nopirkt divas pudeles alkohola “Vana Tallinn”/

Müüja: “Kahjuks! Pole see võimalik kuni kell kaks!”/Diemžēl! …?

Ma: “O! Te räägite nii kiiresti, ma ei saanud aru. Palun korrake seda natuke aeglasemalt!”/O! Jūs runājiet tik ātri, ka es šo nesapratu. Lūdzu atkārtojiet mazliet lēnāk/

Müüja: “Pole see võimalik kuni kell kaks!”/Tas nav iespējams līdz pulksten diviem/.

Veikalā pie letes aiz mums rindā gaidīja vēl pāris pircēju. Pie plaukta ar alkoholiskajiem dzērieniem uzraksts “Keelatud kuni 14:00”, bet mēģināts nav zaudēts.

Ma (lūdzoši): “Olge nii lahke! Palun!”/Esiet tik laipni! Lūdzu!/

… un pārdevēja no plaukta aiz aizkariņa paņem un iedod mums divas pudeles “Vana Tallinn”.

Ma: “Suur tendu! Ma armastan teid! Elagu Eesti!”/Liels paldies! Es jūs mīlu! Lai dzīvo Igaunija!/

Jādomā, ka pārdevēja ar tiem pāris pircējiem, kas bija pēc mums, tika galā sekmīgi.

 

Padomju tautu saziņas valoda šodien

Šodien ir pienākuši citi laiki. Latvijas PSR komunistiskās partijas “gen-sek” Avgust Eduardovič Voss, kurš Latvijas PSR saražoto sviestu un gaļu “pumpēja” uz Maskavu, jau sen miris.

…Un Latvija gluži kā milzīga piesta
Būs pilna augstprocentīga sviesta.
Pilns vēders, pilni veikali, …

Ar to šodien arī man zudis stimuls uzturēt un papildināt zināšanas mūsu kaimiņu – igauņu valodā. Sviestu varam smērēt ne tikai uz maizes un vēderā, bet, ja vēlamies, garāžas vārtu eņģēs, lai nečīkst.

Dabīgi, ka šad tad būdams Igaunijā, pielietoju sen apgūtos un vēl neaizmirstos teikumus igauņu valodā, piemēram:

Kahjuks! Ma see ei saanud aru. Parem rääkime inglise (vene) keele kui te oskate.”/Diemžēl, es to nesapratu. Labāk runājam angliski (krieviski), ja mākat/.

Parasti pēc šāda dialoga jebkurš igaunis ir gatavs runāt arī angliski (krieviski), cik labi vien prot. Igauņi redz, ka es cienu igauņu valodu, tātad viņu zemi un ir gatavi man palīdzēt – vecā paaudze krieviski, jaunie angliski.

Kopaina tomēr liecina, ka padomju tautu saziņas valoda Igaunijā pamazām, bet neatlaidīgi iznīkst. Šodien Igaunijā gandrīz visur un vienmēr var runāt angļu valodā, it īpaši, ja sarunu partneris ir jauns cilvēks. Pat lauku rajonos vietās, kas saistītas ar sabiedrības apkalpošanas funkcijām, cilvēki saprot angļu valodu. Arī sižetos, ko redzam televīzijā, visas igauņu amatpersonas runā angliski, ja darbība notiek ārpus Igaunijas vai kontaktos ar cittautiešiem.

Pretstatā tam pie mums Latvijā padomju tautu saziņas valoda joprojām ir pilnā plaukumā.

Pastaigājiet pa Rīgas Centrāltirgu un paklausieties, kādā valodā “tauta” runā. Ieslēdziet televizoru un papētiet piedāvāto programmu paketes. Padomju tautu saziņas valodu mums “bāž iekšā” pa vairāk kanāliem, nekā dzirdēsim latviešu valodu, piemēram, Lattelecom “ekonomiskā paka” 31 kanāls, to starpā 18 kanāli pieejami padomju tautu saziņas valodā, 16 kanāli pieejami latviski un 10 kanāli pieejami angļu valodā. Likteņbrāļu igauņu un lietuviešu valodā nav pieejams neviens kanāls.

Pabrauciet Rīgā ar 15.maršruta trolejbusu vai 7.maršruta tramvaju, aizveriet acis un iztēlojieties, kurā Krievijas pilsētā atrodaties. Ceturtdaļu gadsimta pēc Padomju savienības sabrukuma jums visapkārt skanēs padomju tautu saziņas valoda. Interesanti, cik ilgi vēl?

 

 

 

 


Manuprāt, arī pavisam īsi, atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā  mozaikas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem tajā – priecājos arī par īsiem notikumu izklāstiem, tikpat kā par plašākiem stāstījumiem. Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt savas atmiņas un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Twitter man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Viena doma par “Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Miervalža Lāča stāsts par sviesta deficītu un padomju tautu savstarpējās saziņas valodu”

  1. […] Pie Ivetas Buiķes lasāms ļoti interesants Miervalža Lāča stāstījums par viņa un citu latviešu vizītēm pēc pārtikas produktiem Igaunijā. Nelaime bijusi tāda, ka latviešu pārcentīgie varas kalpi bijuši pirmrindnieki preču izvešanā uz Krieviju, kā dēļ Latvijas PSR veikali bijuši ievērojami tukšāki nekā Igauņu PSR. Bet vai tad igauņiem kāds prieks par to, ka atbrauc pārcentīgie kaimiņi un izpērk viņu veikalus tukšus? https://ivetabuike.wordpress.com/2017/12/12/atminas-par-dzivi-padomju-laika-miervalza-laca-stasts-pa… […]

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s