Skaļā Eiropas Savienības klusēšana Katalonijā

Vērojot Spānijas policijas brutālo apiešanos ar katalāņiem, pārņem ļoti nelabas priekšnojautas. Kaut kas tāds pēdējo gandrīz 30 gadu laikā ir redzēts no daudzām pasaules vietām – Turcijas, Krievijas, Venecuēlas, 80. gadu beigās PSRS no Tbilisi līdz Baltijai. Bet tagad, 21. gadsimtā Eiropas Savienības vidū, t.s. vecās demokrātijas valstī?! Joprojām grūti noticēt notiekošajam. Ieskicēšu galvenos vilcienos, kā situācija tik tālu nonāca un kāpēc tas tagad skar visus mūs.

Kas notiek Spānijā? Galvenie fakti sakarā ar referendumu:

Vai referendums ir likumīgs? Nē, nav. Saskaņā ar Spānijas konstitūcijas 2. pantu valsts dalīšana nav pieļaujama, arī tautas nobalsošana par daļēju izstāšanos no Spānijas nav paredzēta. Daudzi valsts tiesību speciālisti uzskata, ka atdalīšanos varētu pamatot tikai ar smagiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kuri līdz vakardienai Katalonijā vēl nebija novēroti. Katrā ziņā konstitucionālās tiesības ir sarežģītas, iespējams, ka izstāšanās aizliegums ir strīdīgs jautājums, bet tā iztirzāšana noteikti pārsniegtu šī raksta robežas. Starp citu, arī vēl dažas nedēļas atpakaļ sabiedriskās domas aptaujas norādīja uz nedaudz lielāku iedzīvotāju atbalstu Katalonijas palikšanai Spānijas sastāvā nekā neatkarībai. Vairākuma atbalsts bija tikai pašai idejai, ka vajadzīgs referendums. Cilvēki vēlējās balsot. Nav izslēgts, ka Spānijas policijas brutālā izrēķināšanas ar miermīlīgajiem katalāņiem referenduma dienā var šo noskaņojumu mainīt. Tamdēļ ir ļoti grūti saprast, kāpēc ne Madride, ne Brisele nemēģināja jau agrāk risināt Katalonijas jautājumu dialoga ceļā. Ļoti iespējams, ka tāda konfrontācija nebūtu notikusi. Pēc 1. oktobra vardarbības no centrālās valdības puses cerības uz miermīlīgu risinājumu samazinājušās dramatiski.  Spānija var aizliegt katalāņiem nodot balsis referendumā, bet aizliegt katalāņiem runāt viņi nespēs.

Katal1
Vai tiešām Madride nesaprot, ka tās brutalitāte šodien nodrošina Katalonijas neatkarību rīt?

Kas ir Katalonija? Tas ir viens no 17 Spānijas autonomajiem apgabaliem ar apmēram 7,5 miljoniem iedzīvotāju un savu valodu, stipru ekonomiku un gadsimtiem senu vēsturi, kurā Spānija spēlē nozīmīgu un ne visai cildinošu lomu. 1934. gada oktobra sākumā kataloņi, reaģējot uz autonomijas ierobežošanu no Madrides puses, paziņoja par neatkarīgas Katalonijas republikas nodibināšanu. Reģiona prezidents Lluis Companys tika apcietināts un notiesāts uz 30 gadiem cietumā. Pēc diviem gadiem, kad Spānijā pie varas nāca kreisie, viņš tika atbrīvots. Spānijas pilsoņu kara laikā viņš organizēja Barselonas aizstāvību pret ģenerāļa Franko spēkiem. Īsi pirms pilsētas krišanas viņš aizbēga uz Franciju, kur vācu okupācijas laikā Gestapo viņu sagūstīja un izdeva Spānijai. 1940. gada 15. oktobrī Spānija viņam izpildīja nāves sodu. Katalonijā viņš šodien ir nacionālais varonis. Arī šodienas sasprindzinājums aizsākās pirms 7 gadiem, kad Spānija samazināja Katalonijas autonomās tiesības.

Jāatzīmē, ka Franko diktatūras laikā jebkāda Katalonijas republikas pieminēšana bija aizliegta, kataloņu valoda no sabiedriskās telpas izstumta. Tikai 1975. gadā, pēc Franko nāves šie aizliegumi tika atcelti. Katalāņu valoda, kura pieder pie romāņu valodu grupas, šodien reģionā (kurā oficiāli valda divvalodība) pamazām izspiež spāņu valodu, kas savukārt pret katalāņiem naidīgi noskaņo spāņus. Varētu teikt, ka Spānijas valodu politikai ir sava nozīme tajā, ka katalāņi sevi uztver kā atsevišķu nāciju.

Būtībā konflikts Katalonijā ir divu dažādu kultūru sadursme, kuras saknes meklējamas tālā senatnē. Katalonijas pilsētās jau sen izveidojās pārticis pilsoņu slānis, līdzīgi kā Hansas savienības pilsētās vai itāļu pilsētrepublikās. Ieņēmumus deva attīstītā amatniecība un tirdzniecība, izmantojot jūras ceļus. Tamdēļ katalāņiem ir pieredze gan politisku kompromisu, gan sabalansētas varas sistēmas izveidošanā. Ko nevar teikt par monarhistisko Spāniju, kurā vienmēr ir bijusi skaidri izteikta varas vertikāle, kuras augšā ir karalis, zem viņa dižciltīgie, baznīca un pašā apakšā zemnieki. Spānija savu bagātību vairoja ne tik daudz ar tirdzniecību, atjautību un izgudrojumiem, kā ar koloniju un citu zemju izlaupīšanu. Šīs hierarhijās balstītās politikas modelis Spānijā nav pilnībā zudis vēl šodien, pariju iekšējā demokrātija ir salīdzinoši vāji attīstīta. Neaizmirsīsim, ka Spānijas valdošās politikas aprindas šad un tad satricina kārtējais korupcijas skandāls. Spāņi uzskata, ka uzvarētājam pienākas viss, īpaši, ja runa ir par amatu vai budžeta līdzekļu sadali. Tas izskaidro, kāpēc Madride šobrīd akcentu liek uz konfrontāciju ar Kataloniju un nevis uz kompromisa meklēšanu. Pat tādā jautājumā, kā vēršu cīņas ir vērojamas lielas atšķirības spāņu un katalāņu uztverē – kamēr spāņi tās uztver ar sajūsmu, Katalonijā vēršu cīņas ir aizliegtas.

Arī 1714. gads ir iededzināts katalāņu kolektīvajā atmiņā. Toreiz sākās Katalonijas nelaimes – karā par Spānijas mantojumu katalāņi bija nostājušies Habsburgu pusē. Uzvarētājs, Burboņu dinastijas pārstāvis Felipe V, lika aplenkt Barselonu, to nodedzināt un pilsētas elitei nocirst galvas. Vēl tagad katalāņi Spānijas karali sagaida ar saucieniem: “Nost ar Burboņiem!”. Šī vēsturiskā lappuse nav aizvērta vēl šodien, jo, lai gan pēc Franko diktatūras beigām katalāņi daļu tiesību atguva, viņiem, atšķirībā no baskiem, netika atdotas nodokļu privilēģijas.

Vai vēlmei pēc neatkarības ir arī ekonomiski iemesli? Jā, kā tas ir lielāko tiesu šādos gadījumos. Katalonija ir reģions ar attīstītu ekonomiku, kurā ir viens no augstākajiem augstskolas izglītību ieguvošo iedzīvotāju procentiem visā Eiropas savienībā – 39 %. Arī Katalonijas ekonomika aug  3,5 % gadā, kas ir daudz salīdzinot ar ES vidējo – 1,9 %. Bet dīvainā kārtā paši katalonieši neko daudz neizjūt sava reģiona ekonomisko spēku – viņiem iet salīdzinoši slikti. 13,2 % kataloniešu ir bez darba, jauniešu vidū bez darba ir pat 30,5 %. Un arī iedzīvotāju ar zemu izglītības līmeni ir ļoti daudz – 39,6 %, salīdzinot ar ES vidējo rādītāju – 26,3 %. Tas rada sociālu nevienlīdzību un spriedzi reģionā.

Katalonieši nespēja saprast, kāpēc viņu reģionā, kurš ir viens no ekonomiski veiksmīgākajiem visā ES, līdz cilvēkiem nonāk tik maz no šīs labklājības. Daudzi uzskata, ka pie tā galvenokārt vainīga Katalonijas atkarība no Madrides – reģions iemaksā centrālajā budžetā daudz vairāk nekā saņem atpakaļ. Arī tāpēc daļa kataloniešu grib atdalīšanos no Spānijas, ko Madride nevēlas pieļaut. Kā nekā Katalonijas ekonomika ar 224 miljardiem eiro sastāda gandrīz piekto daļu no visas Spānijas BIP, spāņu eksportā Katalonija sastada pat ceturto daļu. Tātad Spānija no Katalonijas atdalīšanās zaudētu ļoti daudz. Eksperti pat uzskata, ka bez Katalonijas Spānija vairs nespētu segt savus parādus un bankrotētu.

Protams, Katalonijas neatkarība izraisītu veselu rindu ļoti smagu problēmu – gan Spānijas parada sadalīšanu, dalību Eiropas savienībā, eirozonā un vēl daudzas citas. Ir pat šaubas, vai reģions viens pats spētu ekonomiski izdzīvot. Oficiāli skaitās, ka Katalonijai būtu jāzaudē ES dalībvalsts status. Tomēr citi, kā Eiropas parlamenta deputāts Ramons Tremoza, uzskata, ka izslēgšana no ES nenotiks. Kaut vai dēļ vairāk nekā 7000 starptautisko koncernu, kuri atrodas Katalonijā, nez vai ES izslēgs to no kopējā tirgus un eirozonas. ES arī neesot nekādas intereses pieļaut Singapūrai līdzīgas nodokļu oāzes rašanos Eiropas dienvidos.

Kāda nozīme ir notikumiem Katalonijā priekš visas Eiropas? Manuprāt, ļoti liela, iespējams, ka pat lielāka nekā Brexitam. Nevar neredzēt Krievijas lielo sajūsmu par spāņu policijas vardarbību, jau tagad Kremļa troļļi bariem darbojas internetā, stāstot, ka Eiropa ir liekulīga, melīga un nedemokrātiska. Tā nosoda cilvēktiesību un demokrātijas pārkāpumus visur pasaulē, arī Krievijā, pat Ungārijā un Polijā, bet piever acis uz vardarbību savā durvju priekšā. Baidos, ka Briseles klusēšana mums radīs vēl ļoti daudz problēmu nākotnē. Atgādināšu, ka Līgumā par Eiropas savienību, kurš publicēts Eiropas savienības oficiālajā izdevumā 2008. gada 9. maijā, dalībvalstis vienojās arī par šiem 2. pantā izteiktajiem principiem:

Savienība ir dibināta, pamatojoties uz vērtībām, kas respektē cilvēka cieņu, brīvību, demokrātiju, vienlīdzību, tiesiskumu un cilvēktiesības, tostarp minoritāšu tiesības. Šīs vērtības dalībvalstīm ir kopīgas sabiedrībā, kur valda plurālisms, tolerance, taisnīgums, solidaritāte un kur nav diskriminācijas, kā arī valda sieviešu un vīriešu līdztiesība.

Vai Katalonijā notiekošais atbilst šiem principiem? Iespējams, ka uz šo jautājumu atbildes nāksies meklēt Eiropas visaugstākajos līmeņos. Lai kāda būs atbilde, tomēr miljoniem cilvēku, kuri šodien sekoja barbariskajiem notikumiem Katalonijā, savs viedoklis jau ir izveidojies. Un tas nebūt nenāk par labu visai savienībai. Vēlos uzsvērt, ka šeit nav runa par kādu burņotu, agresīvu bandu ārdīšanos, kā tas bija G20 galotņu tikšanās laikā Hamburgā, nedz kādiem terora aktiem. Šeit cilvēki vēlējās brīvi un demokrātiski izteikt savu attieksmi par Katalonijas neatkarību. Un ja jautājumā par neatkarību viņu domas spēcīgi dalījās, tad tomēr nobalsot vēlējās lielum lielais vairākums reģiona iedzīvotāju.

Katal2
Spānijas ugunsdzēsēji Barselonā aizstāv Spānijas iedzīvotājus no Spānijas policijas – kāds absurds!

Ja pirms policijas iejaukšanās aptaujas liecināja, ka vairākums, lai arī neliels, ir pret Katalonijas atdalīšanos, tad nav izslēgts, ka Madride ar savu brutālo rīcību būs mainījusi daudzu katalāņu domas. Ar nožēlu jākonstatē, ka ne tikai posttotalitārās sabiedrības Eiropas austrumos, bet arī “vecajās” demokrātijās visaugstākā līmeņa politiķi savā domāšanā ir iesprūduši 20. vai pat 19. gadsimtā. Toreiz laulība skaitījās nešķirama, ko baznīca vienojusi, to cilvēkiem nebūšot šķirt. Šodien neveiksmīgas laulības šķiršana mums ir pašsaprotama lieta. Bet valstu līmenī tas vēl nav aptverts – 21. gadsimtā nebūs iespējams noturēt tautas vai apgabalus kādas valsts sastāvā ar vardarbību. 21. gadsimtā pretrunas un problēmas jārisina dialoga gaitā, meklējot vislabāko kompromisu visu iesaistīto pušu starpā. Nav jau tā, ka Katalonijai nav, ko zaudēt. Tās neatkarība nebūt nav nedz vienkāršs, nedz lēts pasākums. Eiropas savienībai bija unikāla iespēja laicīgi iesaistīties Katalonijas problēmas risinājumā, bet tā izlikās to neredzam.

“Kurš nāk par vēlu, to soda dzīve,” tā 80. gadu beigās Gorbačovs teica Honekeram, kurš nevēlējās saredzēt, ka komunistiskā VDR savu laiku ir nodzīvojusi. Kā mums šobrīd pietrūkst Gorbačova, Helmuta Kola, Hansa Dītriha Genšera un viņiem līdzīgu augsta līmeņa politiķu, kuri bez lieliem satricinājumiem un cilvēku upuriem spēja sakārtot Eiropas likteņus pēc Aukstā kara! Vai tiešām kontineta likteņus šodien nosaka politiķi, kuri nesaprot šo Honekeram teikto un cer, ka lietas nokārtosies pašas no sevis? Tā visdrīzāk nebūs. Ar skaļu klusēšanu problēmas Eiropa atrisināt nespēs.

Avots:

LĪGUMS PAR EIROPAS SAVIENĪBU

*Raksta sākumā ievietotais attēls ir kolāža, tā oriģinālā Katalonijas karoga nebija.

Raksts 2017. gada 2. oktobrī ir publicēts portālā “Ir”

Advertisements

5 thoughts on “Skaļā Eiropas Savienības klusēšana Katalonijā”

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s