Greizo priekšstatu gūstā jeb nauda neaug kokos

Intereses pēc izkopēju provokatīvu P. Timrota citātu un ievietoju Tviterī ar paskaidrojumu, ko īstenībā nozīmē tajā prasītais. Izskaidrošu vēlreiz – apdrošinātāju peļņa rodas no visu apdrošināšanas veidu iemaksām. Ja OCTA zaudējumus ir jāsedz no citiem apdrošināšanas veidiem (kā to prasa P. Timrots), tad tas nozīmē, ka to polisēm attiecīgi jābūt dārgākām nekā viņu riski. T. i. kungs ar nekustāmo īpašumu apmaksā zaudējumus, kuri rodas kunga ar automašīnu apdrošināšanas rezultātā.

Timrots

Atzīšos, ka ieliku šo citātu speciāli, jo gribēju redzēt, kādi ir Tviter lietotāju uzskati šajā jautājumā. Protams, ka tas nav statistiski izmantojams pētījums, bet rezultāti tomēr norādīja uz daudzu cilvēku neizpratni par elementāriem uzņēmējdarbības principiem un ne tikai tiem. Ļoti ceru, Latvijai nenāksies atgriezties tādā sistēmā kā tā bija PSRS, kur jebkurš privāti pelnošs cilvēks tika uzskatīts par kriminālnoziedznieku – spekulantu. Tamdēļ apkopoju šos maldus un pacentīšos izskaidrot, kas tur nepareizs. Jo kaut kad sabiedrībai jāsāk saprast kā funkcionē  tirgus ekonomika. Elementāru pamatprincipu neizpratne veicina to, ka mūsu cilvēkus visādiem manipulatoriem ir viegli uzšūmēt un tad tauta “cepās” soctīklos nedēļām, gānot valsti un valdību principā ne par ko. Mēs kļūstam par viegli manipulējamu masu visādu ideoloģisko diversantu rokās dažādās jomās, sākot no militāriem jautājumiem līdz sociālajiem, ekonomiku utt. Es šoreiz konkrēti par OCTA vēlos izanalizēt.

Ko tad apgalvoja mani sarunu biedri? Šeit galvenās tēzes:

Banksteri un spekulanti

Uzņēmēji tikai grib iedzīvoties, gūt peļņu uz patērētāju rēķina. Tieši tā arī uzrakstīja viens no daudzo sarunu dalībniekiem. Manis rakstīto, ka uzņēmējdarbības pamatmērķis ir peļņas iegūšana, daļa publikas uzņēma ar aizdomām, ka es lobējot lielkapitāla intereses. Citi gan pilnīgi pareizi norādīja, ka pārmest uzņēmējam vēlēšanos iegūt peļņu ir tas pats, kas pārmest peldētājam nevēlēšanos noslīkt.
Jāpiezīmē, ka uzņēmums, kura darbības mērķis ir gūt zaudējumus, visdrīzāk atmazgā naudu vai nodarbojās ar vēl kādām, uzņēmējdarbībai netipiskām lietām. Patiesībā, ja uzņēmuma darbībai ilgtermiņā nav saredzama vēlēšanās gūt peļņu, tad pasaulē VID šādu darbību pārkvalificē par hobiju ar visām no tā izrietošām sekām.

Uzņēmuma peļņa

Daudziem nav nekāda priekšstata kā rodas peļņa. Pāris cilvēki visā nopietnībā rēķināja starpību starp ieņēmumiem no polišu pārdošanas un izmaksātajām atlīdzībām, nonākot pie “skandalozā” atzinuma, ka OCTA tirgotājiem Latvijā esot 38 % peļņas, bet viņi vēl gribot pacelt cenas. Nekaunības kalngals tas esot.

Bet kas maksās apdrošināšanas kompāniju darbinieku algas, telpu īri, biroja aprīkojumu, IT pakalpojumus, kuri ļauj klientam internetā dažu minūšu laikā tikt pie polises un citas ar OCTA apkalpošanu saistītos izdevumus? Atradās cilvēki, kuri teica, ka šādus izdevumus neesot ko uzkraut klientam. Arī te cilvēki ir jāapbēdina – uzņēmējiem biroja iekšpagalmos neaug naudas koki, kurus pakratot, varētu savākt naudu izdevumu segšanai. Šie visi izdevumi ir nepieciešami apdrošināšanas pakalpojumu nodrošināšanai un tie ir jāiekļauj polises cenā. Pie tam, izdevumi ir jāpieskaita tās polises cenai, ar kuru tie ir tieši saistīti. Nav pareizi OCTA izdevumus uzkraut tiem, kuri apmaksā veselības apdrošināšanu vai citus riskus.

Cenu “griesti”

OCTA esot obligāta apdrošināšana un tāpēc valstij esot pienākums noteikt (zemus) cenas griestus tai. Šeit ir uzreiz divi nepareizi apgalvojumi – OCTA nav obligāta, jo nevienam pie mums nav pienākuma iegādāties braucamrīku. Maniem vecvecākiem laukos līdz pat 90. gadiem nebija auto. Viņi pārvietojās ar kājām, riteni un zirgu. Protams, mēs šodien esam pieraduši pie ērtībām, kuras sniedz personīgā automašīna un tas nav nekas slikts. Vienkārši ir jāsaprot, ka par to ir jāmaksā pilna cena, ne tikai par benzīnu un remontu, bet arī par apdrošināšanu. Nevienam taču neienāktu prātā prasīt remontdarbnīcai remontēt auto zem pašizmaksas. Tad kāpēc mēs sagaidām, ka apdrošinātāji turpinās pārdot OCTA par dempinga cenām?

Vēlos uzsvērt, ka šeit neizvērtēju jautājumu par to, vai OCTA cenu celšanā nav karteļa pazīmes? Vai ar dempinga cenām netika izstumta konkurence no tirgus, lai tagad paceltu cenas? To šobrīd pārbauda Konkurences padome, kura, manuprāt, savu darbu veic labi.*

Ja nu mums kaut kas patiešām nav vajadzīgs, tad tā ir valsts iejaukšanās uzņēmumu cenu politikā. Esmu daļu savas dzīves pavadījusi valstī, kur visas cenas tika centrāli noteiktas un nekas labs tas nebija. Preces un pakalpojumi nebija pieejami. Bija jāmeklē visādi blati un nelegālas iespējas tikt pie kārotām lietām. Dažādu cilvēku atmiņu stāsti par tiem laikiem ir publicēti daudz kur internetā un arī šeit, manā vietnē – tur toreizējās dzīves greizums parādās visādos veidos. Nekādā veidā nevaru atbalstīt vēlmi atgriezties tādā sistēmā.

Protams, ir vajadzīga valsts kontrole pār uzņēmuma ienākumu un izdevumu samērīgumu (to veic, piemēram, cita starpā arī VID), produktu kvalitāti, bet ne fiksētas cenas.  Arī uzņēmumu bilances un citu rādītāju atklāta publicēšana ir vajadzīga. Tad ir iespējams pārliecināties par to, kāds ir reālais stāvoklis tajā. Piemēram, statistika par OCTA ir pieejama šeit: SAUSZEMES TRANSPORTLĪDZEKĻU ĪPAŠNIEKU CIVILTIESISKĀS ATBILDĪBAS OBLIGĀTĀ APDROŠINĀŠANA 2016. GADA 12 MĒNEŠU REZULTĀTI
Iepazīstoties ar skaitļiem, katrs var pārliecināties, ka OCTA tomēr nes ievērojamus zaudējumus apdrošinātājiem. Tātad par OCTA zemajām cenām maksāja citu risku apdrošināšanas ņēmēji vai arī uzņēmums tuvojās maksātnespējai. Pati nesāku pārbaudīt, bet kāds kungs bija sarēķinājis, ka apdrošinātāju izmaksas uz vienu apdrošināto automobīli esot 18 eiras. Par šo naudu apdrošinātājam ir jāpaveic viss – no klientu piesaistīšanas, polises izsniegšanas līdz kompensācijas aprēķināšanai avārijas gadījumā. Un vēl peļņai jāpaliek esot. Tas nemaz nav tik daudz, par šo naudu nez vai var visos birojos iegādāties “zelta podus”, kā daži izteicās.**

Kas, protams, nenozīmē, ka apdrošinātāji ir nabagi un pārtiek no maizes un ūdens. Bet mēs jau noskaidrojām, ka uzņēmēja mērķis ir gūt peļņu. Šodien, atšķirībā no PSRS laikiem, katrs var uzsākt savu biznesu, tajā skaitā arī OCTA apdrošināšanu, ja viņš saredz iespēju nopelnīt zelta kalnus tajā. Kā ironiski izteicās viena sarunas dalībniece: “Tirgo polises par 5 eiro, izmaksā atlīdzības pa ļimončikam un dzīvo vesels!”.

Jāmaksā, kaut brauc bez avārijām

Vairāki cilvēki nespēja saprast, kāpēc viņiem jāmaksā dārgāka cena par OCTA, ja viņi jau gadiem brauc bez avārijām un apdrošinātājam nav radījuši zaudējumus. Te būtu svarīgi saprast, ka OCTA nav kapitālu uzkrājošā apdrošināšana kā, piemēram, pensijas apdrošināšana. To var salīdzināt ar groziņu, kurā solidāri sametās visi autobraucēji, lai izpestītu kādu, kuram gadījusies avārija. Pie tam, līdzīgi groziņi ir arī māju īpašniekiem vai tiem, kuri apdrošinās slimības vai nelaimes gadījumam. Arī tās nav uzkrājošās apdrošināšanas. Un nav nekāda pamata tiem, kuri ir sametušies auto groziņā, vilkt ārā naudu no māju vai veselības groziņa. Te tiek apdrošināts risks izraisīt avāriju ar smagām (dārgām) sekām jebkurā brīdī. Tas var gadīties arī pēc 20 gadiem braukšanas bez avārijām. Apdrošinātāji, aprēķinot cenu, ņem vērā stāžu (t.s. bonus-malus) un citus riska faktorus – piemēram, automašīnas modeli vai braukšanas vietu. Statistiski tiek izrēķināts, kurš auto modelis biežāk iekļūst avārijās, kurš retāk. Arī apdzīvotās vietas satiksmes struktūrai, motora jaudai ir sava nozīme. Braucot pa lauku ceļu Kuivižos avārijas risks ir mazāks nekā Rīgā. Respektīvi, rīdziniekiem par to pašu automašīnas modeli ir jāmaksā vairāk nekā lauciniekam, jo viņi, statistiski rēķinot, biežāk iekļūst satiksmes negadījumā nekā laucinieki. Tas ir tikai godīgi – vadītajam aprēķināt cenu atkarībā no riska pakāpes.

Apdrošinātāja un klientu godīgums

Runājot par godīgumu, jāpiezīmē, ka cilvēki sūdzējās arī par konkrētiem apdrošināšanas gadījumiem, kur viņiem godīgi neesot izmaksāti atlīdzinājumi. Pretruna, ka pārdevējs cenšas atlīdzināt mazāk, kamēr klients vēlas saņemt vairāk ir tikpat veca kā pati pasaule. Noteikti ir gadījumi, kur netaisnīgi nav saņemta kompensācija par zaudējumiem. Tikpat ir gadījumi, kad izmaksa atteikta pamatoti. Un nemaz nav tik reti gadījumi, kad klients cenšas pie apdrošināšanas tāmes pielikt klāt vecākus auto bojājumus. Ir dzirdēts arī par divām tāmēm remontdarbnīcā – vienu priekš klienta, vienu apdrošināšanai. Klientu atjautība nebūt neatpaliek no (dažreiz arī paštaisni pārprastās) apdrošinātāju atjautības. Mūsu tieslietu sistēma pamazām sakārtojās un cilvēkiem ir iespēja par savu taisnību cīnīties tiesā.** Lai arī ir nepatīkami gadījumi, tomēr visi tiesneši un visas tiesas nav korumpētas. Krievijas un daudzu citu valstu pilsoņi sapņo par tādu tiesiskuma līmeni, kāds ir Latvijā. Arī to ir godīgi jāatzīst.

Un te mēs nonākam pie vēl viena OCTA cenu veidojošā aspekta – apdrošinātājam ir pienākums pārbaudīt zaudējuma pamatotību, lai neizmaksātu kompensācijas uz citu klientu rēķina. Bet krāpšanās gadījumi autoapdrošināšanā pieaug.*** Arī tas sadārdzina OCTA cenas, jo apdrošinātājam ir jātērē ievērojami līdzekļi ekspertīzei, juristiem un citam personālam. Jebkura tiesvedība un ekspertīze notiek uz pārējo klientu rēķina.

Valsts atbildība

Īpaša saruna ir par jautājumu, kāpēc valstij ir obligāti jāpieprasa OCTA. Varbūt lai katrs brauc kā grib un norēķinās kā var? Kā teiktu prezidents Vējonis, lai katrs pats izvērtē savu atbildību.

Svarīgi ir saprast, ka automobīlis ir paaugstinātas bīstamības ierīce, tā nodarītie zaudājumi var būt mazi – nedaudz apskādēts pavisam lēts automobīlis vai kāds koks līdz pat ļoti dārgiem sešciparu skaitļiem, ja smagi cietis cilvēks, CSN rezultātā radušies nopietni apkārtējās vides piesārņojumi, utt. Mūsu Civillikums nosaka, ka zaudējumi ir jāsedz to izraisītājam. To pašu saka elementārā loģika. Bet ko darīt, ja vainīgajam šoferim tik daudz naudas nav? Sēdināt viņu parādu cietumā? Vai tur sēžot viņam nauda radīsies? Visdrīzāk jau ka nē. Bet kas tad atlīdzinās cilvēkam, kurš cita vainas dēļ kļuvis par invalīdu uz mūžu vai ģimenei, kura palikusi bez apgādātāja? Vai uzņēmumam, kuram bojā gājusi dārga prece vai iekārtas? Šis ir moments, kad valstij ir jāiejaucās un jāregulē šis jautājums. Lai neviens citu vainas dēļ netiktu izputināts. Ja valsts to nedara, tad cilvēks var tiesāties ar valsti par to, ka tā savu pienākumu – rūpēties par nozīmīgām sabiedrības intersēm nav veikusi. Lai paaugstinātas bīstamības iekārtām būtu attiecīga apdrošināšana, kura nelaimes gadījumā sedz zaudējumus cietušajiem. Tas attiecās ne tikai uz automašīnām, bet arī uz rūpnīcām, elektrostacijām utt.

Vēl vairāk – starpvalstu vienošānās nosaka, ka tikko kā automobīlis izbrauc no Latvijas, tad par citās valstīs nodarītajiem zaudējumiem ir jāatbild Latvijas valstij kā tādai. Jā, Jūs nepārklausījāties – valsts ir atbildīga par tiem. ES dalībvalstīm ir brīvas rokas organizēt OCTA sistēmu, kādu tā vēlas. Bet ja rodas zaudējumi citas valsts teritorijā un tos nespēj segt ne automobīļa vadītājs, ne viņa apdrošināšana, tad šie zaudējumi ir jāsedz valstij. Nez, vai katrs zin, ka, piemēram, vācu armijas – Bundesvēra braucamrīkiem nav OCTA. Arī tiem, kuri brauc pie mums. Viņiem tāda nav vajadzīga, jo par to radītajiem zaudējumiem maksās Vācijas valsts kase. Teorētiski arī Latvija varētu vispār neprasīt nevienam iegādāties OCTA un visus zaudējumus segt no budžeta. Nez vai kādam šķitīs, ka tas ir prātīgs risinājums – visai sabiedrībai maksāt par tiem, kuri brauc ar auto?

Jāapdrošina “katrs lūznis sētmalē”

Un te nu esam nonākuši pie nākošā “cepšanās” iemesla – prasības apdrošināt “katru lūzni” sētmalē, kā to pat dažs labs rakstošās cunftes pārstāvis medijos ir nodēvējis. Šajā sakarā iesaku izlasīt rakstu Par OCTA izmaiņām – Stacija.org. Tur ir izskaidrots, kāpēc Latvijai būtu jāizmaina OCTA nosacījumi attiecībā uz transporta līdzekļiem, kuri brauc privātās teritorijās. Avotos es ieliku linku uz Eiropas tiesas spriedumu. Sabiedrībai ir jāsaprot, ko tas nozīmē Latvijas valstij, proti, ka ir jāsakārto likumdošana saskaņā ar šo spriedumu. Pretējā gadījumā iespējams, ka kāds cietušais vērsīsies pret Latvijas valsti un viņam kompensāciju plus tiesas izdevumus nāksies samaksāt no nodokļu maksātāju naudas. Tādu piemēru mums ir daudz, kur valsts ir zaudējusi starptautiskajās tiesās. Nez vai šo tradīciju vajadzētu turpināt.

Tamdēļ nav īsti saprotams, kāpēc koalīcijas partneri vienojās neatbalstīt iepriekš MK apstiprinātās OCTA likuma izmaiņas.Tagad Finanšu ministrija pieļauj izmaiņas paredzētajā reformā. Varbūt tāpēc, ka cilvēki, nesaprotot lietas būtību, ir sacēluši traci un Saeima nevēlas kaitināt sabiedrību? Kā nekā Saeimas vēlēšanas degungalā un bailes netikt ievēlētam ir lielākas nekā atbildība sabiedrības priekšā. Tikai kāds labums sabiedrībai, ja izmaiņas nepieņems, un zaudējumi, iespējams, tiks kompensēti no budžeta?

“Uzzini, pirms cepies!” – tas ir labs ieteikums. Žēl, ka mūsu cilvēki bieži tam neseko. Neiedziļinās lietas būtībā. Nav tā, ka valdība un Saeima visu tika slikti dara. Ir daudzas lietas jau sakārtotas, daudz kas vēl darāms. Nav labi, ja sabiedrība neizpratnes dēļ nepieļauj tiesiskuma nostiprināšanu Latvijā. Cik tad ilgi nelaimes gadījumu radītus zaudējumus, kurus attīstītās sabiedrības cilvēki vienkārši ir apdrošinājuši, segs ar ziedojumu lūgumiem soctīklos?

Atkārtošu vēlreiz, ka neuzskatu, ka visi uzņēmēji, apdrošinātāji ir enģeļi. Ir nepieciešami viņu kontroles mehānismi no valsts puses, karteļa uzraudzība. Tas tiek jau darīts. Iespējams, ka ne viss no tā ir pamanīts. Šodien mums ir lielas priekšrocības, jo informācija tiek publiskota, arī sabiedrībai ir iespēja kontrolēt daudzas lietas.** Bet nevienam nav palīdzēts, ja cilvēki, kuri pat nesaprot, kā rēķināt uzņēmuma peļņu, tracina publiku soctīklos ne par ko un citi tādi paši pavelkas tam līdzi, kliedzot, cik pie mums viss ir slikti. Kā rakstīja viens no sarunu dalībniekiem: “Tādi timroti pamet kociņu un pārējie kā sunīši rejot metas tam pakaļ”.


*Interesanti, ka par OCTA satraucās ļoti daudzi un prasa izmeklēt karteli, zaudējumu aprēķināšanu. Toties par iespējamo atkritumu karteli Rīgā (kura vispār ir rekodmeistere konkurences kropļošanā), par kuru tieši brīdināja Konkurences padome jau pirms vairāk nekā pusgada, neviens nesatraucās. Bet, mīļie rīdzinieki, KP jūs brīdina, ka var nākties gadiem pārmaksāt par atkritumu pārstrādāšanu līdz pat 30 % no cenas, bet tas jūs nemaz neuztrauc. Te bija patiešām iemesls protestēt, bet neviens nereaģē. Šobrīd tās lietas tiek sakārtotas. Kad tas būs noticis, tad būs par vēlu protestēt. Kārtējās lamatas rīdziniekiem

**Šajā rakstā speciāli pievērsos tikai maldiem par uzņēmējdarbības principiem. Problēmu par pretruna starp pakalpojumu sniedzēju un klientu – ka katrs no šīm pusēm “deķīti velk” uz savu pusi, te nav iespējams izrunāt. Īpaši to būtisko aspektu, ka apdrošinātāju pusē ir juridiskā nodaļa un viņiem līdz ar to ir lielākas iespējas “pavilkt deķīti” uz savu pusi nekā klientam vienam pašam. Tā tas ir visur pasaulē un tāpēc pastāv dažādas gan valstiski organizētas patērētāju tiesību aizstāvēšanas organizācijas, gan pašu klientu veidotas privātas iniciatīvas. Domāju, ka būtu laiks Latvijā sabiedrībai arī par tādām padomāt. Piemēram, Apdrošināšanas ņēmēju interešu biedrība. Kāpēc nenodibināt tādu, ar biedru maksām, par kurām varētu nolīgt 1 cilvēku, kurš kārto biedrības dokumentāciju un vēl noslēgt līgumu ar advokātu, kurš konsultē un vajadzības gadījumā pārstāv biedru intereses tiesā? Manuprāt, tā būtu reālāk klientiem aizstāvēt savas tiesības nekā katram atsevišķi. Bet ir jābūt gataviem samaksāt biedru naudu, tas nav jādara uz entuziasma vien, bet jānoliek uz ekonomiski pareiziem pamatiem.

Jāpiezīmē, ka labākajām brokeru sabiedrībām jau ir savas juristu nodaļas, kuras palīdz aizstāvēt klientu intereses. Katrā ziņā pie pašreizējās situācijas nesaprotu nevienu, kurš OCTA pērk lielveikalā pie kases vai kapeikas taupot kaut kur internetā, ja pats nav apdrošināšanas speciālists. Ir iespēja apdrošināties caur brokeri, kurš apdrošināšanas jautājumus pārzin un palīdzēs arī tad, ja gadīsies kādas nesaprašanās ar apdrošinātāju.

 

Avoti:

Eiropas tiesas spriedums par mehānisko transportlīdzekļu īpašnieku civiltiesiskās atbildības obligāto apdrošināšanu

Ja automašīna netiek lietota, piemēram, stāv garāžā vai nav lietošanas kārtībā, OCTA tai nav nepieciešama

***Gjensidige Baltic: krāpšanās gadījumu skaits transportlīdzekļu apdrošināšanā pieaudzis, to raksturs mainījies

No apdrošinātāja piedzen € 100 000 eiro kompensāciju saistībā ar mātes un bērna nāvi avārijā Čaka ielā

Pieļauj izmaiņas pretrunīgi vērtētajā OCTA likumā


Raksts saīsinātā veidā 17.10.2017 publicēts portālā “Ir”

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s