Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Miervalža Lāča stāsts par slēgto zonu Kurzemes jūrmalā

Gribu iedrošināt katru, kurš piedzīvojis okupācijas laiku, pierakstīt savas atmiņas un, galvenais, dalīties ar tām ar jauno paaudzi. Jaunajiem vajadzīga imunitātes pote pret melu straumi, kura piesārņo mūsu infotelpu! Jo kā lai citādi viņi saprot, kas ir patiesība, kas meli šajā ar melu ziņām pārpildītajā laikā. Tāpēc nolēmu savā vietnē publicēt reālu cilvēku atmiņas par tiem laikiem. Šeit inženiera Miervalža Lāča atmiņas no ekskursijas pa Kurzemes jūrmalu, 1976. gada 8.-11. jūlijs.

Tiem, kuriem šķiet, ka šajās atmiņās ir noklusēts kaut kāds mistisks “labums”, kurš bijis PSRS, gribu pateikt – jebkurā brīvās Eiropas valstī iedzīvotāji šos 50 gadus pavadīja atjaunojot savas karā izpostītās zemes, izveidojot šīs valstis par vietu, kur domā par cilvēkiem, kurās ir patīkami dzīvot. Jā, šo valstu iedzīvotāji par saviem dzīvokļiem, veselības apdrošināšanu maksā, bet viņi pelna tā, ka spēja to visu samaksāt un vēl labi dzīvot. Tajās bija izveidots īsts sociālisms, ar plašu sociālo atbalstu mazturīgajiem. Un tas viss bez miljoniem Gulagā nomocīto, bez smadzeņu skalošanas, ceļojumu un informācijas ierobežojumiem. Vislabāk to savā Tvitera profilā pateica Ģirts Rungainis: “Boļševisms ir fašisms. Padomju okupācijas laikā Latvijā nav noticis nekas pozitīvs, kas nebūtu noticis labāk brīvā Latvijā. Ļaunums milzīgs!”

========================================================================

Ekskursijas pa Kurzemes jūrmalu apraksts

 

IEVADS

Liels paldies Vilnim par šīs ekskursijas maršruta sagatavošanu un milicijas caurlaižu par atļauju iebraukt PSRS pierobežas zōnā izklapatošanu. Viss Kurzemes krasts gar jūru no Nīcas dienvidos līdz Kolkasragam ziemeļos un krasts gar līci no Kolkasraga līdz Mērsragam parastajiem ‘civīlistiem’ no ‘lielās zemes’ bija nepieejams, izņemot ar darbu saistītus dienesta komandējumus. Ap 70-tajiem gadiem, atslābstot režīma stingrībai un, lai veicinātu tūrisma attīstību, pierobežas zōnā tika atļauts iebraukt radinieku apmeklējumam vai organizēti kā ekskursija pa ‘revolucionārās un darba slavas’ vēsturiskajām vietām. Lai iebrauktu zōnā, bija nepieciešamas speciālas atļaujas, kuras izdeva milicija. Lai iegūtu atļauju, bija jānorāda personas vai personu grupas brauciena mērķis un kontaktpersōna pierobežā. Vēl sešdesmitajos gados tādas ekskursijas pa pierobežu vispār nebija iedomājamas, jo tur vēl ķerstīja ‘bandītus’ – Dzimtenes nodevējus.

 

EKSKURSANTI

Es – Miervaldis;
Dzidra – mana sieva;
Arnis – mans dēls (6 g.v.);
Vilnis – ekskursijas vadītājs, darba kolēģis;
Rolands – darba kolēģis;
Ērika – Rolanda sieva;
Laila – Rolanda meita (~15 g.v.);
Jānis – darba kolēģis;
Skaidrīte – Jāņa sieva;
Rita – darba kolēģe;
Dace – Ritas meita (~10 g.v.);
Raimonds – darba kolēģis;
Ieva – Raimonda sieva;
Rūta – Raimonda meita (~7 g.v.);
Gunārs – darba kolēģis;
Vizma – Gunāra sieva.

Noformējāmies kā ‘avtoprobeg’ – automobilistu ekskursija pa ‘revolucionārās un darba slavas vēsturiskajām vietām pa maršrutu: Rīga – Priekule – Bārta – Rucava – Pape – Liepāja – Pāvilosta – Sārnate – Ventspils – Mazirbe – Kolka – Dundaga – Talsi – Mērsrags – Rīga. Ceļā devāmies 8.jūlija vakarā, sasēdušies 5 autiņos:

“Zapars” – es, Vilnis, Dzidra un Arnis.
Žigulis –Jānis un Skaidrīte, Rita un Dace (ar Ritas autiņu).
Žigulis – Rolands, Ērika un Laila.
Žigulis – Gunārs un Vizma.
Žigulis – Raimonds, Ieva un Rūta.

Ritai bija paņemts līdzi pārnēsājamais magnetofons “Romantik” ar Amerikas latviešu dziesmu ierakstiem, kurus pirmo reizi dzirdējām un gandrīz visās naktsvietās atskaņojām.

 

CEĻĀ

Maza aizkavēšanās gadījās dēļ Rolanda, kurš nebija paņēmis līdzi pasi, jo viņam bija jāatgriežas atpakaļ uz Rīgu. Pierobežas zōna PSRS bija tikpat kā ārzemes – bez pases nekur. Savācāmies ar Ritas/Jāņa autiņu pie Kalnciema tilta, bet ar Raimondu pie Anneniekiem. Caur Bikstiem nokļūstam Skrundā un pagriežam uz Skrundas – Priekules ceļa, bet no tā uz Nīgrandi. Smuks ceļš gar Ventas upi – kalnā, lejā un līču, loču.

Bija jau ‘desmitā stunda’, kā krievs sacītu, un sākām meklēt vietu pirmajai naktsmītnei vēl pirms tumsas iestāšanās. Palikām pie Ventas upes, laukumā pie kādas tukšas un klusas estrādes.

 

NELAIME NENĀK BRĒKDAMA

Iespējams, ka nelaime jau ‘iebrēcās’ uz šosejas pie Rucavas, kur Rolands vēlējās kinokamerā apmainīt filmu, kamēr citi vēl pavaļotos, pagaidītu un pastaigātu “pa labi, pakreisi”.

“Mums šodien vēl jāpaspēj nokļūt līdz Pāvilostai” – Vilnis, kā jau ekskursijas vadītājs, nebija ar mieru.

Tādējādi Rolanda žiguļa stūre nokļūst Ērikas rokās, kura tikko kā ieguvusi autovadītājas tiesības, un mēs pagriežamies grants celiņā uz Nidas ciemu – pēdējo apdzīvoto vietu Latvijas pusē pirms Lietuvas.

Ceļš ir šaurs un stipri līkumots, lai gan iet pa līdzenumu starp laukiem un pļavām. Mēs, kā jau autiņš, kurā sēž ekskursijas vadītājs Vilnis, braucam pirmie, ieturot norunāto ātruma režīmu 60 km/h, bet pēc laiciņa ievērojam, ka aiz mums neseko citi autiņi. Griežam atpakaļ.

“Redzu trīs baltus jumtus, kas stāv” – saka Arnis.

Piebraucot atklājās skats: Rolanda žigulis atrodas ar purnu ‘iedūries’ blakus ceļam esošajā kartupeļu laukā. Labais sāns ielauzts ar visām durvīm, aizmugurējais stikls izlidojis, Laila sēž autiņā un raud – galva sasista. Rolands un Ērika staigā ap savu žiguli. Visiem sejas bēdīgas.

Kas bija noticis?

Ērika, baidoties atpalikt no citiem, “neierakstās” asākā ceļa līkumā un mīkstā smilts ceļa malā to velk nost no ceļa. Bremzes vietā Ērika no uztraukuma spiež uz gāzes pedāli un sagriežot stūri žigulis tiek samests. Ar sānslīdi žigulis iet gar grāvi līdz ar labo sānu trāpa kokā un uz mirkli apstājās. Tad ar maksimālu gāzi ‘pārlido’ pāri ceļam un pretējā pusē ieduras kartupeļu laukā. Labi, ka nav smagi cietušo.

Pa pusei cietušo Lailu tomēr ieliekam Gunāra žigulī, lai paguļ un atjēdzas. Jānis ar Vilni aizbrauc uz netālo Rucavu zvanīt autoinspekcijai.

Gaidot autoinspekciju, staigājam ap bojāto žiguli un spriežam par remontiem un ekskursijas tālākām izredzēm. Turpat tuvumā Nidas ciems, bet kaut kā neērti turpināt ekskursiju, kad cilvēkiem nelaime. Tā arī Nidas ciems palika neredzēts.

Beidzot brauc autoinspekcija! Baigā ātrumā pa līkumiem – vismaz ar 80 km/h. Bailes, ka nepašaujas mums garām, vai arī noslīd no ceļa. Tomēr, viss kārtībā. Autoinspektors prot ātri braukt. Milicijas leitnants un divi parasti miliči.

“Год не поедете” – saka leitnants – “Это одно, а второе серёзное нарушение – вы в погранзоне”.

To otro “в погранзоне” izkliedē Vilnis, uzrādot visas ekskursantu grupas kopējo caurlaidi ar pievienoto milicijas apstiprināto ekskursijas grupas sarakstu. Seko darbietilpīgā autoinspekcijas dokumentu formēšana, līdz tiek dota atļauja: “Variet mašīnu stumt uz ceļa!”

Izrādās, viens no miličiem ir latvietis. Laikam tulks.

Rolands iedarbina žiguli. Tas rūc un žigulim riteņi palikuši savās vietās. Arī bremzes ir. Vienīgi labais sāns ielocīts. Braucam visi barā līdz Grobiņai, kur Rolanda ģimene atvadās un brauc atpakaļ uz Rīgu.

Mēs turpinām ekskursiju.

 

“SVĒTĀ” ROBEŽA

Nezin, vai vēl kur pasaulē robeža ir tik “svēta” kā PSRS. Vismaz 300 km Latvijas PSR jūras un Rīgas līča krasta teritorija ir atšķirta no pārējās teritorijas kā tā saucamā ‘pogranzōna’. Pogranzōnā ir atļauts uzturēties vienīgi armijai un vietējiem, kuriem pasē ‘pieraksts’ norāda, ka viņš ir vietējais. Pārējie Latvijas PSR (arī PSRS) iedzīvotāji pogranzōnā var atrasties īslaicīgi ar milicijas speciālām izdotām atļaujām – propuskām.

Runā, ka visā piekrastē ik pa 3 km ir uzslieti augsti novērošanas torņi jeb ‘viškas’, kurās dienu un nakti atrodas divi zaldāti, kuri ar spēcīgiem binokļiem un infrasarkano staru iekārtām seko jebkuram kustīgam objektam, kas patrāpās viņu redzes laukā ne tikai uz ūdens, bet arī uz ceļiem un neceļiem iekšzemē. Sajūta ir diezgan riebīga, kad zini: zaldāts no ‘viškas’ binoklī tevi aplūko no galvas līdz kājām, lai gan tu viņu neredzi. Jādomā, ka viss, ko zaldāts redz, momentā tiek raportēts uz robežsardzes ‘zastāvu’ un tur ‘načaļstvo’ novērtē, vai objekti uz ceļa ir vietējie vai sveši. Pogranzōnā jebkurā brīdī uz vientuļa lielceļa pretim braucošais ‘bobiks’ var pēkšņi apstāties, izlaist trīs militāristus ‘zaļcepures’ – vienu virsnieku un divus zaldātus ar šaušanai sagatavotiem automātiem, apstādināt un pieprasīt uzrādīt visus dokumentus.

Ap Užavu pie Ventspils, Ovīšiem no vienas puses un Miķeļtorni no otras puses ceļš slēgts ar paceļamām barjerām “šlagbaum” un zaldātu sarga būdā. Bez dokumentu kontrōles cauri netiksi.

Vēl sliktāk pogranzōnā var attīstīties notikumi, kad no ‘viškas’ cilvēku rokās vai plecos ir pamanīti fotopiederumi. Mūsējie drošuļi ekskursanti Pāvilostā iekļuva stundu ilgā piedzīvojumā vietējā ‘zastāvā’, izejot ar fotoaparātiem rokās uz it kā apmeklētājiem oficiāli atvērto pludmali.

“He, kas tur liels, ka man fotoaparāts rokās! Es taču neturu to pie acīm un nefotogrāfēju. Lōģiski” – stāstīja mūsu drošuļi Raimonds un Rita.

Vizma, izrādās, Pāvilostā ir bieži bijusi komandējumā “pa darba līniju”. Viņa pieveda mūs netālu no vietas krastmalā, kurā vietējiem ‘mirstīgajiem’ no 9:00 līdz 19:00 ir atļauts iziet uz pludmali un pat peldēties. Tā ir apmēram puskilometru liedaga zōna, norobežota ar brīdinājuma uzrakstiem un labi pārredzama no tuvākās ‘viškas’ Sakas upes grīvā. Jāsaka, ka ‘viška’ atradās tai izdevīgā vietā – no tās labi pārredzama ne tikai pludmale, bet arī Sakas upe ar zvejniekostu un pat labs gabals no Pāvilostas ielas, pa kuru nokļūt līdz atļautajam liedagam.

Tādas ‘višku’ apsargātas ap puskilometru platas pieejas pie jūras pogranzōnā gar visu Latvijas piekrasti bija vairākas, piemēram, Ulmalē pie Jūrkalnes, Ventspilī, Miķeļtornī, Pāvilostā – vietās, kuras apmeklējām. Runāja, ka arī Liepājā vasaras sezōnā no 9:00 līdz 19:00 bija atļauts uzturēties liedagā. Līcī ‘viškas’ bija saceltas no Kolkas līdz pat Mērsragam.

Tā nu mēs, atstājuši autiņus ielas malā “ēnā” no ‘viškas’, paņēmuši fotoaparātus, brienam pa smiltīm nevis pa tiešo uz liedagu, bet sānis cauri kārklu krūmiem uz zemu kāpu. Atklājās skats uz pludmali. Pludmale kā pludmale – nekā sevišķa. Vienīgi ostas mols redzams un celtnis uz tā.

K2

Vilnis, kā ekskursijas vadītājs, saka prātīgu teicamo:

“Ar fotoaparātiem neplātās. Ja grib fotogrāfēt jūru, tad to var izdarīt Jūrmalā Mellužos vai Dzintaros.”

Ar riebīgo sajūta, kad zini, ka no ‘viškas’ tevi noskata no galvas līdz kājām, es, Dzidra, Arnis un Jānis izejam no ‘viškas’ redzes lauka. Krūmos uzņemu kādu riska foto un atgriežamies pie autiņiem ielas malā. Garlaicīgi. Paejamies gar Sakas upi, bet dēļ tās ‘viškas’ sajūtas, atgriežamies pie autiņiem, no kurienes ‘viška’ nav redzama.

Vakars kluss, bet drēgns pēc dienā nolijušā lietus. Saule pelēkos mākoņus virs jūras krāso sarkanā krāsā. Ir ap 20:00.

Vakara klusumu iztraucē vienīgi kāds armijas ‘bobiks’, kas aizdrāžās pa ielu mums garām un apklust aiz upmalas ēkas – Pāvilostas zvejnieku kolhōza kantora. Paiet kāds laiciņš un ‘bobiks’ aizbrauc mums garām atpakaļ. Mūsējie kā nenāk, tā nenāk.  Ir taču vēls. Jāatrod vēl  naktsmītnes vieta, kur šašlika vakaru taisīt.

K3

“Laikam mūsējos robežsargi savāca” – nosmejamies un turpinām gaidīt. Jānis stāsta, ka tagadējos laikos plātīgums un “drosme” nav laba lieta. Labāk būt bailīgam – tā ir drošāk. Kad viņš esot strādājis “Radiotehnikā” tranzistōru cehā, draugi spēra un nesa ārā tranzistōru aparātiņus “Gauja”, kurus pārdeva. Jānis aiz sava bailīguma – ne. Arī zem tām ‘viškām’ viņam esot bail grozīties.

Beidzot no liedaga puses nāk mūsējie.

“Raimondu un Ritu savāca robežsargi” – Gunārs teic.

“Ko nu joko!” – mēs.

“Savāca, savāca” – Gunārs – “Esot višku fotogrāfējuši. Raimondam un Ritai ir atņemti fotoaparāti, bet Vilnis aizbrauca līdzi kā ekskursijas grupas vadītājs.”

“Bet kā tas ‘bobiks’ kārpījās pa tām smiltīm. Iesēdās. Izlēca divi zaldāti ar automātiem un skrēja uz mūsu pusi” – Gunārs turpina – “Jutām, ka sūdi būs un pagājāmies pretim.”

Es kļuvu pesimistisks: “Rēķiniet vismaz 3 stundas, kamēr šie no tās ‘zastāvas’ tiks ārā. Tad būs 23:00. Kur tumsā naktsvietu atradīsim?”

Turklāt mūsu mazie – Arnis un Rūta jau sāk salt drēgnajā vakara gaisā. Sabristās slapjās kājas pat vasarā pievelk aukstumu. Jāslēdz “zapara” sildītājs, lai bērni sasildās.

“Jā, tā tas ir” – ierunājās Vizma – “’Zastāvā’ nodarbojas ar cilvēka “nīcināšanu”. Es šeit Pāvilostā vienreiz nemanot biju aizklīdusi aiz tās puskilometru apmeklētājiem atļautās liedaga joslas. Mani savāca robežsargi un aizveda uz ‘zastāvu’. Tur es nonīkos ilgi. Mani ieveda kādā kabinetā un atstāja vienu. Sēžu, gaidu, kas notiks. Labu laiku nekas arī nenotiek. Paliek iespaids, ka visi tajā ‘zastāvā’ par tevi ir aizmirsuši…”

“Re, kur viņi nāk!” – iesaucas Gunārs.

Patiešām. Nav pagājusi ne stunda, ka pa ielu nāk Vilnis, Rita un Raimonds. Gods un slava Pāvilostas robežsargiem! Raimonds nes tīkliņu ar alus pudelēm. Alu esot uzdāvinājuši robežsargi, jo Pāvilostā ciemiņi/ekskursanti esot retums. Izgaismojuši (atvēruši vaļā) vien filmaparātu, turklāt filma, iespējams, nebūšot izgaismojusies visa, jo uzfilmētais rullītis netika attīts. Vārdu sakot – mūsējie atgriezās kā varoņi. Vienīgi Vilnis vēlāk cita starpā ieminējās, ka Rita ‘zastāvā’ bija trīcējusi kā apses lapa.

Parasti šāda veida pogranzōnas ‘zastāvas’ apmeklējums beidzās ar naudas sodu un paziņojumu darba vietas partijas komitejai un režīma “pervij otģel”. Nopietnākos gadījumos sekoja pārrunas par vecāku un vecvecāku darbību pirms Oktōbra revolūcijas un Ulmaņa fašistiskās Latvijas laikā, kā arī cik un kādi radinieki atrodas ārzemēs, kā to mēs ar Dzidru pieredzējām savā ekskursijā pirms septiņiem gadiem (1969.gadā) Viborgā /Viipuri/ Krievijas Karēlijā.

Toreiz apskatījām Viborgas pili, vecpilsētu, pa gabalu paskatījāmies uz Viborgas ostu un sākām meklēt slaveno parku “Mon Repo”, kurā it kā pats Krievijas cars un galminieki esot atpūtušies un izklaidējušies. Parkā esot skaistas celtnes un “besedkas”. Kā jau Krievijā, informācija tūristiem, kur kas atrodas ir niecīga. Prasām dažiem garāmgājējiem, kur atrodas parks “Mon Repo”. Viņiem tāds monrepo nav zināms, bet viens no viņiem mums izpalīdzīgi izskaidro, kā nokļūt uz “Выборгский парк культуры и отдыха” pilsētas centrā, varbūt tas esot tas, ko mēs saucam par monrepo. Tas tomēr nebija mūsu meklētais “Mon Repo” un mēs stūrējam savu ‘Javiņu’ cauri pilsētai uz līča pusi, jo atbilstoši mūsu jau Latvijā iegūtajai informācijai, parks esot liels un pie ezera – tātad ārpus pilsētas.

Apkārt krūmi. Šoseja tomēr izliekas tāda savādi vientulīga, lai gan asfalts. Neredz arī nevienu cilvēku ceļmalā, kam paprasīt ceļu, vai šī šoseja ved uz “Mon Repo”. Vietā, kur šosejas uzbērums paceļas tā kā pret kalnu un pa labi tālumā parādās kāda tilta fermas, apstājamies un griežam atpakaļ, lai neiekuļamies kādās nepatikšanās.

Stop! Mūs aptur militārists jūrnieka formā. Kur te pēkšņi tāds uzradās?!

“Стой и назад!” – skarba pavēle.

“А нам в город” – mēs stostāmies – “Мы ищим парк Мон репо”.

K4
Ilustrācijai par vientuļo šoseju pie Viborgas pilsētas
(Foto no Google Street View (2010.gads))

“Повторяю, назад!” – militārists atkārto jau uzstājīgāk – “Там дальше в ДКП вам скажут, где ваш парк монрепо.”

Nu ko. Sūdi lieli! Braucam atkal atpakaļ uz to ДКП.

Izskatās, ka pie tā ДКП ir tilts pār upi un tilta galā neliela ēka, faktiski koka būda. Pie būdas šosejai pāri “šlagbaum”, kas nolaists. Pie būdas durvīm stāv un mūs sagaida “zaļcepuris” robežsargs.

“Права, паспорта, если имеете!” – seko pavēle. Un saņēmis prasītos dokumentus, robežsargs ieiet savā būdā. Stāvam, gaidām, kas notiks. Klusa vasaras pēcpusdiena. Pa šoseju satiksme nekāda. Kādas pāris mašīnas, kurām “šlagbaum” tiek vēlīgi pacelts.

Pēkšņi ieklausos: “…на мотоцикле пытались пересекать зону.” – kāds būdā laikam runā pa telefonu.

Johaidī! Kāda ‘zōna’, ja līdz Somijai no Viborgas ir vismaz 100 km. Tie krievi ar to savu “svēto” robežu ir galīgi apdulluši.

Pēc labas gaidīšanas beidzot mums atdod dokumentus un robežsargs nosaka: “Валяйте!”

Ar to visa ekskursija bija stipri pabojāta un sākām pēc iespējas ātrāk virzīties uz Latvijas PSR pusi, tā arī parku “Mon Repo” neredzējuši.

Jau mājās, izpētot karti ap Viborgu, sapratu, kāpēc 115 km no robežas ar Somiju ir “šlagbaum”. Aiz tā “šlagbaum” ir tilts pār Saimas kanālu – faktiski Somijas teritoriju, pa kuru brauc Somijas kuģi, kas no Somijas iekšējiem ūdeņiem, kā pa vienīgi iespējamo ceļu, iepeld Somu jūras līcī.

Pēc atgriešanās darbā kadru daļa mani informēja, ka esot saņemts ziņojums par manu mēģinājumu šķērsot Somijas robežu. Šķērsot Somijas robežu?! Kādu robežu 115 km no robežas?

Nebija arī ilgi jāgaida, kad “pervij otdel” mani kā ekskursijas vadītāju izsauca uz sirsnīgām pārrunām. Zinātāji teica, ka ar to Somijas robežas šķērsošanas mēģinājumu, mūs uz ārzemēm – pat uz tā saukto PSRS sešpadsmito savienoto republiku Bulgāriju – vairs nelaidīs nekad.

Tā kā pēc pēdējiem svaigākajiem notikumiem šeit pat Latvijas PSR ‘pogranzōnā’ Pāvilostā arī pārējiem ekskursantiem pret PSRS “svētajām” robežām bija pieaugošs respekts, braucām, kamēr gaišs, meklēt naktsvietu iekšzemē ārpus ‘pogranzōnas’ uz Aizputes pusi.

Otrā dienā ekskursijas vadītājs Vilnis bija ieplānojis apskatīt Baltijas jūras stāvkrastu. Iepriekš no kāda bija uzzinājis, stāvkrastam atļauta pieeja ir Ulmalē. Sacīts – darīts, braucam uz Ulmali.

Ulmale ir necila vietiņa lielceļa malā ar pastu un veikalu. Uz jūras pusi ir kokos ieaudzis māju puduris, jādomā, bijusī muiža, kurā viena ēka ir pat divstāvu. Paejot garām mājām nokļūstam nolaistā un nekoptā parkā, kas krasi izbeidzas it kā gaisā – debesīs.  Tur lejā tukšumā arī jābūt tam nesasniedzamajam stāvkrastam, jo priekšā ir dzeloņstiepļu žogs, uzarta josla un vēl viens dzeloņstiepļu žogs. Vietējie iedzīvotāji pamācīja, ka stāvkrasta noeja uz jūru ir gabaliņu nostāk no Ulmales, uz kurieni mēs arī braucam.

Pļava līdz krastam kā parasta pļava. dzeloņstiepļu žogs. Ar plakātiem dzeloņstiepļu žogā  pzīmēti vārtiņi – sprauga cilvēka platumā, caur kuru var iziet cauri dzeloņstiepļu žogiem.

Va’ vellos, cik zemu apakšā ir jūra!

K5

Krasta augstums it labi ir jūtams, skatoties uz koka trepēm ar daudz, daudz pakāpieniem, kas ved lejā uz šauro pludmalīti. Liekas, ka krasts virs jūras kādus 15 m būs. Šaurā pludmalīte kā nosēta ar gliemežvākiem, dažām izmirkušām kastēm un baļķu galiem. Tad tāds ir tas slavenais stāvkrasts.

Jāatzīmē, ka “svētā” robeža ir tehniski pamatīgi aprīkota. Vispirms

jau brīdinājuma zīmes un plakāti “Pierobežas josla. Iebraukt un ieiet bez caurlaides AIZLIEGTS!”, kas salikti uz katra, pat vismazākā celiņa, kas ved iekšā pogranzōnā, kurā saimnieko armija. Parasti šādiem plakātiem var pabraukt mierīgi garām un, teiksim, netālu no tā lasīt brūklenes. Dziļāk braukt gan nav ieteicams, jo drīz aiz ceļa līkuma seko uzraksts: “Тихий ход” un “Проверка документов” ar ‘šlagbaum’, vai bez tā, bet ar zaldātu sargbūdā. Sevišķi apsargāts un ‘šlagbaumots’ posms bija Sārnate – Užava.

Jau netālu no Jūrkalnes mežā divi zaldāti iziet uz ceļa vidu un mūs apstādina. Aizmugures skata spogulī putekļos redzu, ka aiz manis braucošo mūsu grupas autiņu apdzen kāds ‘bobiks’ un nospiež ceļmalā. Tas apstājas. ‘Bobiks’ piebrauc pie mums, no tā izlec virsnieks un pieskrien klāt.

“Проверка документов” – bļāviens bez ceremonijām.

Kā vēlāk paskaidroja Jānis, kurš brauca pēdējais mūsu grupā, ‘bobiks’ viņu apdzinis, apstādinājis un virsnieks no ‘bobika’ pieprasījis uzrādīt ‘pogranzōnas’ caurlaidi. Bet caurlaide Jānim nav, jo kopējā caurlaide ar ekskursantu sarakstu atradās pie ekskursijas vadītāja Viļņa pirmajā mašīnā, tas ir, pie mums. Kamēr Jānis to ieskaidro robežsargiem ‘bobikā’, mēs jau esam gabalā, turklāt, lielceļa putekļos patālu viens no otra. Tomēr robežsargi, izpildot savu svēto pienākumu, uzsāk mūsu ekskursijas pārējo trīs mašīnu iedzīšanu un apstādināšanu, kamēr nonāk līdz ‘pogranzōnas’ caurlaidei pie mums. Tāpēc arī robežsarga dusmīgais bļāviens.

“Проверка документов” tika veikta ļoti rūpīgi, ar caurlaidei pievienoto sarakstu pieejot pie katras mašīnas, nosaucot vārdus un sagaidot atbildes.

Tālāk seko norādījums: “Дальше без остановок до шлагбаума”

“Дальше” ir vienkāršs mežs. Interesanti, kāpēc “без остановок”. Aiz meža ceļam priekšā ‘šlagbaum’, pie kura apstājamies. Pārbaudītājs leitnantiņš ir tik centīgs, ka sāk pārbaudīt cilvēkus pēc saraksta katrā autiņā, bet līdz pusei ticis, atmet ar roku. Laikam jau šim to cilvēku par daudz.

Citās dokumentu pārbaudēs pietika vienīgi ar milicijas izdotās kopējās caurlaides uzrādīšanu un pateikšanu, uz kurieni brauc. Interesanti, ka līdzpaņemtās pases nekur nepārbaudīja, izņemot dažviet Vilnim, kā ekskursijas vadītājam.

Netālu no Užavas uz ceļa parādījās uzraksti “Внимание танки!”, bet ceļa sānos aiz grāvja uzraksti “Стой, стреляют!” un arī latviski “Stāt! Šauj!” Tas, ka brīdinājums par tankiem uz ceļa nav pa jokam arī turpat piepildījās – pa ne sevišķi plato lielceļu pretim brauc tanks. Apstājamies. Arī tanks apstājās cieši pie grāvja un mēs visi tā lēnītēm gar otra grāvja malu pabraucam tankam garām.

Aiz Ventspils uz Kolkas pusi visstingrākā kontrole bija tuvojoties Irbenei. Tur posteņos stāvēja zaldāti ar suņiem. Laikam jau kāds amerikāņu spiegs bija izpeldējis krastā.

Cilvēki jau par to ‘pogranzōnu’ daudz ko runā. Tankus uz ceļa redz – tātad zōnā ir tankodroms, kas diemžēl atbilst patiesībai. Pērkonē, braucot pa šoseju, redz iespaidīgos radioantenu laukus un radara antenas, kas klanās un griežas uz visām pusēm – tātad zōnā ir tālo sakaru un radiolokācijas stacijas, kas arī atbilst patiesībai. Tomēr runas par raķetēm ar atombumbām un par atomzemūdenēm laikam bija vienkārši baumas. PSRS “svētā robeža” tika labi sargāta, jo par objektiem, par kuru eksistenci nav jāzina, pat baumas necirkulēja. Par Irbenes radioteleskopu baumas nebija dzirdētas, lai gan tas sniedzās pāri priežu galotnēm.

Kā šādā ‘pogranzōnā’ jutās vietējie iedzīvotāji?

Strantē pie Baltijas jūras stāvkrasta iznāca parunāties ar pavecāku sievieti, kura tur nodzīvojusi visu mūžu.

“Tā jou nekas, dzīv’ i  tīr droš’ un mierīg’. Vismaz nekād’ vazaņķ’ apkārt nevazājs. Armij’ kā jou armij’. Zaldāt’ par velt’ neblandās” – sieviete stāsta.

“Sabrouc kāds no pilstes, pieņem iekš darb’ kolhōze, bet milicija pierakst’ nedo – papīr’ nou  kārtībe, cietumā sēdējs vai kas tur. Brouc nu atpākļim uz sav’ Talsim. Tā jou doudzim  i  bij’s.”

“Trak’ gvalt i tad, kad no ‘viškām’ i  matīts kout kas aplam” – sieviete turpina – “Tad sūd lielāk neka piekte gade. Zaldāt pa paš’ pusnakt’ ciliks rou āre no migs un pras’ rādīt  pasi. Jou lab’ laik’ atpākļe tie dullie ar štikim bakstīš gult’ pēļs un pagalvs. Vis’ māj’ apgriezt ar kāj’ gaise.”

“Nebi sen vien nāburg’ familij’ ar bērnim dabūj’ pa miz no paš’ ‘zastāvs‘ načaļņik” – smejas sieviete – “Tai uzecētā strīpe bij’ maz bērn’ pēdiņ’ zīms. Salīduš’ uz to strīp caur saplīsuš’ dzeloņdrāš’ sēt’. Nu, va tād nou sitam! Nezi’, ko viņ’ tur, ‘špicbuk’ meklēj’?”

“Vai uz jūru arī kādreiz noejat?” interesējamies.

“Vai, mīļe! Nu jou kād’ trīsdesmit gād’ jūr’ nou redzējs, kouč jūr’ tepat aiz kartapeļ’ vāg. Tur dzeloņdrāt’ žoge un jūr’ i  tāl apakše. Lab’, ka ar Diev’ palīg’ es var’ dzierdet,  ka jūr’ krāc.”

 

DABA UN CILVĒKI “POGRANZŌNĀ”

Latvijas ‘pogranzōna’ kopš krievu ienākšanas Latvijā 1944/1945 gados ‘mirstīgiem’ latviešiem kļuva nepieejama. Liepāja un Ventspils bija militarizētas slēgtās pilsētas. ‘Zōnas’ statuss tika pamatots ar bandītu (mežabrāļu) tīrīšanas akcijām. Parastiem cilvēkiem netika pārdotas vilcienu un autobusu biļetes uz šīm pilsētām un uz visām mazbānīša stacijām gar piekrasti. Iespējams, ka ar savu braucamo vai kājām tur varētu nokļūt, bet to braucamo pēc kara cilvēkiem jau nebija. Ar velosipēdu no Rīgas uz Roju neaizmīsies, turklāt – visur bija salikti armijas kontrōlposteņi, caur kuriem pat kājāmgājējus bez caurlaidēm nelaida.

Runāja, ka piekrastes zvejnieku ostas, faktiski – ostiņas, likvidēja un atstāja tikai lielās – Liepājā, Pāvilostā, Ventspilī, Rojā, Mērsragā… Zvejnieki tika pakļauti stingrai biogrāfijas tīrības kontrolei. Ja bija kāds radinieks ārzemēs, tad ej un makšķerē tepat upmalā. Izbraucot jūrā, “zaļcepures” robežsargi pārbaudīja visus zvejniekus pēc ģīmjiem, izķemmēja kuģīšu rūmes un laivas. Izrādās, ka zvejniekiem bija noformētas izbraukšanas no PSRS vīzas. Kuģītim (laivai) ienākot atpakaļ ostā, tika veikt tāda pat procedūra – PSRS robeža bija “svēta”. To rūpīgi sargāja, lai neviens amerikāņu spiegs netiek iekšā.

PSRS jūras robeža, starp citu, bija ne tikai gara, bet arī plata. To parādīja 1975.gada novembrī Baltijas jūras neitrālajos ūdeņos izlauzušos no PSRS bēgošo krievu kara flotes jūrnieku mīnu kuģa iznīcināšana netālu no Zviedrijas krastiem. Kādi tur neitrālie ūdeņi! Visi ūdeņi līdz pat Zviedrijai bija PSRS.

Tikuši pie daudzus gadus “aizliegtā augļa” – Kurzemes krasta apskates, ar lielu interesi skatījāmies un pētījām, kāds tas krasts ir. Cik varēja nojaust, jūras krasts no Nidas ciematiņa dienvidos līdz Bernātiem bija zems un purvains, ko noteica lielā Papes ezera klātbūtne. To apstiprināja lielie odu bari vakarā. No Nīcas līdz Liepājai smilšu kāpas.

No Liepājas iespējams līdz Ventspilij – “lauksaimniecisks” krasts līdz pat jūras kāpu joslai. Dažās vietās arī kāpu josla izpaliek. No Pāvilostas līdz Sārnatei ir Baltijas jūras stāvkrasts, bet līdz pašam stāvkrastam – lauki un meži par jūras tuvumu neliecina, varbūt vienīgi dūmaka saulainā bezvēja dienā.

Pie Užavas ir jūtams Ventas upes tuvums. Zeme ir līdzena kā galds. Pļavās šur tur rēgojas pa poldera dambim. Tuvāk pie Ventspils parādās priežu meži. Toties jūras krasts no Ventspils līdz Kolkai ir vienādi vienmuļš – liedags, kāpu josla, aiz kāpu joslas lapu koku vai priežu mežs. Viscaur smilts, smilts un smilgas. Pirms Pirmā pasaules kara šī zemīte ir bijusi kā pasaules mala – daži nelieli zvejnieku ciemi, savienoti ar izdangātiem zirgu pajūgu celiņiem. Zvejnieki dzīvojuši nošķirti no pārējās Latvijas teritorijas.

Pirmā pasaules kara laikā vācieši iekārtoja tā saucamo “mazbānīti” – šaursliežu stratēģiskā dzelzceļa tīklu, kas jūras un līča piekrastes zvejnieku ciemus savienoja savā starpā un ar Ventspili, Talsiem, Sasmaku (Valdemārpili), Dundagu, Talsus savienoja ar Roju, Mērsragu. Mazbānītis ar lielo dzelzceļu bija savienots Ventspilī un Stendē. Mazbānīša sliežu platums bija nieka 75 cm un vispār bija brīnums, kā tas bānis uz tik šaurām sliedēm neapgāzās. Tvaika lokomotīvēm, kuras kurināja ar malku nebija liela jauda un kustības ātrums, kādi 25 – 30 km/st, Toties lokomotīvēm bija šausmīgi skaļa svilpe. Dzelzceļa būvniecības atvieglošanai, sliedes lielākoties bija noliktas gar esošajiem lielceļiem aiz grāvja un ierakstījās visos lielceļa līkumos. Starp jūrmalas zvejniekciemiem, kur nebija lielceļi, dzelzceļš gāja pāri pļavām un, var teikt, gar ciemu “kūtspakaļām” un tur arī apstājās “stacijā”. Talsi un Dundaga bija īsti dzelzceļa mezgli ar vairākiem sliežu ceļiem, pārmijām, staciju un preču krautuvēm, kurās cauru diennakti lokomotīves čukināja un skaļi svilpa.

 

Krievi pēc Otrā pasaules kara 1 līdz 2 km no jūras uzbūvēja lielceļu, kura galvenais uzdevums bija nodrošināt PSRS robežapsardzes armijas apgādi un stratēģisko objektu būvniecību un ekspluatāciju. Mazbānīti pamazām likvidēja (Talsos ap 1960.gadu). No lielceļa uz zvejnieku ciema vai piekrastes bāku gāja 1 līdz 2 km garš pievedceļš. Ap 70-ajiem gadiem bija samērā labi attīstīta autobusu satiksme ar Ventspili. Piemēram autobuss Ventspils – Melnsils gāja divreiz dienā. Piekrastes iedzīvotāju ērtībai divreiz nedēļā brauca tā saucamā “autolavka”, no kura tirgoja pārtiku un pirmās nepieciešamības preces.

Vietējiem cilvēkiem gan par šiem krievu laiku satiksmes nodrošinājumiem bija arī pa kritiskai piezīmei. Piemēram, ja no Ventspils netālā Miķeļtorņa iedzīvotājs vēlētos nokļūt Ventspilī kādu lietu nokārtošanai, viņam Ventspilī bija jānakšņo divas naktis, jo autobuss uz Ventspili gāja astoņos vakarā. Toties no Ventspils tas izbrauca sešos no rīta. Tas bija nepārprotams mājiens, ka autobusa satiksme ir paredzēta ventspilnieku apkalpošanai. Tomēr 70-ajos gados iedzīvotājiem jūrmalas ciemos jau bija pietiekami daudz automašīnu pieejamas, lai nokļūtu Ventspilī un atpakaļ sev pieņemamā laikā. “Autolavka” gan bija parocīga lieta, jo tā pieveda maizi, sāli un sērkociņus regulāri. Šņabis arī bija vienmēr. Vienīgi gadījumos, kad bija nepieciešama nopietnāka iepirkšanās, tad laida uz Ventspili.

 

LĪVU KRASTS

Dzīves jūrmalas ciemos prozaisko šķautni uzzinājām no dažām sarunām ar vietējiem, kuri ne vienmēr ielaidās sarunās ar mums – ekskursantiem. Interesanta tikšanās bija ar “tanti” Miķeļtornī.

Pēc mūsu ekskursijas vadītāja Viļņa ziņām, Miķeļtornis ir ievērojams ar kapsētu, kurā apglabāts slavenais “lībiešu ķēniņš” Uldriķis. Uldriķa māja esot atradusies kaut kur starp Ovīšiem un Miķeļtorni. Lai nebrauktu liekus kilometrus uz MIķeļtorni, par Uldriķa māju jau sākām interesēties uz lielceļa pie Ovīšu autobusa pieturas, jo Ovīšos iebraukt liedza aizlieguma zīme un radioantenu mežs pie bākas. Vilnis dodas pie cilvēkiem, kuri pļavā grābj sienu. Izrādās, ka tie ir krievi un viņiem tāds Uldriķis nav zināms, tomēr, būdami laipni cilvēki, iesaka iebraukt Miķeļtornī un prasīt tur. Sākumā nepievērsām īpašu uzmanību tam, ka bāku un antenu “mežu” tuvumā nedzīvoja latvieši, bet vēlāk tas bija uzkrītoši – gandrīz visur bija krievi.

Miķeļtorņa ciematiņš ir izveidojies pie Miķeļtorņa bākas, kas ir viena no augstākajām piekrastē. Ciematiņā ir robežsargu ‘zastāva’ un kādas divdesmit koka mājas, tostarp, vecs krogs un baznīciņa, kurā iekārtots pionieru nometnes “Ņeftjaņņik” klubs. Ciematiņā ir viena vienīga iela, kā krievu sādžās, kas savieno šīs mājas. Smilšains ceļš paralēli jūras krastam ved uz pionieru nometni. Cilvēkus neredz. Tuvākajā mājā aiz sētas dzīvojas divi bērni. Ejam pie bērniem. Uzrodas gadu 60 veca sieviete un nāk pretim.

“Labdien!” – sveicinām.

“Labdien!” – atbild sieviete, tātad latviete.

“Kur šeit var nokļūt pie jūras?”

“Tur, no autobusa pieturas gar sētu” – rāda sieviete – “No kurienes ta’ esat?”

“No Rīgas ekskursija.”

“Manējie arī te no Rīgas” – rāda sieviete uz gadus 12 vecu meiteni un gadus 10 vecu puiku – “Meitas bērni dzīvo pa vasaru pie manis”.

“Bet vai jums ‘propuska’ ir?” – sieviete interesējas – “Te jau ‘zastāva’ deguna galā. Noķers – būs slikti.”

“Mums visi papīri kārtībā, bet mēs gribam zināt, kur meklēt “lībiešu ķēniņa” Uldriķa māju” – paskaidro Vilnis.

“Jā, jā. Dzīvoja te tāds dīvainis tepat netālu uz Ovīšu pusi “Buntiku” mājās. Liela ģimene bija – kādi 13 bērni. Tagad zinu, ka palikušas tikai 2  meitas. Pārējie apmiruši vai aizgājuši bojā karā. Pats Uldriķis apglabāts tepat Miķeļtorņa kapsētā” – sieviete bija zinīga.

“Vai pati šeit ilgi dzīvojiet?” — vaicājam.

“Visu mūžu. Vienīgi, kad krievi ienāca, mūs visus no Miķeļtorņa pārsūtīja uz Anci, tā patālāk no jūras. Bet, kad krievi atļāva, es atnācu atpakaļ uz Miķeļtorni. Šīs mājas nav manas dzimtmājas. Manas mājas tur tālāk, uz ‘zastāvas’ pusi.”

“Jūs teicāt, ka Uldriķis bijis tāds dīvainis. Kā tas izpaudās?”

“Viņš dzīvoja te Ulmaņlaikos. Sevi turēja par lībiešu valsts ķēniņu, kuram Latvijas valsts nekā nevar padarīt. Nemaksāja nodokļus. Bērnus nelaida skolā un tie latviski runāt neprata. Policija Uldriķi šad tad arestēja, ar mazbānīti arestantu vagonā veda uz Ventspili. Viņš kā baļķis te stacijā gulēja uz zemes, kamēr policists kopā ar lokomotīves mašīnistu un kurinātāju iecēla viņu vagonā. Liels “trādi-rīdi” te Miķeļtornī bija”.

“Vai viņš Ventspilī cietumā sēdēja?” Vilnis vaicā.

“A, varbūt, ka sēdēja, bet pēc mēneša bija atpakaļ savās “Buntikās”. Te Ulmaņlaikos daudz lībiešu dzīvoja. Tikai tagad pašķīduši uz visām pusēm. Mana māte arī bija lībiete un man mazai dziedāja lībiešu dziesmas. Arī baznīcā mēs dziedājām lībiešu dziesmas. Dažas es vēl tagad atceros”.

“Lūdzu, padziediet!” – mēs lūdzam.

Sieviete dzied. Brīžam dziesma skan tā kā igauniski. Brīžam – tā kā latviski, jo vismaz daži vārdi ir latviski, bet saprast gan nevar neko.

“Runā, ka mazbānīti ir uzbūvējuši vācieši Pirmā pasaules kara laikā” – Vilnis saka – “Kā cilvēki tika uz Ventspili pirms mazbānīša?”

“Ar zirdziņu, mīļie, ar zirdziņu 40 kilometrus. Visu dienu kratījās pa šādiem te maziem celiņiem cauri zvejnieku ciemiem un cauri mežam”.

“Vai tā brūnā dēļu māja aiz krogus mājas bija stacija?” Gunārs vaicā.

“Jā, jā mazais bānis gāja tepat gar krogus mājas galu pāri pļavai un tepat gar kāpām uz Ventspili un Mazirbi” – sieviete skaidro – “Lēni jau čukčināja, bet, vai tagad labāk, ka autobuss tikai vakarā iet uz Ventspili un atpakaļ nāk agrā rītā?“

“Mazirbe esot bijusi tāda kā līvu galvaspilsēta”, – Vilnis, gatavojoties ekskursijai, ir uzgājis informāciju.

“Jā, jā. Vēl tagad tur ir “Līvu nams”, ko uzcēla Ulmaņlaikos. Tagad tas ir tāds kā kultūras nams visam šim rajonam: tur rāda kino, notiek robežsargu un jūrnieku “pesņi i pļjaski” koncerti. Uzstājās arī vietējie pašdarbnieki, bet par līviem gan neko nav dzirdējusi” – zināja stāstīt mūsu jaunā paziņa, – “Bet aizbrauciet uz Mazirbi. Tālu jau tas nav – kādi 20 kilometri. Varbūt kāds vietējais varēs ko vairāk pastāstīt”.

Mazirbe. Neliels ciematiņš. Baltais mūra “Līvu nams” ir tik atšķirīgs no pārējām Mazirbes mājām, ka nepamanītam pabraukt garām tam nav iespējams. Apstājamies, paraustam parādes durvju rokturi – durvis slēgtas. Visapkārt nav neviena cilvēka, lai gan vēl ir agra pēcpusdiena.

K8
Izlasām uzrakstu plāksni pie parādes durvīm:
Lībiešu Tautas Nams
Līvlist Rovkuoda
1938 – 1939

Pārspriežam, kā tad ir pareizi teikt: LĪVI vai LĪBIEŠI. Vairākums vienojamies, ka LĪVI ir pareizais nosaukums, jo lībieši dzīvo savā valstī Lībijā, Āfrikā.

Garām mums aizbrauc armijas “bobiks”. Sliktā pieredze ar tiem “bobikiem” pamudina mūs pamest šo Līvu krasta galvaspilsētu.

Tā kā līdz vakaram vēl tālu, Vilnis iesaka aizbraukt līdz netālajai Kolkai un apskatīt, kā “vārās” jūra, saskrienoties ar līča viļņiem. Tur netālu no krasta jūrā esot arī slavenā Kolkas bāka, kas caur Irbes jūras šaurumu braucošos kuģus aizvada garām jūras un līča sadures vietā dabiski uzskalotam vairāku kilometru garam smilšu sēklim.

Sacīts, darīts. Braucam.

Ceļš pie Kolkasraga strauji pagriežas pa labi, bet taisni priekšā – “šlagbaum” ar ceļa zīmi “Iebraukt aizliegts” un sarga būdiņu. Laikam jau nekādu jūras un līča saduri nesanāks apskatīt, jo citi līdz šim piedzīvotajiem “šlagbaumiem” nebija dublēti ar ceļa zīmi “Iebraukt aizliegts”. Vilnis, kā ekskursijas vadītājs, ar visiem dokumentiem aiziet pie militārista, kurš iznācis no savas ‘rezidences’. Tā arī ir – šī zōna ir ne tikai “погранзона”, bet papildus arī “запретная зона”.

 

DĀVIDA ALA, KAS NAV ALA

Vilnis, kā ekskursijas vadītājs, atklāj savu nākošās dienas plānu – nobraukt pa Slīteres Zilajiem kalniem līdz Slīteres bākai. Pa ceļam apskatīt slavenā jūras laupītāja Dāvida alu un Slīteres kadiķu noru. Pēc tam uz Dundagu, kur šķiramies. Tā kā esam līča pusē, Slīteres Zilajos kalnos iebrauksim no Melnsila puses, kas esot tā neinteresantākā Zilo kalnu daļa.

Vilnis kādās vecās Ulmaņlaika grāmatās salasījis informāciju par Slīteres Zilajiem kalniem un pastāsta, ka Zilie kalni nav kalni, kā tādi, bet Ledus laikmeta Litorīnas jūras senkrasts. Mēs neredzēšot nekādus atsevišķus paugurus – kalnus’, kā, teiksim, pie Tukuma Milzkalnē, bet vienīgi kā pacēlumu virs mežiem uz jūras pusi.

Jāatzīst, ka tuvojoties Zilajiem kalniem no Melnsila puses, mēs neredzējām neko, jo labu gabalu bija jābrauc pa dubļainu izdangātu meža ceļu ar lielām ūdens lāmām.

“O! Mēs jau esam pie Zilajiem kalniem!” – iesaucas Vilnis, ieraugot mežā nelielu smilšakmens atsegumu – “Šeit arī ir tas Litorīnas jūras senkrasts, kas stiepjas līdz Slīteres bākai un Lielirbei pie jūras.”

Apstājamies. Fotografējam Slīteres Zilo kalnu pakāji.

K9

Turpinot braukt pa meža ceļu un nejūtot, ka braucam kalnā, pēkšņi atrodamies Zilo kalnu augšā. Nu’, diez’, kas nav. Virs mežiem uz jūras pusi priekšā ir vietējie koki. Nekā interesanta. Ogres Zilie kalni tomēr ir iespaidīgāki.

K10

Vilnis “buras” savos pierakstos un pie kādas zālē iemītas taciņas izlemj, ka tā ved uz Dāvida alu.

K11

Viļņa norādītā taciņa patiešām pieved pie kāda paaugsta smilšakmens atseguma, bet, kur te ala?

K12

Vīlušies savos jaunatklājumos par slavenā jūras laupītāja Dāvida alu un Slīteres Zilajiem kalniem, iebraucam Slīteres kadiķu norā.

K13

Pēc atpūtas, jau domādami par mājupceļu, sasniedzam Slīteres bāku. Izrādījās, ka arī šeit mūs sagaida vilšanās – Slīteres bākā apmeklētājus neielaiž. Sieviete dārziņā pie Slīteres bākas iesaka uzkāpt netālu esošajā meža ugunsgrēku novērošanas tornī, ja tas nav aizslēgts.

K14

Par laimi, meža ugunsgrēku novērošanas tornis nebija aizslēgts. Jāatzīst, ka uzrāpšanās tornī izglāba visu mūsu ‘plakani – pelēko’ iespaidu par Slīteres Zilo kalnu apmeklējumu. No torņa bija pārskatāms viss – gan tālā jūra pie apvāršņa, gan senās Litorīnas jūras dibens, t.i mežs līdz jūrai, gan tas, ka atrodamies Zilo kalnu nosacītā virsotnē, gan arī pati Slīteres bāka visā tās augumā.

K15

Līdz ar to uzskatījām, ka mūsu ‘avtoprobeg’ – automobilistu ekskursija pa Latvijas PSR ‘revolucionārās un darba slavas’ vēsturiskajām vietām ir galā. Vilnis, kā ekskursijas plānotājs un vadītājs, atvadījās no pārējiem ekskursantiem, iesakot līdz Dundagai vēl tomēr turēties grupā, jo esam vēl ‘pogranzōnā’ un caurlaide ar visiem sarakstiem atrodas pie viņa. Aiz Dundagas jau izklīdām kur kurais, lai līdz vakaram nokļūtu mājās Rīgā. Rīt jau ir darbadiena.


Komentāri:

Arnolds, Twitter

Man zināma sieviete ir dzimusi Tomskā, jo viņas vecāku mājas atradās Jūrkalnē – piejūras zonā, ko vajadzēja iztīrīt. Lieki piebilst ka uz Tomsku ceļoja ne jau brīvprātīgi un ne pirmajā klasē.

Inese Putniece, Twitter

Manu omu ar 8 un 3 g. vecàm meitàm uz Tomsku, opi ar dèlu-vèl kur (bezvēsts pazuduši).Visus arestēja un kā kriminālnoziedzniekus par palīdzību 2 opja bràļiem, kuri kļuva par mežabrāļiem, jo oma nesa pakas. Brāļus nošāva, pakāra plikus pagasta centrā.


Manuprāt, arī pavisam īsi, atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā  mozaikas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem tajā – priecājos arī par īsiem notikumu izklāstiem, tikpat kā par plašākiem stāstījumiem. Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt savas atmiņas un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Twitter man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s