Nemākulīgo politiķu laikmets

“Politiķa izskats, veidols ietekmē viņa izredzes vēlēšanās vairāk nekā mēs domājam,” teikts nesenā publikācijā, kuru atradu portālā BBC. Varbūt tas ir viens no iemesliem, kādēļ šodien amatos nonākuši daudzi nemākulīgi politiķi? Varbūt arī iemesls meklējams kaut kur pavisam citur, bet fakts ir – pēdējā laikā pasauli satricinājušas vairākas krīzes, kuru katalizators ir bijusi savtīga, netālredzīga, neveiksmīga politiķu rīcība. Brīdī, kad šķita, ka skumjāku stāstu par Deivida Kamerūna lomu Brexit balsojumā šodien Eiropā būs grūti atrast un esam sasnieguši dibenu, no apakšas pieklauvēja Mariano Rahojs.

Spānijas premjerministrs vispirmām kārtām sevi saprot kā likumības un iedibinātās kārtības sargu.* Viņa spējas radīt pozitīvu noskaņojumu sarunās un panākt kompromisus ir, maigi izsakoties, stipri ierobežotas. Ja atceramies, ka vēl pirms nepilniem desmit gadiem secesionistiem bija vien 14 deputātu vietas Katalonijas parlamentā, tad kopš 2015. gada viņi veido parlamenta vairākumu. Tas ir noticis lielā mērā pateicoties M. Rahoja un viņa partijas PP rīcībai. Tieši viņi nobloķēja daudzu gadu laikā smagās sarunās grūti panākto vienošanos Barselonas un Madrides starpā par jaunajiem Katalonijas autonomijas noteikumiem. Pie tam, viņi to izdarīja jau tad, kad likums bija apstiprināts parlamentos gan Madridē, gan Barselonā un to parakstījis Spānijas karalis Huans Karlos. Var droši apgalvot, ka tieši šīs vienošanās atcelšana ir novedusi pie tagadējās situācijas Katalonijā. Lai arī Spānijas konstitucionālā tiesa atcēla visu likumu, tā beigās var izrādīties Pirra uzvara, ja rezultātā Katalonija kļūs neatkarīga. Tad varēs teikt, ka Rahojs un PP uzvarēja kaujā, bet karu zaudēja.

Mariano Rahoja rīcībā viena kļūda sekojusi otrai un novedusi pie atklāta konflikta, kurš, iespējams, tagad jau sasniedzis “point of no return” – punktu, no kura atgriezties vairs nevar. Es pat nerunāju par dažiem vienkāršiem un draudzīgiem žestiem vai nelielu piekāpšanos, kura varēja daļu neatkarības atbalstītāju noskaņot par labu Spānijas nedalāmībai. Rahojs tā arī nav spējis izšķirties par valsts līmeņa Franko režīma upuru piemiņas pasākuma sarīkošanu. Bet tieši katalāņi īpaši cieta no Franko režīma, daudzus katalāņu elites pārstāvjus nogalināja diktatūras laikā, katalāņu valoda un kultūra tika aizliegta. Tajā vietā, lai ar upuru piemiņas godināšanu censtos dziedēt pagātnes rētas, Rahojs norāda uz pārejas laika likumiem, kuros novelkot juridisku robežu zem ģenerāļa Franko režīma noziegumiem. Tomēr reāli tas nozīmēja, ka režīma kalpi nekad netika tiesāti. Sabiedrība nav aizmirsusi arī to, ka pati Rahoja PP izveidojās no viena frankoņu grupējuma. Tiesa, Rahojs ir daudz paveicis, lai izkustinātu PP no nacionālkonservatīvās pozīcijas. Viņš iestājās pret abortu aizliegumu, ietur mērenu pozīciju attiecībā uz homoseksuāļiem, atbalsta sieviešu izvirzīšanu atbildīgos amatos.

Tomēr attiecībā uz Kataloniju viņš akcentu liek uz likumiem un policijas spēku, kas ir novedis pie konflikta eskalācijas. Šo rakstu ilustrēju ar foto no šī brīža protestiem Barselonā pret Madrides rīcību. Vai Rahojs domā, ka viņam pietiks cietumu, kur visus šos cilvēkus ieslodzīt? Vai tiešām Spānijas premjerminstrs neko nespēj mācīties no vēstures un tic tam, ka likums ir visvarens? Vai viņš nav dzirdējis par to, ka savā laikā arī vergturība bija tiesiska un konstitucionāla, bet vēstures gaitu nosaka citi likumi, ne konstitūcijas? Šķiet, mūsu pašu Artim Pabrikam piemīt vairāk izpratnes par to nekā daudziem Spānijas un ES līderiem, kad viņš rakstīja:

Politiķu (ieskaitot daudzu ES politiķu) nesamērīgā rīcība Katalonijas jautājumā novedīs pie neatkarības vai asinīm, vai pie abiem vienlaicīgi.

Diemžēl uz to pusi iet un galvenā loma šajā nesaprātīgajā attīstībā ir Mariano Rahojam. Pēc tam, kad pasaule redzēja, kā spāņu policisti 1. oktobrī paredzētā referenduma laikā uzbruka miermīlīgiem cilvēkiem, kuri nepretojās un nepielietoja vardarbību, Rahojs piedzīvoja pat atklātu kritiku no vairāku ES valstu puses. Diemžēl Latvijas politiskā elite nespēja izšķirties par atbalstu demokrātijas principiem un Eiropas vērtībām, izsaucot pat Islandes bijušā ārlietu ministra Jona Baldvina Hanibalsona izbrīnu. Jāatgādina, ka tieši Hanibalsons 1991. gadā stāvēja aiz Islandes lēmuma atzīt Baltijas valstu neatkarību. Viņš norāda, ka neviens nesagaida, ka tagad kāds atzītu Katalonijas neatkarību, bet no Baltijas un bijušajām Dienvidslāvijas valstīm “varētu sagaidīt, ka tās aizstāv katalāņu vai jebkuras citas tautas tiesības uz pašnoteikšanos demokrātiskā ceļā”.

Tomēr mēs šobrīd pieredzam Spānijas valdības rīcību, kuru ir grūti aptvert ar veselo saprātu – ugunskurs Katalonijā (kuru aizdedzināja tieši Rahoja un PP rīcība pirms gandrīz desmit gadiem) deg aizvien spožāk, bet Rahojs cenšas to nodzēst, lejot eļļu ugunī – tagad ir iedarbināts Spānijas konstitūcijas 155. pants. Maz, ka tas radīs vēl plašāku Katalonijas iedzīvotāju pretestību Madridei, tad nevienam nav nekādas pieredzes šāda panta pielietošanā. Tas tikai vispārīgi nosaka, ka centrālā valdība var pieprasīt reģionālās iestādes ievērot savus pienākumus attiecībā uz Spānijas konstutūciju. Ko tas nozīmē – par to īstas skaidrības nav. Konstitūcijā nav teikts, kāda tieši procedūra būtu pielietojama 155. panta īstenošanai. Respektīvi, juridiski tas ir pilnīgs jaunums, pieredzes šī jautājuma risināšanai nav nekādas.

Vēl vairāk – valsts tiesību speciālisti norāda, ka Spānijas konstitūcijas ietvaros Katalonijas valdība var vērsties pie Konstitucionālās tiesas ar iesniegumu pārbaudīt, vai 155. panta iedarbināšana notika saskaņā ar konstitūciju. Visas darbības, kuras tagad veiks Spānijas valdība saskaņā ar 155. panta iedarbināšanu, arī var tikt apstrīdētas Konstitucionālajā tiesā. Ļoti iespējams, ka Katalonijas valdībai ir tiesības apstrīdēt pat centrālās valdības lēmumu par Katalonijas valdības atlaišanu, ja Rahojs izšķirtos tādu lēmumu pieņemt.

Tas viss novedīs pie tālākas situācijas destabilizācijas. Protams, ja nu katalāņi pēc 155. panta iedarbināšanas nolemtu padoties, sapakotu savas mantiņas un dotos mājās, atsakoties no prasībām pēc neatkarības, tad viss atrisinātos momentāni. Bet nez vai tik naivs ir pat Spānijas premjerministrs, lai ticētu, ka tieši šāda būs tālākā attīstība. Jau tagad Katalonijas krīze ir sasniegusi Eiropas līmeņa mērogu. Nav vairs tālu tas brīdis, kad nopietni tiks skārtas gan Spānijas, gan Katalonijas ekonomikas. Ja atceras, ka Spānija tikai tagad sākusi atkopties no dziļas krīzes, aizvien nesaprotamāka šķiet Rahoja stūrgalvīgā turēšanās pie līdzšīnējā kļūdainā kursa. Emocijas sit augstu vilni un brīdī, kad Spānijas valdība atkal iesaistīs policiju, kura, iespējams, atkal pielietos vardarbību, tas var izsaukt arī līdzīgu reakciju no katalāņu puses. Visļaunākajā gadījumā tas var novest pie īsta pilsoņu kara.

Ja Spānija nav spējīga saprātīgi atrisināt šo konfliktu, varbūt palīdzēt varētu Eiropas iesaistīšanās. Mums bija politiķi, kuri bez lieliem satricinājumiem spēja novadīt PSRS sabrukumu un grandiozas pārmaiņas kontinetā. Diemžēl, jāatzīst, ka uzsvars šajā teikumā jaliek uz vārdiņu “bija”. Šī brīža vadība vairāk turas pie likuma burta. Juridiski Eiropas savienības iesaistīšanās nozīmētu vienas dalībvalsts teritoriālās integritātes apšaubīšanu. Brīdī, kad es kļūstu par vidutāju kādā strīdā, es atzīstu abas puses par vienlīdzīgām. Tam pāri tikt tagadējā Eiropas savienības spice nez vai spēs.

Tā nu mums atliek vien noraudzīties uz notikumu attīstību un cerēt, ka tā nenovedīs pie asinīm. Un informēties par noteikošo Katalonijā, lai, rakstot pilnīgi nepamatotus spriedelējumus soctīklos, piemēram, par Katalonijas situācijas līdzību ar Latvijas austrumiem, neuzkurinātu emocijas vēl augstāk. Varbūt ir pienācis laiks aptvert, ka neesam mēs katrs speciālisti tādos sarežģītos jautājumos kādas ir valsts tiesības. Ja pat mūsu juristi, kuri ir specializējušies konstitucionālās tiesības kā Lauris Liepa, skaidri pasaka, ka nav ne mazākā pamata vilkt paralēles starp Kataloniju, Latgali, Krimu vai pat Skotiju, tad varbūt der akceptēt to un pārtraukt izplatīt baumas.

Pats mazākais, ko derētu saprast mums visiem ir fakts, ka Katalonijas jautājums būs atrisināms tikai tad, kad Madride akceptēs patiesību, ka vairākums katalāņu vēlas pārdefinēt attiecības starp centrālo valdību un autonomo reģionu. Bet atrisinājums attālinās ar katru dienu aizvien tālāk tieši Madrides rīcības dēļ. Kamēr beigās piepildīsies Kristas Milbergas vārdi:

Apturēt neatkarību ir tāpat kā gribēt apturēt bērna pieaugšanu. Brīvlaišana neizbēgama vai arī tiek izpostītas abu dzīves.


*Kā tas sader kopā ar faktu, ka nozīmīgs skaits viņa partijas politiķu ir saistīti ar korupcijas skandāliem gan reģionu, gan lokālajā līmenī, to laikam spēj izprast tikai Rahojs pats. Katrā ziņā tieši korupcijas skandālu dēļ viņa partija pims diviem gadiem pazaudēja absolūto vairākumu parlamentā un kopš tā laika viņš vada mazākuma valdību. Tiesa, viņa stingrais kurs pret Barselonu varētu palielināt viņa popularitāti Madridē, kura, pretēji republikāniski noskaņotajiem katalāņiem, atbalsta monarhiju. Tas laikam ir vienīgais Rahoja ieguvums, ka šobrīd sabiedrības uzmanība ir novirzīta no PP biedru koruptīvajiem darījumiem. Savukārt Rahoja valdība tādā veidā var zaudēt basku nacionālistu atbalstu un veicināt dažādu neatkarību prasošu spēku konsolidāciju.

A candidate’s appearance can influence votes more than you think – so what exactly is a good look for a politician?

Islandes eksministrs kritizē Baltijas valstu nostāju Katalonijas jautājumā


Raksts 22.10.2017 publicēts portālā “Ir”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s