Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam, pakļaujoties pūļa viedoklim

Pirms nedēļas, nejauši ieraugot nepieklājīgu tvītu, pat nenojautu, ka ierakstot teikumu par diskusiju kultūru, kļūšu par daļu no pēdējā laika lielākās latviskās “klopes” soctīklos. Kas tad bija noticis? Izrādās pētniece, augstskolas pasniedzēja un žurnāliste Sandra Veinberga bija atļāvusies apšaubīt vajadzību no budžeta līdzekļiem samaksāt apdrošināšanu par basketbolista K. Porziņģa dalību Latvijas izlases sastāvā.

Man kā no sporta tālu stāvošam cilvēkam Porziņģa apdrošināšanas temats īpašu interesi neizraisīja. Vairāk izbrīnīja enerģija, ar kādu sabiedrībā pazīstami cilvēki metās autorei virsū, uzbrūkot pat ne tik daudz viņas viedoklim, cik viņai kā personai, cilvēkam, sievietei ar blondiem matiem. Pret to iebildu. Par rezultātu biju pārsteigta. Sagaidīju drīzāk atbalstu no sabiedrības, ka nav pieļaujams mobēt cilvēku par viņu uzskatiem. Tomēr izrādījās, ka daudzi uzskata publisku izrēķināšanos par pareizo veidu, lai sodītu nepopulāra viedokļa paudēju. Tāda sava veida linča tiesa light. Atšķirībā no musulmaņu valstīs pierastās fiziskās nolinčošanas, pie mums pūlis izrēķinās, mēģinot iznīcināt personu psiholoģiski.*

Visādu troļļu, anonīmu komentētāju un “olugalvu” apsaukāšanu pat neanalizēšu, tā ir interneta blakne un viņu “argumentus” apkopoja pati S. Veinberga.

SV lamas

Es gribētu pievērsties dažu reālu un cienītu cilvēku rakstītajam. Tajā izkristalizējās mūsu sabiedrības vērtību sistēma, priekšstati par labo un ļauno, godājamo un peļamo. No pāris vadmotīviem palika diezgan šķērmi, bet tie ir jāuztver kā mūsu priekšstatu spogulis un tāpēc ir vērts par tiem parunāt. Īpaši par argumentu, ka “pati vainīga”, nevajadzēja provocēt, nevajadzēja izaicināt, utt. Bet publicistikas mērķis ir izaicināt un likt pārdomāt, vai par pašsaprotamu pieņemtais patiešām ir pareizs un labs. Un žurnālistam ir tiesības arī provokatīvi norādīt uz viņaprāt problemātiskiem jautājumiem, nebaidoties no personīgiem uzbrukumiem un mobinga. Tāpat kā sievietei ir tiesības staigāt minikleitiņā, nebaidoties no seksuāla rakstura uzbrukumiem. Katram, kuram šādos gadījumos šķiet, ka “pats/pati vainīga”, ir nopietni jāpārdomā par savu vērtību sistēmu.

Līdzīgs arguments bija vienam visai zolīdam kungam, kurš rakstīja

Luz

To viņš attiecināja uz maniem aizstāvības tvītiem Sandrai Veinbergai, ka nedrīkst par viedokli personīgi uzbrukt, ka nedrīkst publicēt viņas privātu adresi (kā tas bija NRA komentāru daļā) ar aicinājumu privāti izrēķināties, utt.. Tas ir ļoti bēdīgi, ka mūsu sabiedrībā cilvēki uzskata (viņu atbalstīja vairāki), ka ir jāpieslienas stiprākajiem, uzvarētājiem nevis netaisnības gadījumā jārīkojas kā sirdsapziņa liek un jāaizstāv “lūzeris”. Tātad skolas pagalmā pareizi rīkojas tie, kuri barā nospārda vienu, bet tas, kurš cenšas palīdzēt upurim, ir muļķis un “iekūlies nepareizajā (lūzeru) komandā”. Atstāju šo jautājumu atklātu, bet, manuprāt, par to būtu nepieciešama nopietna diskusija sabiedrībā, vai tiešām mēs 21. gadsimtā Latvijā vēlamies dzīvot ar šādu attieksmi viens pret otru.

Nemaz nerunājot par visādām sazvērestības teorijām un kolēģu žurnālistu ļaunā priekā piemestajām pagalītēm “raganas sārtam”. Ar lielu izbrīnu lasīju viena žurnālista ierakstu savā blogā, kur viņš nevis izteica domas par budžeta izlietošanas jautājumu, bet gan smalki izņirgājās par raksta autori personīgi. Civilizētā sabiedrībā cilvēkiem tādu attieksmi nevajadzētu uztvert par normu.

Sazvērestības teoriju izplatība vispār ir temats pats par sevi. Tās ir tik ļoti pārņēmušas ļaužu prātus, ka daudzi vairs nav spējīgi loģiski domāt. Ja jau augstskolu mācību spēki var publiski izvirzīt teorijas, ka Veinberga ar Buiķi laikam vēlējās kaut kādu “baigo plānu” sabīdīt ar šo skandālu, tad ko lai mēs gaidām no cilvēka parastā. Ko tad Veinberga ar Buiķi varēja plānot – tikt “Knicks” komandā Porziņģa vietā? Nodibināt jaunu partiju un pārņemt varu Saeimā? Būtībā smieklīgi, bet izglītots cilvēks visā nopietnībā ir spējīgs izvirzīt tādas teorijas. Tas liecina par izglītības kvalitāti, kādu studenti var iegūt mūsu augstskolās pie daža laba pasniedzēja. Tagad vairs nebrīnos par vienu paziņu, kura  finansu piramīdā pazaudēja 28 000 eiro. Tajā viņai naudu ieguldīt ieteica viens Latvijas Universitātes ekonomikas mācībspēks. Viņš pats tur arī pazaudēja savu ieguldīto. Skandālu ar cita RSU mācībspēka “pētījumu” par incestu kultūru Norvēģijā, par kuru kārtējo reizi samaksāja Latvijas nodokļu maksātāji, laikam nav pat vērts pieminēt. Kaut kas nav kārtībā mūsu augstskolās, acīmredzot. Kaut kas, es neapgalvoju, ka viss.

Noteikti vēlos uzsvērt, ka nav viss pie mums slikts un ne visi cilvēki arī piedalījās šajā mobingā. Daži publiski aizstāvēja S. Veinbergu, bet viņu noteikti bija mazāk nekā daudzskaitlīgo argumentum ad hominem uzbrucēju. Ļoti patīkami biju pārsteigta, lasot Krišjāņa Liepiņa ierakstu viņa blogā Latvijas sportisti ir pelnījuši simbolisku atzinību un pateicību par izciliem sasniegumiem starptautiskās sacensībās . Viņš atbalsta apdrošināšanas maksāšanu no budžeta un izsaka savus argumentus tam par labu. Viņa viedoklim, tāpat kā S. Veinbergas, ir tiesības būt. Var piekrist vai nepiekrist tiem, bet arī nepiekrītot jāspēj uzklausīt, apsvērt un argumentēt, kā to norādīja jurists Lauris Liepa, uzslavējot S. Veinbergu par drosmi tēmas izvēlē.

Ka jau teicu, iesaistījos diskusijā tikai tāpēc, lai paustu nostāju, ka civilizētā sabiedrībā tā nedrīkst izturēties ne pret vienu cilvēku, lai kādi viņa uzskati būtu. (Lai kā man personīgi nepatiktu, piemēram, Rīgas mērs par to, ko viņš ir nodarījis manai dzimtajai pilsētai, būtu iesaistījusies arī tad, ja šīs rīdīšanas upuris būtu viņš. Tā nedrīkst izturēties ne pret vienu un nekad!). Tomēr redzot, cik plašs šis uzbrukums izvērsās, mani  sāka urdīt ziņkāre, cik pamatots ir Sandras Veinbergas viedoklis un ko par sportu un finansēm domā cilvēki citās Eiropas valstīs. Uz to mani pamudināja arī dažas īsas privātas vēstules, kurās sportam tuvu stāvoši cilvēki pauda atbalstu Veinbergas viedoklim un sašutumu, ka pret viņu tiek organizēta šāda kampaņa. Atklāti viņi šo viedokli, ar atsevišķiem izņēmumiem, paust nevēlējās, aizbildinoties ar iespējamām problēmām savā darbavietā. Vispār ievēroju, ka personības no sporta jomas bija atturīgas ar reakciju uz šo notikumu. Viens no retajiem bija Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijas sporta zinātnieks, pētnieks, sportistu izturības un sporta biomehānikas speciālists Edgars Bernāns. Viņš Tviterī pauda sekojošu viedokli:

Par Porziņģa apdrošināšanu ir jādiskutē. Galvenokārt tāpēc, ka esošā kārtība drīzāk darbojas kā “blatu” padarīšana, ne sistēma. Man kā sporta jomas pārstāvim būtu jājūsmo par notiekošo, bet tā nav. Sporta politika un komercializācija mani, maigi sakot, apbēdina. Un Sandra Veinberga nebija pelnijusi to ad hominem par faktoloģisku neprecizitāti.

Vairumam sporta federāciju šīs izmaksas ir jāsedz no sava budžeta, bet ir federācijas, kas saņem papildus finansējumu. Te arī problēma. (Piešķiršana) jāiestrādā precīzos un izmērāmos kritērijos. Tiem jābūt zināmiem un vienādiem visiem.

(K. Porziņģa ieguldījums, laukumi jauniešiem, nometnes) šādas iniciatīvas ir ļoti apsveicamas, bet tad sanāk, ka apdrošināšanas maksas segšana ir kā barteris. Man tāda sistēma nepatiku.

(Sportistu dalībai izlasē) ir jābūt federācijas, nevis valsts līmeņa problēmai. Tur arī lai izlemj, kā nostādīt finanses. Valsts neaizlāpa federācijas budžetu.

Man privāti radās izdevība parunāt ar sporta kluba “Cēsis” prezidentu Krišjāni Kļaviņu, kura uzskati bija līdzīgi Edgaram Bernānam. Viņš īpaši uzsvēra, ka

viena no mūsu sabiedrības pamatvērtībām, ko jāsargā visiem līdzekļiem, ir vārda un izteiksmes brīvība. Sandras Veinbergas viedoklim katram ir tiesības piekrist vai nē, bet tam ir tiesības būt. Sabiedrības reakcija uz vienkāršu jautājumu bija pārsteidzoši agresīva un neiecietīga, joprojām lielākā daļa sociālajos tīklos ir gatava saplosīt jebkuru, kurš domā citādāk. Nespēja saskatīt kopbildi ārpus „rāmja”. Latvijas sabiedrība nav spējīga neitrāli analizēt jautājumus, kas saistīti ar sabiedrībā augsti vērtētām personām kā Kristapu Porziņģi. Analizējot reakciju, jāsaprot, kāpēc tā ir tik agresīva, ja domājam par valsts budžeta izlietojumu. Šeit saskatāma galvenā problēma – sabiedrības neuzticība izpildvaras un lēmējvaras lēmumiem, kā arī valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību ziedojumiem. Kopš 1991.gada bijuši desmitiem gadījumu, kad lielas summas piešķirtas necaurskatāmi, bez loģiska pamatojuma. Sabiedrība ir nogurusi no „lielo onkuļu” lemšanas stila un uzskata – ja ir bezkaunīgi tērēts tik daudzām citām lietām, tad Kristapa Porziņģa apdrošināšanu arī var segt no valsts budžeta – tā uzskata cilvēki.

 

K. Kļaviņš uzskata, ka Kristapa Porziņģa apdrošināšanas sakarā nauda bija jāatrod Latvijas Basketbola savienības budžetā – aptuveni 120 000 eiro bija summa, ko šai organizācijai bija jāpiesaista no sponsoriem konkrētam mērķim. Tā vietā Latvijas Basketbola savienība izvēlējās vieglāko ceļu – paprasīt naudu valdībai, kura, protams, ņemot vērā basketbola lobiju, neatteica. Viņš arī uzsvēra, ka Latvijas Basketbola savienība jau no paša sākuma klaji neprofesionāli rīkojusies saistībā ar Porziņģa apdrošināšanas lietu – 2016.gada sākumā augsta LBS amatpersona intervijā „360TV” apgalvoja, ka Porziņģa apdrošināšanas summa nebūšot lielāka par 20 000 eiro, šogad bez sirdsapziņas pārmetumiem jau runājusi par sešas reizes lielāku naudas summu. Basketbola savienībai šāds darbības stils esot ierasts – arī organizējot 2015.gada Eiropas basketbola čempionāta daļu spēļu Rīgā daudzus izdevumus sedza valsts un Rīgas pašvaldība, bet nopelnītos līdzekļus paturēja Latvijas Basketbola savienība. Tas ir unikāli un uzņēmējdarbībā nav iespējams – kāds cits sedz jūsu izdevumus un ražošanas izmaksas, bet jūs savā kabatā ielieciet peļņu.

Pēc K. Kļaviņa uzskatiem Latvijas valstij, pašvaldībām, valsts un pašvaldības kapitālsabiedrībām nebūtu jāatbalsta profesionālie sporta spēļu klubi, izņemot to jaunatnes un bērnu sporta programmas. Ir jāatbalsta nacionālas izlases, Latvijas Olimpiskā komiteja un Latvijas Olimpiskā vienība. Pie tam stingri jāraugās, lai caur šīm organizācijām valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību līdzekļi šādā veidā nenonāktu profesionālo sporta klubu rīcībā. Pēdējā desmitgadē šāda kombinācija tikusi veikta, lai ziedojumu no VAS „Latvijas Valsts meži” saņemtu basketbola klubs „VEF Rīga”, kas tobrīd bija ar ļoti ciešām saitēm valsts politiskajā vadībā. Sporta spēļu klubi (basketbolā, futbolā, hokejā, volejbolā un citur) jāfinansē tikai no privātiem līdzekļiem, kā tas ir daudzviet pasaulē.

Valsts prioritātei jābūt pēc iespējas labākas sporta infrastruktūras radīšana par objektīvu cenu, lai dotu iespēju gatavoties izcilos treniņu apstākļos mūsu individuālo un komandu sporta veidu pārstāvjiem. Valstij un pašvaldībām nav jāmaksā algas profesionālo klubu atlētiem (basketbolā, futbolā, hokejā un citur) – tā uzskata K. Kļaviņš

 

Privāti daži sporta profesionāļi bija vēl kritiskāki – cilvēki nesaprotot, ka tādi profesionālā sportā aizgājuši, labi pelnoši sportisti būtībā ir izklaides industrijas dalībnieki. Profesionālo sportistu un sporta klubu darbībai vairs sen neesot sakara ar sportu kā tādu. Būtībā tie ir labi režisēti izklaides pasākumi, kuros nereti pat rezultāti ir sarunāti, lai radītu īpašu intrigu, kura piesaistīs vairāk skatītāju un ienesīs šai izklaides industrijai vēl vairāk naudas. Ņemt naudu no budžeta, lai sponsorētu šo mūsdienu gladiatoru sistēmu, esot muļķīgi un bezatbildīgi.

Sarunās arī tika pieminēts K. Porziņģa savulaik publiski paustais negatīvisms pret Latviju un mani sarunu biedri izteica viedokli, ka nez vai basketbolists pēkšņi būs kļuvis par lielu Latvijas patriotu. Drīzāk jau, ka viņa menedžments ir izskaidrojis sportistam, ka latviešu atbalsts, arī balsošanas laikā par labāko basketbolistu, ir noderīgs viņa karjerai. No tā, iespējams, radusies pēkšņā izmaiņa attieksmē un labdarības pasākumi. Jāatceras, ka ASV pārtikušiem cilvēkiem piedalīties labdarībā ir goda lieta. Ir jākaunās, ja no savas bagātības neesi gatavs neko ziedot. Kā īsti ir, to mēs neviens zināt nevaram, bet pastāv arī šāds viedoklis.

Intereses pēc papētīju, ko par šādiem jautājumiem domā Vācijā, kur (līdzīgi kā pie mums basketbols) futbols ir gandrīz vai nacionālais sports. Vācijā finansējuma jautājumi ir futbola federācijas ziņā, līdz ar to īsti nav vajadzības diskutēt par valsts budžeta lietošanu futbola miljonāru sakarā. Plaši ir izplatīts viedoklis, ka no budžeta ir jāsponsorē sporta nodarbības dažādu sabiedrības slāņu vidū, amatieru sports (Vācijā to īpaši atbalsta armijā un policijā), atstājot miljonu pelnošo profesionālo sportistu naudas jautājumus attiecīgo klubu un federāciju rokās. Arī dažādie korupcijas skandāli ir atstājuši savu nospiedumu sabiedrības attieksmē pret sportu. Atgādināšu, ka pirms dažiem gadiem Bavārijā notika tautas nobalsošana par olimpisko spēļu rīkošanu šajā Vācijas zemē un vairākums nobalsoja pret. Spēles Bavārijā tātad nenotiks. Katrā ziņā vācu sabiedrībā šie nav tabū temati, cilvēki uzskata, ka ir normāli diskutēt par budžeta naudas izlietošanu.

Tiesa, daudzi vācu atlēti – amatieri, sūdzas, ka saņem ļoti nelielas prēmijas par godalgotām vietām. Bet ka valsts maksātu par miljonus pelnošajiem profesionāļiem, tādas norādes neatradu. Starp citu, arī amatieriem prēmijas maksā nevis no valsts budžeta, bet gan no organizācijas “Vācu sporta palīdzība” līdzekļiem, kuri veidojas pamatā no ziedojumiem, loterijas ienākumiem un pastmarku pārdošanas. Pavisam interesants bija fakts, ka bagātās Vācijas sportisti par olimpiskās zelta medaļas iegūšanu spēlēs Rio saņēma 20 000 eiro, kamēr Bulgārijas sportisti par to saņem 70 000, Itālijas – 150 000 eiro. Visdāsnākā tādā ziņā ir Indonēzija, kuras prēmija par olimpisko zeltu sasniedz 345 000 eiro. Jāpiezīmē, ka iedzīvotāju vidējais ienākums Vācijā ir 3 000 eiro mēnesī, bet Indonēzijā – 3 300 eiro gadā! Varbūt var vilkt paralēli – jo mazāk labklājības valstī un lepnuma par ekonomiskiem panākumiem, jo lielāka nepieciešamība pēc “nācijas pašapziņas” stiprināšanas citās jomās. Arī Porziņģa apdrošināšanas sakarā cilvēki runāja par vajadzību latviešiem stiprināt pašapziņu caur mūsu sportistu panākumiem starptautiskajā arēnā. Citi rakstītāji gan jautāja:

Un ko nozīmē latviešiem “nācijas pašapziņa” Īrijas plantācijās, UK rūpnīcas vai Nīderlandes tomātrūpnīcās? KP veicina remigrāciju?

Vēlos īpaši uzsvērt, ka man pašai nav pietiekošas zināšanas sporta jomā, lai varētu izveidot stabilu viedokli, kuram no šiem pretējiem viedokļiem ir taisnība, kā tieši Latvijā vajadzētu regulēt sportistu apmaksas un prēmēšanas sistēmu. Katrā ziņā Vācijas piemērs ar līdzekļu iegūšanu ziedojumu, loteriju un pastmarku pārdošanas ceļā man nešķiet slikts. Intuitīvi nosliecos vairāk S. Veinbergas nekā K. Liepiņa viedokļa virzienā. Bet ne tādēļ rakstu šo viedokli – mana galvenā “sāpe” ir par to, lai mūsu sabiedrībā attīstītos diskusiju kultūra un cieņa vienam pret otru arī tad, ja viedokļi kādā jautājumā nesakrīt.

Kāpēc es īpaši to uzsveru? Tāpēc, ka šādi publiski uzbrukumi no pūļa atšķirīga viedokļa paudējiem pie mums nav retums. Un es ļoti vēlētos, lai sabiedrība saprastu, ka tā nav kārtējā “upura” problēma vien. Jā, šis cilvēks samaksā ar psiholoģisku traumu par savu uzdrīkstēšanos “atvērt muti”. Bet arī sabiedrība kopumā maksā dārgu cenu – daudzi svarīgi jautājumi netiek izdiskutēti, daudzas idejas un viedokļi neparādās atklātībā. Nenotiek publiska, sabiedriska “prāta vētra”, par standartu tiek pieņemts agresīvā vairākuma uzskats. Es to sauktu par garīgu stagnāciju attiecīgajās jomās un jautājumos. Vai mēs tā vēlamies turpināt dzīvot – uz šo jautājumu atbildi varam meklēt tikai visi kopā. Neizslēdzot vairākumam nepatīkamus viedokļus.


*Starp citu, savā laikā bija ierosinājums parādīt sabiedrības neiecietību pret valsts nozadzējiem ar nosaukumu #nedod_roku_oligarham. Šai ierosmei, izskatās, ka bija daudz mazāk atbalstītāju kā Veinbergas “nolinčošanai” par jautājumu par budžeta izmantošanu. Arī tas ir rādītājs mūsu sabiedrības attieksmei.

Avoti:

Deutsche Fußball Nationalmannschaft – Verdienst und Prämien

Medaillen-Prämien bei Olympia 2016 in Rio: Deutsche Athleten kassieren wenig

Die deutschen Schwimmer schneiden in Rio bislang ähnlich enttäuschend ab wie in London. Der Ex-Aktive Markus Deibler schimpft über die schlechte finanzielle Förderung.

Was Bundesligaprofis tatsächlich verdienen

Leichtathlet bekommt 300 Euro im Monat

Raksta saīsināts variants publicēts portālā “Ir” 29.09.2017 Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam, pakļaujoties pūlim

Advertisements

7 thoughts on “Veinbergas nodokļi Porziņģim jeb ko zaudējam, pakļaujoties pūļa viedoklim”

  1. Veinbergas gadījums ir sarežģīts ar to, ka daudzas atsevišķi skatāmas lietas ir sajukušas kopā.

    Viens ir Veinbergas profesionālā darbība. Nevēlos izplūst garā analīzē, bet, manuprāt, tā vērtējama negatīvi. Gan jau es neesmu vienīgais, kurš tā domā.

    Otrs ir stils, kādā Veinberga vēršas pret visu, kas viņai Latvijā nepatīk (un to lietu ir ļoti daudz). Tas ir visai agresīvs un kategorisks. Ir tikai likumsakarīgi, ka atbildes reakcija būs ieturēta līdzīgā stilā. Ar to cieši saistīts arī trešais – Veinbergai ir nopietnas problēmas uztvert, saprast un respektēt citādi domājošus cilvēkus. To var redzēt kaut vai viņas daudzajās atbildes reakcijās uz šo visu.

    Ceturtais – Porziņģi Latvijā mīl. Daudziem nebūtu žēl ziedot no savas kabatas apdrošināšanai. Ticu, ka vajadzīgā summa tiktu savākta arī, lūdzot ziedojumus. Tas netika darīts, bet tā atkal ir cita tēma.

    Piektais – kaislīgākie sporta līdzjutēji parasti nav gluži maigākie un demokrātiskāk noskaņotie cilvēki pasaulē. Ir diezgan bezjēdzīgi gaidīt, ka viņi piepeši mainīsies. Jā, daļa noteikti mainīsies, bet viņu vietā nāks jauni. Tāda ir cilvēka psiholoģiskā attīstība, kura ar dažādām variācijām iet cauri noteiktiem posmiem.

    Sestais – iespēja brīvi izteikt savu viedokli. Parasts vidusmēra latvietis var tikai sapņot par Veinbergas iespējām tikt pie sava viedokļa atspoguļojuma masu medijos. Bet par vārda brīvības ierobežošanu runā tieši viņa, turklāt neadekvāti pārspīlējot.

    Tad vēl ir pašas apdrošināšanas jautājumi, par kuriem ir vērts diskutēt ar mērķi rast labākus risinājumus nākotnē.

    Rezumējot to visu, mani diez ko neizbrīna asā reakcija uz Veinbergas teikto. Es uzskatu, ka viņa pati ar savu aroganto izturēšanos met klāt pagales ugunskuram un ka tas arī ir galvenais šī skandāla skaļuma iemesls. Bet viens gan. Lai cik ļoti man vai kādam citam nepatiktu Veinberga, viņas profesionālā darbība, matu krāsa, viedoklis par Porziņģi, Latviju vai nez kas cits, viņai ir jābūt tiesībām izteikt savu viedokli. Nekādā gadījumā nevajadzētu ierobežot viņas iespējas izteikties, ja vien tas nepārkāpj tiesības uz vienlīdzību (masu mediju pieejamība). Tieši tāpat es uzskatu, ka arī viņas oponentiem ir tiesības uz savu viedokli un arī viņus nedrīkst apklusināt. Protams, ja tur parādās draudi, tad gan jāķeras pie lietas policijai.

    Like

    1. Runa nav pat par to, vai viņu publicē kāds medijs vai nē. Medijiem ir tiesības izvēlēties materiālus. Runa ir par diskusiju kultūru, kur labākais paraugs ir jau minētais K. Liepiņa bloga ieraksts. Lai katrs pēc vēlēšanas pauž savu viedokli un oponē autorei. Viedoklis nav personīgi uzbrukumi, tieši par tiem ir šis raksts.

      Like

      1. Jā. Arī man ļoti gribētos, lai diskusiju kultūra kopumā ir augstāka.
        Pagaidām atliek priecāties, ka diskusija vispār pastāv un nav tikai viens vienīgs pareizais viedoklis.

        Publicējis 1 person

  2. Manuprāt sabiedrības reakcija bija tik drausmīga tikai tāpēc, ka Sandra Veinberga publicēja ļoti nekorektu tvītu.
    Gan viņas oriģināli teikto, gan visus turpmākos paskaidrojumus var interpretēt tā it kā Porziņģis būtu no valsts līdzekļiem saņēmis 100 tūkstošus savam labumam. Ja jautājums būtu formulēts precīzi un netiktu nepamatoti nomelnots pats Porziņģis, diez vai tas iegūtu jebkādu ievērību.
    Precīzs formulējums būtu apmēram kas tāds, kā šis raksts, proti – Latvijai nevajadzētu veltīt tik daudz valsts budžeta līdzekļu valstsvienības dalībai basketbola turnīros. Pat pieliekot klāt – “basketbols ir stulbs un visi, kuriem patīk basketbols ir Onslovi” diez vai kāds tam pievērstu uzmanību.

    Like

  3. Manuprāt, sabiedrības reakcija bija tik drausmīga tikai tāpēc, ka Sandra Veinberga publicēja ļoti nekorektu tvītu.
    Gan viņas oriģināli teikto, gan visus turpmākos paskaidrojumus var interpretēt tā, it kā Porziņģis būtu no valsts līdzekļiem saņēmis 100 tūkstošus savam labumam. Ja pārmetumi būtu formulēti precīzi un netiktu nepamatoti nomelnots pats Porziņģis, tad diez vai tie iegūtu jebkādu ievērību.
    Precīzs formulējums būtu apmēram kas tāds kā šis raksts, proti – Latvijai nevajadzētu veltīt tik daudz valsts budžeta līdzekļu valstsvienības dalībai basketbola turnīros. Pat pieliekot klāt – “basketbols ir stulbs un visi, kuriem patīk basketbols, ir Onslovi”, diez vai kāds tam pievērstu uzmanību.
    To būtu nekorekti attaisnot kā provokāciju diskusijas uzsākšanai. Provokācijām tomēr arī jābūt korektām, nevis kādu nepamatoti nomelnojošām.

    Like

  4. Profesore Veinberga salikusi visu pa plauktiem? Diez vai. Loģikas kļūdas palikušas nelabotas.
    Kādā no iepriekšējām uzrunām šī skandāla sakarā, SV apgalvojusi, ka visi viņas pretinieki esot apmaksāti troļļi. Nebūs taisnība. Vai visi? Neesmu ne apmaksāts, ne trollis, tomēr/bet nāksies atkārtot. Šoreiz mūsu kādreizējā LU kursa kuratorei Sandrai Veinbergai nevaru piekrist nekādi. 123 000 eiro par Kristapa Porziņģa apdrošināšanu nav daudz (netiek taču maksāts KP pašam, Kristaps vienkārši tiek apdrošināts un cienījami, ja NBA klubi par savējiem rūpējas tā, kā Sanantonio Spurs, kuri atsūtīja uz eiročempionātu savējo, lai uzmanītu Dāvja Bertāna savainotā pirksta veselību) Latvija kā valsts vēlas KP6 savā izlasē? Vēlas! BET — LV kā valsts nav izdarījusi tik daudz KP veselības uzturēšanā/uzlabošanā un meistarības celšanā, lai Kristapā ieguldījušais Knicks amerikāņu Ņujorkas klubs riskētu apdraudēt savus ieguldījumus un sava miesta — Ņujorkas, kur pērn latviešu Kristaps bija populārākais sportists! — pašcieņu. Komentos par savējo Kristapu pamatoti sauc arī spāņi, — arī Spānija ir daļa no Kristapa noteicoša profesionālās izaugsmes posma, = tātad nav tagadējā pasaulē Latvijai monopola uz Kristapu Porziņģi, vismaz ne profesionālajā basketbolā, tādēļ Latvijas kā valsts pienākums ir apdrošināt Kristapu un labi, ka tas — šoreiz loģiski — tika izdarīts. Latvijai ir jābūt godīgai attieksmē pret tiem, kuri Kristapa Porziņģa (arī Dāvja Bertāna u.c.) izaugsmē piedalījušies nopietnāk nekā līdz šim spējusi Latvija kā valsts, ja Latvijai vispār vajadzīga basketbola izlase. Par pasaules čempionu motokrosā šogad kļuva Pauls Jonass, — ja LV vēlēsies, lai PJ piedalās Nāciju kausā, vienīgi godīgi būs, ja tiks apdrošināts arī Pauls = godīga, ētiska (!) loģika. Asociētajai profesorei Sandrai Veinbergai tas šoreiz — nez, kādēļ? — aizmirsies vai nelicies cenošanas vērts, = profesorei pietrūcis vēsas loģikas, — izskatās pat, ka vairāk pavilkts uz mazcenas populismu. Vēl dīvaināk, jo Sandra Veinberga pati savulaik sportojusi, bijusi sporta meistare peldēšanā, — jā, starp citu, vai publicistes balss skanēja visLatvijiski skaļi pēc Rio olimpiādes, kad jezga bija ar LV peldēšanas federācijas līderi, kurš par valsts naudu lidoja turp un atpakaļ sportistes trenera vietā? Gribas ticēt, ka šis iekritiens ar blīkšķi pret Kristapu Porziņģi neiezīmēs Sandras Veinbergas publicistikā nepārtrauktu kritienu loģikas tiecību lejup, — cerēšu uz šo kā (ne)gadījuma iekritienu, klupienu.

    Like

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s