Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Miervalža Lāča stāsts par muzikanta-haltūrista piedzīvojumiem

Gribu iedrošināt katru, kurš piedzīvojis okupācijas laiku, pierakstīt savas atmiņas un, galvenais, dalīties ar tām ar jauno paaudzi. Jaunajiem vajadzīga imunitātes pote pret melu straumi, kura piesārņo mūsu infotelpu! Jo kā lai citādi viņi saprot, kas ir patiesība, kas meli šajā ar melu ziņām pārpildītajā laikā. Tāpēc nolēmu savā vietnē publicēt reālu cilvēku atmiņas par tiem laikiem. Šeit inženiera Miervalža Lāča muzikālās atmiņas no puikas piedzīvotā skolā īsi pēc okupācijas līdz muzikantam-haltūristam 50. gadu LPSR.

Tiem, kuriem šķiet, ka šajās atmiņās ir noklusēts kaut kāds mistisks “labums”, kurš bijis PSRS, gribu pateikt – jebkurā brīvās Eiropas valstī iedzīvotāji šos 50 gadus pavadīja atjaunojot savas karā izpostītās zemes, izveidojot šīs valstis par vietu, kur domā par cilvēkiem, kurās ir patīkami dzīvot. Jā, šo valstu iedzīvotāji par saviem dzīvokļiem, veselības apdrošināšanu maksā, bet viņi pelna tā, ka spēja to visu samaksāt un vēl labi dzīvot. Tajās bija izveidots īsts sociālisms, ar plašu sociālo atbalstu mazturīgajiem. Un tas viss bez miljoniem Gulagā nomocīto, bez smadzeņu skalošanas, ceļojumu un informācijas ierobežojumiem. Vislabāk to savā Tvitera profilā pateica Ģirts Rungainis: “Boļševisms ir fašisms. Padomju okupācijas laikā Latvijā nav noticis nekas pozitīvs, kas nebūtu noticis labāk brīvā Latvijā. Ļaunums milzīgs!”

========================================================================

Pūtēja atmiņas jeb muzikanta – haltūrista īsi stāstiņi par dzīvi Padomju Savienībā

IEVADS

Par pūtējiem parasti sauc pūtēju orķestru muzikantus, tajā skaitā arī bundziniekus. Iespējams, ka kādam pūtēji asociējas arī ar stikla pūtēju profesiju, bet šoreiz nebūs stāsts par stiklu. Tāpat arī nebūs stāsts par mūziku. Stāsts būs par dzīvi Latvijā „krievu laikos” Latvijas Padomju Sociālistiskajā republikā, jeb Latvijas PSR, pieskaroties vienai no dzīves šķautnēm, kā kāds puika (es) kļuva par neprofesionālu muzikantu, tā saucamo haltūristu, par šī puikas darbošanos pamatskolas pūtēju orķestra un nepastāvīgu grupiņu – deju vakaru ansamblīšu sastāvā, līdz puika kļuva pieaudzis. Līdz ar to šis stāsts ir tendēts sociāli – politiska priekšstata radīšanai par bijušo dzīvi lielajā un varenajā Krievijā jeb Padomju Savienībā.

Savukārt „haltūrists” ir persōna, kas nodarbojas ar halturēšanu, bet „haltūrēšana” ir pavirši vai neprasmīgi veikts darbs, vai arī darbs, ko Padomju Savienībā veica, lai gūtu papildus ienākumus. Es, kā muzikants – pašdarbnieks savā laikā pilnīgi precīzi atbildu arī šīs haltūras definīcijas pirmajai daļai, kā persōna, kas savu darbu veic ne sevišķi prasmīgi, par ko arī šad tad saņēmu mācītu muziķu aizrādījumus par „lažām”, t.i kļūdām savā izpildījumā. Tāpat arī sagaidu, ka muzikālas un faktolōģiskas „lažas” var atrast arī manos atmiņu stāstiņos, tāpēc, lai man piedod profesionāļi par šīm neprecizitātēm. Tomēr jāņem vērā, ka šie stāstiņi ir par dzīvi kā tādu. Jāteic, ka mana, kā muzikanta karjera beidzās ap to laiku, kad aizvien lielāka ietekme bija t.s tarifikācijas komisijai Latvijas PSR Filharmōnijas paspārnē. Šī tarifikācijas komisija pamazām nomāca haltūristu darbību, lai gan svētku „sastrēgumstundās” jeb ap Lielā oktōbra svētkiem novembrī, Jaungadu, 1.maiju un vidusskolu izlaidumiem, haltūristus izmantoja vienmēr.

Atmiņas ir veidotas atsevišķu īsu stāstiņu veidā, neievērojot stāstiņos atainoto notikumu hronolōģisko secību, bet, ar dažiem izņēmumiem, koncentrējoties uz šo notikumu sociāli – politisko vērtējumu no šodienas skatu punkta. Atmiņās ietvertie stāstiņi ietver laikposmu no 1950.gada līdz aptuveni 1962.gadam. Atgādinājumam paskaidroju, ka laikposmu no 1950.gada līdz aptuveni 1955.gadam var nosacīti saukt par Staļina laiku (Staļins nobeidzās „скончался” 1953.gada martā). Pēc 1955.gada Padomju Savienībā iestājās kaut kādi Staļina iedibinātā totālā terōra atplūdi. Atmiņās ietvertie pēdējie gadi jau ir iestiepušies tā saucamajā Hruščova atkušņa laikā, kad Staļina iedibinātais terors valstī atslāba.

 

PAMATSKOLAS PŪTĒJOS

Skolas pūtējos spēlēt bija prestiži. Puikas sāka spēlēt ritma pavadītājus altiņus, pēc tam, atkarībā no fiziskās kondīcijas, orķestra vadītājs tos virzīja vai nu uz augstākām notīm – trompetēm, vai zemākām notīm – tenōriem un baritoniem. Paši dūšīgākie puikas ar laiku kabināja uz saviem pleciem lielo basu. Bundzinieki gan nāca un gāja. Pirmajā gadā spēlēju altu pēc notīm, zināju, kas ir gammas, mācēju skaitīt taktis, zināju, ko nozīmē mūzikā lietotie termini Legato, Tutti, Moderato, Staccato, Vivo, Fermata un ko nozīmē „unisons”. Lai gan orķestrī atrados viszemākajā līmenī – faktiski ritma pavadījuma uzturētājos, kuri kopā ar basu uzturēja mūzikas „gabala” ritmu, uz basa „prumm” atsaucoties ar „pa” maršā, polkā vai fokstrotā, bet valsī uz basa „prumm” mēs trīs altiņi atsaucāmies ar „pa, pa”. Līdz melodijas spēlēšanai mums altiņiem bija vēl tālu. „Gabala” melodiju turēja pirmā un otrā trompete kopā ar baritonu un tenoru. Maršu vidējā daļā, ko nezin’ kāpēc sauca par „trio” altiņi mazliet tika arī pie melodijas piespēlēšanas. Toties ‘unisonā’ vairākas taktis mēs, viss orķestris, no vietas ‘rāvām vaļā’, pavadot skolas kori, kas dziedāja patriotisko dziesmu „Moskvā Pikīn”. Tā bija neaprakstāma un svinīga sajūta, kad likās, ka no mana altiņa skaņu es nevis izpūtu, bet to izvilka ‘unisons’:

Pam, pam, pam, pam”. „Pam, pam, pam, pam” krītošā tonalitātē, korim dziedot:

„Stāļin-i-Mā-ō-slū-šajut-nas, slū-šajut-nas, slū-šajut-nas”.

Lai nu kā, mēs orķestranti ar orķestra vadītāju dziedāšanas skolotāju sadzīvojām labi. Es no savas klases biju vienīgais, kas spēlēja skolas pūtējos un tas pacēla manu pašapziņu. Dziedāšanas stundās ar pārākuma apziņu noskatījos un noklausījos, kā skolotājs mocīja pārējos skolēnus, mācot atšķirības starp veselām notīm, pusnotīm un ceturtdaļu notīm. Kā nekā – es esmu muzikants un dziedāšanas stunda man tāda laika nosišana vien ir. Manu vīzdegunību bija ievērojis dziedāšanas skolotājs.

„Nu, orķestrant, palīdzi izprast savam sola biedram, kāda ir atšķirība starp pusnoti un ceturtdaļnoti” skolotājs dziedāšanas stundā vēršas pie manis.

„Pusnots ir aplītis ar kātiņu uz augšu vai leju, bet ceturtdaļnotij aplītis ir piepildīts” – es labprāt paskaidroju.

„Ar ko piepildīts? Vai ar zafti?” – tā skolotājs.

Ha, ha hā, hi hi hī, klase smej, bet es nokaunējies noburkšķu:

„Ceturtdaļnots ir punkts ar kātiņu”.

Notis1

Ko tad skolas pūtēji spēlējām? Ko tad vispār drīkstēja Staļina laikā spēlēt – PSRS himnu svinīgajā daļā, maršus, piemēram, „Marš entuziastov” (Ešpai), ātros valšus, piemēram, „Piefrontes mežā”, „dejas” – polku, Oginska Polonēzi, Pa de spaņ un Pa de katr, Lezginku. Kādreiz piespēlējām mūziku skolas korim ļoti svinīgos gadījumos.

Īpaši svarīgs un pacilājošs notikums bija PSRS Augstākās padomes vēlēšanu dienas agrā rītā modināt čiekurkalniešus, lai neguļ, bet iet vēlēt. Pirms šī svarīgā notikuma orķestrī ritēja sagatavošanās darbs un dažus maršus bija jāiemācās no galvas, jo tumsā (vēlēšanas notika dziļā rudenī) smagās mašīnas kravas kastē, sēžot uz cieta dēļa, nekāda nošu lasīšana nebija iespējama. Mums pūtējiem torīt jau pirms 6:00 bija jāierodas skolā. Tur jau gaidīja „polūtorka” ar dēļu sēdekļiem kravas kastē. Mēs tur sasēdāmies ar savām taurēm un bungām un mašīna devās ceļā. Tā mēs tur nepārtraukti „griezām” savus trīs no galvas iezubrītos maršus gandrīz līdz pusdienai. Kad braucām pa Čiekurkalna 1.garo līniju, kas bija asfaltēta, viss bija labi, bet, kad pagriezām uz šķērslīnijām, vai 2.garo līniju, kuras bija bruģētas ar apaļajiem akmeņiem, ar tauru munštukiem zobus varēja izdauzīt, kā mašīna kratījās. Beigās skolotājs izlēma braukt tikai pa 1.garo līniju no viena gala līdz otram un atpakaļ. Kā atalgojums mums gaidīja siltas pusdienas skolas kopgaldā.

Svinīgs sākums, bet ar mokošām beigām izvērsās piedalīšanās Lielās oktobra revolūcijas demonstrācijā – gājienā. Togad tribīnes bija uzceltas un darbaļaudis tika sagaidīti Uzvaras laukumā. Mēs sapulcējāmies skolā Gaujas ielā, paņēmām taures un virzījāmies pa Gaujas ielu, Miera ielu, Šarlotes ielu, Gorkija (Kr.Valdemāra) ielu, pāri Daugavai pa Koka tiltu (tagad tā vietā Vanšu tilts), pa Dārtas (Ed.Smiļģa) ielu un tad jau Uzvaras laukums bija tuvu. Miera ielā savus maršus pūtām atspērušies, Gorkija ielā jau bijām diezgan nostaigājušies un nopūtušies, uz Koka tilta bija apledojums un mūsu orķestra „baritons” Ulpe krita, nelaimīgi pārsitot lūpu, tā kā tālāk jau klusējām, stiepjot savus štrumentus. Uzvaras laukumā spēlēja lielais militārais orķestris un mēs, pat pie vislabākās gribas, nevarētu viņiem maisīties pa kājām. Vairāk Lielās oktobra revolūcijas demonstrācijā – gājienā nepiedalījamies, vismaz manā laikā. Toties man patrāpījās tas gods piedalīties skolēnu pūtēju orķestru skatē Pionieru pilī, kur nemuzikas skolu orķestru grupā izcīnījām godalgotu vietu.

Mana „karjēra” skolas pūtējos tomēr izbeidzās pavisam necili. Tā kā skolas pūtēju orķestris atradās nepārtrauktā attīstībā, orķestra vadītājs bija nospriedis, ka es ar savu miesas būvi tenōram un baritonam esmu par sīku, tāpēc mana „karjēra” tika virzīta uz trompeti. Tādējādi, orķestra otrajā sastāvā man bija jāpūš otro trompeti. Nu negāja man tā trompete! Lūpas ātri nogura, vairs nevarēju izspēlēt otrās oktāvas mi un sol, sāku jaukt orķestra skanējumu.

„Paklau’, zēn! Tava miesas būve tomēr nav piemērota „misiņgrauzējam”. Tev jāpāriet uz koka pūšamiem, teiksim, flautu, klarneti, bet tādu instrumentu mūsu orķestrī, kā zini, nav.” – kādā orķestra otrā sastāva mēģinājumā skolotājs paziņoja – „Savu altiņu, protams, tu vari spēlēt līdz skolas pabeigšanai”. Ar to mana spēlētvēlme noplaka un es vispār pārstāju „pūst”. Pabeidzu 7.klasi un iestājos tehnikumā.

 

TEHNIKUMA ORĶESTRIS

Tehnikumā bija orķestris tā plašākā izpratnē, ne tikai pūtēji. Klavieres spēlēja vēlāk ar iesauku „Jēzus” pazīstamais multi-instrumentālists Vītauts Namnieks. Bija akordeons, tenōra saksofons, alta saksofons, klarnete. Bija bundzinieks ar bungu komplektu, kurā ietilpa arī t.s. „džez-mašīna” (divi šķīvji, kurus sasita kopā ar kājas pedāli). Klarnetists tehnikumā mācījās pēdējā kursā, tā kā pēc gada viņa vieta orķestrī varētu tikt atbrīvota, bet klarnete paliks tehnikumā.

Man radās mērķis – klarnete. Attālākos mūsu rados mans vienaudzis Viktors mācījās saksofona spēli un viņam bija kaut kādi kontakti ar Rīgas cirka orķestri. Ar viņa palīdzību vecāmāte man nopirka lētu klarneti. Kā jau tas vienmēr gadās – lēti pērc, sliktu pērc. Izrādās, klarnete bija ieplaisājusi un laida gaisu ne tur, kur vajag. Klarnete neskanēja, jo tai arī „klapes” no nelietošanas bija sakaltušas. To visu es uzzināju, parādot klarneti profesionālam muzikantam. Izrādās, klarnete, turklāt, bija „C” (do) skaņojuma, kuru vispār reti lietoja, un, ja arī lietoja, tad simfoniskajā orķestrī. Visos mazajos orķestros tika lietotas „B” (si bemol) skaņojuma klarnetes.

Mana pūtēja karjera turpinājās bez pūšanas, bet ar iegādātās klarnetes pašrocīgu remontu. Plaisu klarnetes korpusā aizķitēju ar loga ķiti. No profesionāla muzikanta (Blūms no Avotu un Kārļa Marksa ielas stūra) nopirku klarnešu klapīšu spilventiņus un tos ielīmēju vajadzīgās vietās. Nopirku jaunas klarnetes mēlītes. Klarnete sāka skanēt, diemžēl es nezināju, kādas klapītes jāspiež, lai atskaņotu vajadzīgās notis, bet klapīšu klarnetei ir daudz. Ar sava attālā radinieka palīdzību dabūju klarnetes, kā viņš sauca „aplikatūru”, kurā grafiski attēloti muzikanta pirkstu un klapīšu stāvokļi, atskaņojot konkrētas notis. Varēju sākt patstāvīgus un pastāvīgus treniņus. Sāku ar gammu spēlēšanu un centos neizlaist nevienu dienu, nepatrenējoties klarnetes spēlē. Pēc gada, kā ieplānots, man tehnikuma orķestra klarnete bija rokā.

 

MANI MŪZIKAS SKOLOTĀJI

Kā muzikants – haltūrists visas zināšanas un mūzikas instrumentu spēles iemaņas esmu ieguvis un burtiski uzsūcis no katra skolotāja, no drauga, no sastaptajiem mūziķiem – profesionāļiem.

Pirmais mūzikas skolotājs bija profesionālis – dziedāšanas skolotājs Cepurnieks Rīgas 18.pamatskolā. Viņš vadīja arī skolas kori. Viņš iemācīja pamatzināšanas par gammām mūzikā un par mūzikas skaņu intervāliem. No viņa uzzināju, kas ir toņa intervāls un kas ir pustoņa intervāls. Viņš pastāstīja, kāpēc klavierēm ir baltie un melnie taustiņi. Viņš iemācīja, kas ir prīma, sekunda, terca, kvarta, kvinta, seksta, septīma un oktāva. Viņš parādīja kamertoni – tādu divzaru dakšiņu, kuru piesita pie galda un šī dakšiņa klusi dūca vienā tonī. Viņš klasē spēlēja vijoli un parādīja, kā vijoli noskaņo pirms spēlēšanas ar kloķīšiem uz vijoles grifa. Pastāstīja, ka intervāls oktāva ir divreiz augstāks vai divreiz zemāks tonis un katrā oktāvā ir trīs tercas. Piemēram, klasē dziedot, do-mī-sol-dō un atpakaļ, do-sol-mī-dō , mēs izdziedam pa tercām vienu oktāvu. Intervāls do-mī ir terca, intervāls mī-sol ir terca, šoreiz tikai mazā terca, intervāls sol-dō atkal ir terca.

Var teikt, ka “caur mūziku” skolas korī pirmo reizi saskāros arī ar krievu valodu. 1947.gadā krievu Rīgā toreiz vēl bija ļoti maz un krievu bērni manā sētā, kuri latviski „ņe bum, bum”, vēl nebija saradušies. Skolas korim pēc programmas bija jādzied patriōtiskās dziesmas krievu valodā. Tā mēs, latviešu bērni, ne velna nesajēgdami, par ko dziedam, rāvām vaļā:

 Jeh-hara-šō-vstra-ņē-sovet-skoi-žiķ,

Jeh-hara-šō-stra-ņē-ļubī-mim-biķ,

Jeh-hara-šō-boi-com-otvāž-nim-staķ,

Vsie-re-kordi-mīra-pere-gnaķ, pere-gnaķ …

 

Stundu sarakstā krievu valoda tika ieslēgta no 1949.gada un skolā parādījās krieviski runājoši skolotāji. Arī klases audzinātāju skolotāju Grēberi nomainīja skolotāja Berezovskaja. Kā cilvēks jaunā klases audzinātāja bija laba, vienīgi sākumā “uzkrita” viņas īpatnējā latviešu valoda, piemēram, malacis vietā viņa teica malačs, tieši tā vietā viņa teica kā reiz utt. Skolā bija noteikts, ka ar krievu valodas skolotāju Kožemjākinu bija jārunā krieviski. Viņa jau laikam bija krievu patriōte un visur lietoja krievu valodu.

Pie otrā mūzikas skolotāja – dziedāšanas skolotāja Jāņa Ēķa, kurš vadīja arī skolas pūtēju orķestri es apguvu var teikt arī harmonijas pamatus. Viņš mums puikām izskaidroja, kas ir akordi, kas ir konsonanse un disonanse. Notīs viņš parādīja mūzikas „gabala” partitūru, raibu no notīm divās nošu sistēmās, no kuras viņš katrai orķestra taurei bija izrakstījis vientonīgu melōdiju trompetēm, tenōram un baritōnam, vai pavadījuma „prumm” basam un „pa-pa” altiņiem, ko mums katram ritmā jāizpūš. Bungām arī bija notis, bet tās neiekļāvās orķestra kopējā harmonijā, lai gan, kā teica skolotājs, lielajā simfoniskajā orķestrī ir bungas, tā saucamie timpāni, kuri ir uzskaņoti uz notīm. Skolotājs arī pastāstīja, ko nozīmē solfedžo. Tā ir iepriekš neapgūtas melodijas izdziedāšana pēc notīm un ne katrs uz to ir spējīgs, turklāt solfedžo var apgūt tikai pēc pamatīga treniņa.

Trešais mans mūzikas skolotājs, arī profesionālis, bija vēlākos, jau aktīvas „haltūrēšanas” gados sastaptais pianists Aivars. Par viņa pianista profesionalitāti mums – haltūristu grupā muzicējošiem – nebija intereses, jo viņš spēlēja „no lapas”, ko nolikām priekšā un spēlēja labi. Toties viņš bija profesionālis – klavieru skaņotājs. Aivaru mēs „izrakām” uz vairākām „haltūrām”, kamēr mūsu „štata” pianists slimoja.

Spēlējot dejās Baldones kultūras namā, kuras parasti beidzās pusnaktī, mums muzikantiem no Rīgas līdz pirmajam autobusam uz Rīgu bija jānīkst vismaz sešas stundas. Parasti ietināmies savos mēteļos un mēģinājām gulēt zālē uz krēsliem. Tā mēs tur nīkām, gaidot rītu.

Vienreiz kaut kā sākās saruna par Aivara profesiju.

„Laikam klavieru skaņotāju ir ļoti maz, jo manos tālos rados „tāfelklavieres”, kad uzsita pa taustiņiem, skanēja tā, kā uzsitot pa pannu. Šie stāstīja, ka meklējot klavieru skaņotāju, bet nevarot atrast” – aiz gara laika jautāju.

„Maz gan” – atbildēja Aivars – „Bet ne katrs to darbu var darīt”.

„Vai jābūt absolūtai dzirdei?”

„Absolūtai dzirdei nav jābūt, bet dzirdei jābūt tik „smalkai”, lai sadzirdētu interferenci starp viena toņa otro harmonisko frekvenci ar otra toņa trešo harmonisko frekvenci, kad tos atskaņo vienlaicīgi, uzsitot pa taustiņiem. Ar stīgu uzstiepuma regulēšanu, šo interferenci jāieregulē viena herca (1 Hz) robežās kā lēnu ūūū-āāā, ūūū-āāā” – paskaidroja Aivars.

„Bet tai interferencei taču jābūt ļoti klusai, salīdzinot ar tiem pamattoņiem” – es arī parādu kādas zināšanas no fizikas – „Tīram tonim taču nav harmonisko frekvenču”.

„Pareizi – nav, bet klavierēm uz katra taustiņa ir trīs blakus nostieptas stīgas. Mēs tās tīšprāt izskaņojam, lai, uzsitot pa stīgām, tonis būtu „netīrs” ar harmoniskajām frekvencēm. Beidzot klavieru skaņošanu, mēs tās atkal noskaņojam unisonā, lai skan tīrs tonis”.

„Kā tās otrās un trešās harmoniskās frekvences sakrīt ar intervāliem starp notīm? Es zinu, ka kamertonis dod 440 Hz. Vai tad ir daudz kamertoņu ar citām frekvencēm? – es interesējos.

„Iespējams, ka ir kamertoņi arī ar citām frekvencēm, bet es lietoju tikai vienu – šo 440 Hz kamertoni, ko sauc par „Vīnes la” (Wittner). Piecdesmitos gados pie mums šo „Vīnes la” nedrīkstēja lietot, jo obligāts bija „GOST la”, jeb Staļina „la” (ar 450 Hz? frekvenci), bet mani klienti tomēr lūdza skaņot savas klavieres uz „Vīnes la”. „GOST la” noskaņotas klavieres bija lielajos klubos, piemēram, VEF’ā”.

„Ā! Tāpēc rūpnīcas VEF klubā akordeons neskanēja kopā ar klavierēm” – man nāca atskārsme.

Iegrimu pārdomās. Pirms desmit gadiem bija Staļina laiks pilnā plaukumā. Staļinam nepietika ar to, ka saksofons un akordeons bija aizliegti kā vācu fašistu un amerikāņu imperiālistu mūzikas instrumenti, viņš vai viņa roklaižas izdomāja vēl savu, iespējams, no visas pasaules atšķirīgu standartu GOST kamertoni ar „la” 450 Hz. Taures un kontrabasu varēja „pievilkt” pie tām nelaimīgajām GOST izskaņotajām klavierēm, bet no akordeona bija jāatsakās. Lielam orķestrim nekas, bet mazam ansamblītim, kur akordeons bija solo instruments, no uzstāšanās VEF klubā bija jāatsakās, vismaz kopā ar klavierēm.

„Aivar! Bet, kā tad palika ar tām notīm? La ar 440 Hz mums dod otro harmonisko frekvenci 880 Hz. Kas bija tā otrā zemākā nots, kurai trešā harmoniskā frekvence bija 880 Hz?” – jautāju, cerēdams, ka Aivars vēl neguļ.

„Tā bija kvintu zemāk re ar frekvenci 293 Hz” – Aivars bija nomodā – „293 reizināts ar 3 ir 879. Tur tas 1 Hz arī parādās”.

Kvinta ir septiņi pustoņi, rēķinu. Vēl zemāk kvinta jau būs sol nākamā zemākā oktāvā. Tā jau nonāks līdz kontroktāvai, lēkājot pa visu klaviatūru.

„Vai klavieru skaņotājs „lēkā” pa vairākām oktāvām?” – jautāju.

„Pa divām oktāvām sanāk lēkāt” – Aivars paskaidro – „Parasti no mazās oktāvas sol noskaņojam oktāvu augstāk pirmās oktāvas sol blakus 440 Hz la. Pēc tam no sol pirmajā oktāvā kvintu uz leju do, tad – fa, tad si bemol, tā tiekot pie melnajiem taustiņiem, tad mi bemol utt. Bet vai tu zini, ko nozīmē „temperētas klavieres?”

„Dzirdēts ir, bet tā īsti nezinu” – atzīstos.

„Ja klavieres skaņotu teorētiski pareizi, tad tām melnie taustiņi būtu jātaisa dubultā, jo teorētiski, piemēram, la bemols ir zemāks par sol diēzu. Kaut kur esot tādas ērģeles ar dubultiem melnajiem taustiņiem” – Aivars paskaidro.

„Cik labi, ka pūtējs ar muti, bet vijolnieks ar pirkstiem var pievilkt notis tik, cik vajaga pēc izjūtas.” – nosaku un atceros, ka man viens, kā viņš pats teica, ar absolūto dzirdi „uzlecās”:

– „Tu puis’ detonē un ar to savu klarneti spēlē nepareizas notis!” Tātad ar muti biju to noti aizvilcis garām jo man nav absolūtā dzirde.

Tomēr pats tuvākais un ilglaicīgākais mūzikas skolotājs bija mans vienaudzis, mana brālēna tehnikuma biedrs Juris. Juri nebūtu pareizi pieskaitīt pie profesionāļiem vai neprofesionāļiem maniem skolotājiem. Viņš bija mans mūzikas „darbaudzinātājs”. Juris iepriekš „muziķenē” bija mācījies fagota spēli un, kad satikāmies, viņš spēlēja akordeonu. Lai gan Juris nebija iesaistīts jebkādos orķestros vai aktīvos haltūristos, viņš bija pedantisks un aizrautīgs mūzikas „fans”. Viņš no toreiz vienīgajām labi dzirdamajām Rietumu radiostacijām „Radio Luxemburg” un „RIAS Berlin” noklausījās un pierakstīja tolaik populāro hītu melōdijas un vārdus, protams, ka ne jau latviešu vai krievu, bet gan vācu un angļu valodā. Notis viņš sadabūja pa man nezināmiem ceļiem. Iespējams, ka „Radio Luxemburg” un „RIAS Berlin” klausīšanās viņu vēlāk novirzīja uz valodu studēšanu un izveidoja par labu vācu valodas pratēju. Juris arī kā vācietis pedantiski uzturēja mūsu grupiņas nošu un dziesmu vārdu „bibliotēku”. Vēlāk, kad iegādājamies skaņu pastiprinošo iekārtu un sākām pie mikrofōna dziedāt, viņš mācīja man vācu un angļu valodas pareizo izrunu.

Daudzas stundas viņa istabiņā Pēkšēna ielā līdz vēlai naktij sēdēju un klausījos Jura stāstus. Tur es pirmoreiz uzzināju, ka tie brūnie „puļķi”, kas redzami pāri simfoniskā orķestra pūšamo instrumentu grupas galvām ir fagoti, ka tie lielākie ir kontrafagoti, ka fagots skan pak, pak, pak, bet vismazākais „fagotiņš” ir oboja, kas ir ļoti līdzīga klarnetei, bet nav klarnete, jo tai skaņu ierosina nevis ar mēlīti, bet ar „salmiņu”, tāpat , kā fagotam. Arī skaņa obojai ir atšķirīga no klarnetes skaņas. Tā ir tāda „pēkšķīga”, nevis dzidra, kā klarnetei.

Ar savu akordeonu viņš demonstrēja mažōra un minōra gammas. Ar akordeōna labās rokas klaviatūru „atšifrēja” akordeōna kreisās rokas daudzo podziņu akordus. Pie viņa uzzināju, ko nozīmē uz man mājās nomētātās bērnu spēlītes – ksilofoniņa bleķīšiem iespiestie burti, kas nebija alfabēta kārtībā, bet kaut kā nepareizi sajaukti – C, D, E, F, G, A, H, C, D, E.

Izrādās, ka:      C,  D, E,  F, G,  A,  H, C,  D,  E

pretim stāvēja: do, re mi, fa sol, la, si  do, re, mi.

Jura akordeōna notīs melōdijas pieraksta apakšā bija burti:

C, G, Es, B7, C6 u.t.t.

Tur bija redzami arī man nezināmi „jaunumi”:

B = si bemol, Es = mi bemol, si bemol septakords, do sekstakords

Notis2

Lai gan mans „pūtēja liktenis” bija monotonāls (izpūtu tikai vienu toni vienā laika brīdī), tas viss man bija ļoti interesanti un derīgi zināt, kā ikvienam muzikantam.

Juris izskaidroja mūzikas „gabala” uzbūvi, taktis, taktsmērus. Izrādījās, ka viss mūzikas „gabals” sastāv no atsevišķiem motīviem, kuri ir 4, 8, 12, 16 u.t.t taktis gari. Arī simfōniskajā mūzikā. Juris tāpat arī pieskārās harmonijas mācībai. Katrā mūzikas motīvā var dzirdēt 1.balsi – vadošo melōdiju, pavadošās 2.balsi, 3.balsi u.t.t. Iepriekš biju dzirdējis, ka slavenais kompōnists Johans Sebastians Bahs ir sacerējis polifōnisku mūziku. Juris paskaidroja, ka polifōnijā var saklausīt ne tikai 1., 2. un 3.balsi, bet 4., 5., 6. u.t.t balsis, kuras visas vijas viena caur otru pēc harmonijas likumiem un nedisonē. Baha mūzika, ja analizē katru tās atsevišķo takti, sastāv no sarežģītu akordu virknes. Turklāt jebkura mūzikas „gabala” dinamikā ir saklausāms muzikālā motīva vai tēmas kāpums (dramatizējums), kuram seko atrisinājums. Pamatā visi „gabali” noslēdzas ar pēdējā motīva atrisinājumu. Juris arī paskaidroja, ka profesionāls komponists mūziku var arī komponēt “teorētiski”, nesēžot pie klavierēm. Zinot mūzikas “gabala” harmonijas likumības, var sarakstīt 1., 2., 3. utt balsis. Spilgts piemērs esot pasaulslavenais Ludvigs van Bethovens, kurš savas dzīves nogalē, jau kļuvis kurls, turpināja komponēt.

 

MUZIKANTA – HALTŪRISTA „PEĻŅA”

Cilvēkiem, kuri pārdzīvojuši padomju jeb krievu laikus, vārds „haltūrists” saistās ar persōnu, kurš naudu grābj kaudzēm. Muzikants – haltūrists naudu negrāba kaudzēm, jo, pirmkārt, stabilas haltūras bija divreiz gadā – uz Darbaļaužu solidaritātes un krievu Uzvaras svētkiem maijā, kā arī uz Oktōbra svētkiem novembrī. Pa starpām vēl pagadījās vidusskolu izlaidumi, pa kādam Jaungadam, vai kādas lauku kāzas.

Tajos laikos haltūristu angažētāji nodokļus noteikti nemaksāja. Iestādēs bija t.s. direktōra fonds (parasti skaidra nauda), no kura nelielas naudiņas gāja uz visām pusēm, tostarp „svinīgajiem pasākumiem” sekojošo deju spēlētājiem. Nezinu, cik maksāja citiem haltūristiem, bet tām grupām, ar kurām man nācās halturēt, neko diži nemaksāja. Ja es pie savas mēnešaldziņas VEF’ā 570,-rbļ* varēju pievienot 25,-rbļ* par vakaru, tad tas bija diži.

_____________________________________________

* – pirms 1961.gada t.s Hruščova naudas reformas. Pieredzes bagāts inženieris konstruktors toreiz saņēma 1 100,-rbļ/mēnesī (110,rbļ pēc 1961.gada reformas). „Kristal” dzidrais (0,5ltr) maksāja ap 11,-rbļ.

 _____________________________________________

Diemžēl daļa naudas tika nodzerta „drosmes” palielināšanai publikas priekšā. „Zolīdās „haltūristu” grupās nebija pieņemts dzert un uzfrišināt drosmi pirms spēles. Toties „prastākās” grupās dzēra arī pirms spēles un spēlēšanas laikā. Prātā nāk gadījums, kad mūsu akordeonists Igo [Eks] uz skatuves, pieceļoties no krēsla, lai ar „solo” izietu uz rampas malu, dzērumā nenoturējās kājās un ar inerci uzgāzās pie skatuves sēdošajām meitenēm uz galvas.

Lacis4

Neteikšu, ka es savu klarneti vai saksofōnu pie palielinātās „drosmes” veiklāk spēlēju, jo pirksti izlikās tādi nejūtīgi, kā cīsiņi.

 

„KRIMINAL – TANGO”

Aktīvas „haltūrēšanas” gados mūsu repertuārā bija tolaik Vācijā populārs „gabals” (dzirdēts un norakstīts no radio) „Kriminal Tango”. Kulminācijas pantiņa atstāstījums: krimināltango tavernā, tumša gaisotne, sarkanā laterna, kvēlojoši skati, augošs saspringums un tad nāk (atskan) šāviens.

„Kriminal Tango in der Taverne” – es dziedu pie mikrofona,

„Dunkle Gestalten, rote Laternen,

Glühende Blicken, steigende Spannung,

Steigende Spannung, dann gehst ein Schuss!” … un pianists gāž ar grāmatu pa klavieru virsu vai vāku blaukš – kā nu kuro reizi.

Dejojošā publika arī reaģē, kā nu kuro reizi. Citreiz tie, kas tuvāk skatuvei salecas un pārsteigumā skatās uz skatuvi. Citreiz publika, aizņemta ar maigošanos un neko nesaprazdami no vācu valodas, vispār nereaģē.

Tas tā – dziesmā. No tās neviens netiek ievainots. Reālu šaudīšanos deju zālē piedzīvojām toreiz sērkociņu rūpnīcas „Kometa” klubā Bišumuižā, 10.tramvaja galapunktā.

Deju vakars, kā jau deju vakars. Mēs spēlējam, pārīši dejo, čaļi izgājuši uz balkona (deju zālīte bija otrā stāvā) un smēķē. Publikā redzami daži zaldātiņi. Nevar apgalvot, ka tas notika tieši tango spēlēšanas laikā, kad pēkšņi paff, paff, atskan šāvieni.

Dāmītes spiegdamas drāžas uz skatuvi. Mūsu „stroķi” lido pa gaisu un pēc brīža zālīte ir tukša, bet tās centrā stāv bāls zollis ar pistoli rokās un kliedz: „Застрелю!”. Nav skaidrs, kuru viņš nošaus, bet situācija ir draudoša.

Tā kā publika bija pajukusi uz visām pusēm, ne tikai uz skatuves aiz drapērijām, cilvēki bija sabēguši uz balkona, trepju telpā un velns viņu zin’, kur. Pilnīgā klusumā zollis ar pistoli virzās uz zālītes malu, tad iet uz trepju telpu, bet tur durvis jau aizbultētas, vai tiek turētas. Zollis atsper ar zābaku balkōna durvis. Tur neviena nav, vai arī visi nogūlušies, vai arī no otrā stāva nolekuši zemē. Gods, kam gods, zollis uz skatuvi nevilkās.

Saspringtā situācija turpinājās kādu laiku, līdz kāds no trepju telpas uzsauca: „Федя (Степан, Коля), брось оружие! Патруль приехала.” Tas, ka ar Feģju (Stjopu vai Koļu) nebūs tik vienkārši, tika pierādīts, tam raidot dažus šāvienus zālītes griestos. Zālītē atkal iestājas klusums, bet ārā rūc kaut kāda mašīna. Pēkšņi atsprāgst trepju telpas durvis, bet neviens nerādās. Feģja (Stjopa vai Koļa) uzmanīgi skatās uz trepju telpas durvīm, tēmējot ar ieroci. Kāds atrauj balkona durvis un Feģja (Stjopa vai Koļa) pagriežas pret balkōnu, bet tur arī neviens neparādās. Toties no aizmugures, tas ir, no trepju telpas uz zolli gāžas divi patruļnieki un notriec Feģju (Stjopu vai Koļu) gar zemi. Tālākais jau notika kā filmās.

Vai kādu sašāva, tā arī neuzzinājām, jo Padomju Savienībā nekas ārkārtējs nekad nenotika, par ko būtu jāstāsta pa rādio, vai jāraksta avīzē. Ja kāds arī zināja, ka toreiz rūpnīcas „Kometa” klubā kāds tika sašauts, tas turēja mēli aiz zobiem, lai nepiesien lietu par padomju dzīves nomelnošanu un nepatiesu baumu izplatīšanu.

Novembra tumsā, atstājot balles vietu, redzējām, ka bija sabraukušas divas smagās mašīnas ar zaldātiem un klubs bija ielenkts. Katram, kas atstāja „karalauku”, militārās patruļas virsnieks sejā spīdināja kabatas lukturīti. Mums, muzikantiem, bija uzradušies daudz palīgu – instrumentu un nošu nesēju, ka pašiem gandrīz vai bija jāiet tukšām rokām. Tā bija bieža parādība, ka atstājot balles vietu, muzikantiem uzradās daudz palīgu – instrumentu nesēji, jo muzikantus taču milicija (patruļas) neaiztika un huligāni arī nepiekāva.

Šaudīšanos deju zālē vairs neiznāca piedzīvot, bet ir nācies sastapties ar alkohōliķa neprognozējamu uzvedību. Vienā ballītē mūsu pianistam atvilkās līdzi, kā svešais pats teica, pianista klasesbiedrs Tedis. Tāds diezgan nošņurcis tipiņš. Pie uzkrāmēšanās uz spēli, nošu salikšanas un citiem sagatavošanās darbiem Tedis bija ļoti izpalīdzīgs. Pirms pirmā valša Tedis, kurš nezin’ kāpēc uzskatīja mani par tādu kā vadītāju, pačukstēja: „Mēs ar tavu pianistu zaceni jau sagriezām”. Es savā neinformētībā, kā vēlāk izrādījās, par to, ko var sagaidīt no hroniska alkohōliķa, ja tam liedz pudeli, saku:

„Mēs pirms spēles nedzeram”.

„Kā? Es taču redzēju, ka tev portfelī ir polšs” – tā Tedis.

„Mēs pirms spēles nedzeram un viss” – biju ciets kā krams.

„Es tev, maita, lūpiņas pārsitīšu, lai tu nevarētu papūst savu saksi” – Tedis sāka aurot pa visu skatuvi.

„Ļaksa, savāc savu skolas biedru! – es uzsaucu pianistam un mēģināju izvairīties no Teda.

„Viņš man nav nekāds skolas biedrs” – atbildēja pianists – „Viņš man vienkārši pa ceļam piesitās”.

Kopā ar zālē esošajiem čaļiem mēs „skolas biedru” Tedi tomēr izraidījām ne tikai no zāles, bet arī no kluba.

 

RAIMONDA PAULA FENOMENS

Ar šodienas pieredzi un dzīves izpratni atskatoties atpakaļ 1950-to gadu vēsturē, top skaidri iemesli un tā situācija Latvijas „ne-klasiskās” mūzikas pasaulē, kāpēc un kā nobrieda jaunā, bet „palaidnīgā” pianista Raimonda Paula uznākšana uz skatuves komponista ampluā.

Staļina tirānijas laiks Latvijā bija izkropļojis ne tikai „Vīnes la” kamertoņa frekvenci, bet arī izpratni par mūziku, kura ir piemērota Padomju tautas cīņai pret kapitālisma paliekām jeb kapitālisma „atraugām” un par sociālistiskās gaišās nākotnes celšanu. Pēc Staļina nobeigšanās (кончины) 1953.gadā Latvijas PSR plašai sabiedrībai pieejama bija vienīgi klasiskā mūzika, patriotiskās masu dziesmas un pārsvarā krievu izpildītāju krievu skaņdarbu atskaņojumi. Latvijas (Rīgas) Radio lielākoties atskaņoja Sergeja Ļemeševa un Klavdijas Suļženko balss ierakstus ar nelieliem mūsu Elfrīdas Pakules, Pētera Grāveļa, Miķeļa Fišera, Osipa Petrovska iestarpinājumiem. Dziesmas bija jaunākās, Jāņa Ozoliņa rakstītās ar teiksim Valda Luksa vai Jāņa Sudrabkalna rakstītiem „pareiziem” vārdiem. Skolas korī dziedājām:

Jūra, priedes, zi-ili gaisi,\

Spožas saules zelta tilts.

Nākamības jaunā maiņa –

Brašo pionieru cilts.

Līksma vasara mūs gaida,

Tādu vasaru būs daudz,

Vēji šalko jūrai pāri,

Nākamības darbi sauc utt, utt

Pēc Staļina nāves skolā atkal atļāva dziedāt gruzīnu populāro dziesmu „Suļiko”. Iepriekš tā bija aizliegta, jo izrādās, ka Josifam Džugašvili (Staļinam) šī dziesma, vai šīs dziesmas autors nebija īsti paticis. Runāja, ka Staļins neesot bijis „tīrs” gruzīns, bet Gruzijas žīds.

Mīļās kapu meklēju es,
Bet nav viegli atrast man to.
Katra diena skumjas man līdzi nes,
Kur gan esi tu, Suļiko?
Ceļa malā roze zied,
Garām ejot, ieraugu to.
Roze, teic, vai man vēl tālāk iet,
Vai pie tevis nav Suļiko?
Roze skumji galviņu liec,
Nejautāju tai vairs neko, utt

Pirmskara latviešu šlāgermūziku varējām dzirdēt vienīgi „pa kaktiem”, kur ar veciem patafoniem atskaņoja vecās pirmskara plates, vai arī dziedot kādās nelielās svinībās pazīstamo un draugu šaurā lokā. Sekojot PSRS politiskā klimata izmaiņām, piemēram, PSRS tālaika vadoņu Vorošīlova un Bulgāņina „ekskursijām” uz Indiju un Indonēziju, Latvijas Radio atskaņoja:

Tu siltu jūru viļņu aijāta,
Un saules zelta staru paijāta.
Tu mana dzimtā Indonēzija,
Par tevi esmu nomodā. Utt.

vai arī Indijas tolaik slavenā aktiera un filmu producenta Radža Kapura slaveno „Бродяга я, бродяга я, о-охоо…” no filmas “Klaidonis”.

Pēc latviešu buržuāziskā nacionālista, komunista Eduarda Berklāva vadītā „atkušņa” 1950-to gadu beigās Latvijas PSR plašai sabiedrībai jau bija pieejami ārzemju dziesmu tulkojumi. Blakus krievu dziesmām un to tulkojumiem radio atskaņoja Edgara Zvejas dziedāto Sibonē. Skanēja Besame mučo, Vecais važonis un citas. Vienīgi īstās latviešu populārās dziesmas (šlāgeri): Pie dzintara jūras, Gaujas laivinieks, Zilais lakatiņš, Trīs vītušas rozes un līdzīgās palika radio neatskaņojamo un aizliegto dziesmu sarakstos. Šajā tukšajā „šlāgeru” nišā ienāca Raimonds Pauls ar savām dziesmām “Ziemas vakars”, “Mēs tikāmies martā” un citām.

 

„SPĒLĒJIET PADOMJU MŪZIKU!” (toreizējā valsts valodā: „Играйте советскую музыку!”!

Izdabādami krieviskai balles publikai, vienā vietā spēlējām „Ōči čornije”. Pat nedziedājām, tikai spēlējām. Pienāca pie mums viena nopietna, ne sevišķi simpātiska izskata dāma, un teica, lai mēs izbeidzam spēlēt šo padomju tautai svešo baltgvardu mūziku. Sapratām. Acīmredzot kaut kādā tur 18XX. gadā Krievijā radusies čigānu romance „Ōči čornije” var sabojāt padomju cilvēka patriōtisma jūtas un traucēt sociālisma celtniecību pasaulē visvarenākajā un progresīvākajā valstī – PSRS. Dāma, iespējams, bija sajaukusi šo seno čigānu romanci ar buržuāziskajā Latvijā pazīstamā kompōnista – „baltgvarda” no Daugavpils Oskara Stoka līdzīga nosaukuma dziesmu. Katrā ziņā abas dziesmas bija ļoti bīstamas Padomju Savienības tautai.

Vienreiz mums bija haltūra kombināta „Tekstiliāna” klubā Brīvzemnieka ielā t.s. jaunatnes tuvināšanās vakarā. Notika balle, kurā audējām bija sagādāti kavalieri – ‘morjaki’ no jūrnieku karaspēka daļas. Attiecīgi pieskaņojoties balles kontingentam, spēlējām bezvārdu valšus, izjusti nodziedāju slow-fox „Tишина”:

Ночью за окном метель, метель,
Белый беспокойный снег.
Ты живешь за тридеветь земель,
Ты не вспоминаешь обо мне.
Знаю, даже письма не придут,
Память больше не нужна.
За окном метель метет.
Тишина
и.т.д

Kā nākošo lēno „gabalu” dziedāju Raimonda Paula „Ziemas vakars”. Liekas, ka arī izjusti:

Visas upes ledū kaltas
Klusā, ilgā zemes miegā.
Vakarēnas zili baltas
Līst no egļu zariem sniegā.
Debess lokā viegli trīsot
Pavīd pirmo zvaigžņu bālums, utt

 

Pienāca pie mums vakara organizētāja dāma. Pieklājīgi pagaidīja, kamēr beidzam „gabalu” un uzsāka apmēram šādu dialōgu:

Товарищи! Вы конечно хорошо играете, но, давайте, играйте нашу советскую музыку!

Так эта и есть советская музыка. Этот кусок Зимний вечер написан нашим советским композитором Раймондом Паулсом” – mēs visi vienā balsī paskaidrojam.

Но мы такого вашего, как его, Паулyса не знаем” – dāma deklarēja, apzināti, vai arī neapzināti uzvārdu „Pauls” pielīdzinot pie Staļingrādas sakautam Hitlera ģenerālim Paulusam.

Mēs vēl mēģinājām noskaidrot, vai viņa nebija domājusi „russkuju mūziku”, nevis „sovetskuju mūziku”. Nē, tā viņa nebija domājusi.

Kamēr mēs „tirgojāmies” par sovetskuju mūziku, zāles vidū ienāca „morjaks” ar bajānu un krēslu, apsēdās un sāka spēlēt senu valsi „Амурские волны”. Vakara organizētāja dāma atrāvās no izskaidrošanās ar mums, paķēra pie rokas vienu malā stāvošu morjaku, ievilka zāles vidū un sāka griezties valša ritmā.

Ребята, танцуйте, танцуйте!” – viņa sauca.

„Rebjata” tomēr nekustējās no vietas.

Ребята, приглашайте девушек! Танцуйте!

„Rebjata” tomēr palika, kur stāvējuši.

Mūsu akordeonists Juris ar tādu indīgu smīniņu noteica:

Amurskije volni, ja nemaldos, uzrakstīja kāds Krievijas Tālo austrumu militārā orķestra kapelmeistars vēl cara laikos. Kāda tur sovetskaja mūzika”.

Vakara organizētāja dāma piedejoja pie bajānista. Bajānists pārgāja uz nākamo „gabalu” fokstrota ritmā.

Ha, hā! Tas taču mums labi zināmais „Ōči čornije”. Arī tas, izrādās, pieder pie sovetskaja mūzika. Pie šīs „padomju” dziesmas „rebjata” tomēr sāka izkustēties, protams, ne visi. Bajānists vēl spēlēja kādus gabalus, kamēr pēc laiciņa vienā zāles kaktā atskanēja un kļuva skaļāki saucieni: „Mūzikū! Mūzikū!” Bajānists beidza spēlēt, pievāca krēslu un nogāja malā. Pēc tam mēs „griezām”, kas ienāca prātā. Vakara organizētāja dāma pie mums vairs nepienāca runāties par sovetskaja mūzika.

Tā pamazām apzinājamies, ka Latvijā pēc kara iesūtītajam krievu kontingentam sovetskoje nozīmē russkoje, bet tas, ka Latvijas PSR pati par sevi ir sovetskaja (Латвийская Советская Социалистическая республика), šim kontingentam nebija nonācis līdz saprašanai.

Ar to bija jāsamierinās un mēs savu repertuāru papildinājām ar vairākām istinno sovetskije pesņi, kā dziesma „Пять минут” no tolaik populārās filmas „Карневальная ночь”, kara laika populārās dziesmas „В прифронтовом лесу”, „Стальные крыля” un citas. Krieviem, it īpaši ‘ģēvuškām’ ļoti patika militāra rakstura dziesmas ar mīlestības smaržu, kā piemēram, dziesma no tolaik populārās kinofilmas „Солдат Иван Бровкин”:

Если бгармошка умела,
Все говорить, не тая,
Русская девушка в кофточке белой,
Где ты ромашка моя?
Где ты, откликнись, подруга моя?

Lūk, ko nozīmē sovetskoje! Tas ir russkoje – skaidri un gaiši.

 

Jāsaka, ka kombinātā „Tekstiliāna” ar to „padomju mūziku” viss tomēr notika mierīgi un bez ekscesiem, tomēr, tādā zolīdā iestādē kā Rīgas Skolotāju namā „padomju mūzikas” aizstāvis sarīkoja spilgtāku un patriotiskāku uzstāšanos.

Spēlējām slēgtā vakarā Rīgas Skolotāju nama pagraba zālītē. Tā kā nenāca ne prātā, ka tik inteliģentā vietā tiks „pacelts jautājums” par „padomju mūziku”, spēlējām savu parasto repertuāru. Kādam krievam tomēr nebija patikuši „Melody d’Amour” vārdi:

Melody d’Amour, is the song for my lover.
Shoo, shoo, little bird. Fly and find my love.
Melody d’Amour …

Pēkšņi no publikas iznira zolīds vīrs pelēkā uzvalkā, un pielecis man klāt rāva aiz mikrofōna vada. Pārsteigumā izlaidu mikrofonu no rokām un tas nokrita zemē. „Zolīdais” vīrs bļāva:

Здесь, блядь, не Америка, дамур, дамур! Вон отсюда!

Iestājās apjukums. Pirmais atjēdzās mūsu pianists un sāka plinkšķināt krievu častušku „Jābločka” un dziedāt:

У окна яблочка
Рядом там тарелочка.
Приходит Верочка
Хочет сьесть яблочку и.т.д

Pievienojāmies visi pārējie, dziedot it īpaši uzsverot skaņu ‘ččč’.

Vakara organizatore tomēr apturēja to mūsu „Jābločka”, atvainojās par incidentu un teica, ka kādas tur krievu skolas direktors esot bijis manāmi piereibis. Pēc tam turpinājām spēlēt savu parasto repertuāru, kad konstatējām, ka zemē nosviestajam mikrofōnam nekas slikts nebija noticis. Skolotāji taču galu galā ir zolīdi cilvēki.

 

MŪSU REPERTUĀRS

Par pastāvīgu un kaut cik stabilu repertuāru var runāt vienīgi mana haltūrista karjeras pēdējos gados, darbojoties “haltūristu” pastāvīgas grupiņas sastāvā.

Repertuārs sastāvēja no trīs “blokiem”: latviešu (pirmskara) šlāgeri, krievu t.s. estrādes dziesmas un Rietumos noklausītais repertuārs. Pēdējais bija visapjomīgākais un pie tā mēs visvairāk arī piestrādājām. Visus “gabalus” aranžējām paši – visvairāk akordeōnists, kā liels pedants un vācu/angļu valodas zinātājs. Faktiski ar savu izpildījumu kopējām to, kas bija dzirdams Rietumu radio. Lielākoties mūsu teksti bija dziesmu piedziedājumu daļa, jo piedziedājumi oriģinālos vairākkārt atkārtojās un tos bija vieglāk pierakstīt. Piemēram gabals “Oh mein Papa” tika spēlēts un dziedāts kā viens vienīgs piedziedājums bez tās, kā mēs saucām, ‘ōperas ārijas’ daļas “Hula hop, hula hop, hula hop”.

Latviešu pirmskara šlāgerus mēs visi zinājām jau no ‘bērna kājas’. Nekur jau nebija noteikts, ka šlāgerim jādzied visi pantiņi – nodzied trīs un pietiek. Ap 50-to gadu beigām grāmatveikalos parādījās latviešu kompōnistu Ringolda Ores, Elgas Igenbergas un pēdējā laikā Raimonda Paula jaunāko dziesmu notis (balss ar klavieru pavadījumu), kas ir pietiekami, lai uztaisītu jebkuru aranžējumu, jeb kā toreiz teica – orķestrovku. Krievu dziesmas bieži skanēja Latvijas radio ‘rubrikā’ “Mūzika no kinofilmām”. Tās arī kaut kā “ielīda” galvā.

Pie Rietumu repertuāra mēs kā ‘austrumnieki’ pieskaitījām arī Vācijas Demokrātiskās republikas (VDR) šlāgermūziku. VDR izdeva žurnāliņu “Melodie und Rhythmus”, ko varēja abonēt arī Latvijas PSR. Katrā žurnāliņā bija pa dziesmai ar notīm un tekstu, tajā skaitā, arī Elvis Presley gabali (iespējams “It’s now or never” ar itāļu neapolitāniešu dziesmas “O’ Sole mio” melodiju).

Dejas parasti sākām ar ‘pirmo valsi’. Atkarībā no mūsu vērtējuma par publikas kultūras līmeni un vecumu tas bija vai nu Ivara Vīgnera un Ventas Vīgantes “Silavas valsis”, vai arī pašu ‘uzkombinētais’, nezin no kurienes izrautais naivais “That’s Amore” latviešu valodā. Pirmais valsis parasti izskanēja tukšā zālē un tikai pie nākošā fokstrota publika sāka grozīties zāles vidū.

Viena no mūsu repertuāra ‘naglām’ pie iekarsušas publikas bija, piemēram, no radio norakstītais Bill Hailey izpildītais “Rock around the clock”. Pieeju pie mikrofona, ko varbūt tikai daži no publikas pamana un gaida, ko tas “konferansjē” teiks, pēkšņi “rok” ritmā iedziedos:

One, two, three o’clock, four o’clock, rock.
Five, six, seven o’clock, eight o’clock rock.
Nine, ten, eleven o’clock, twelve o’clock, rock.
Rock, rock around the clock.

Ar garantiju visa publika ir pievērsusies skatuvei vai kaktam, kurā sēž muzikanti.

Pievienojas visi instrumenti un mēs ‘vālējam’ tālāk:

When the clock strikes one, eleven too.
I’m going be strong and so will you.
We gonna rock around the clock tonight,
We gonna rock, rock, rock til the Broadway light,
We gonna rock, gonna rock around the clock tonight…

Lai demonstrētu, cik “precīzi” mēs no radio bijām norakstījuši tekstu, pievienoju fragmentu no internetā atrodamā teksta:

One, two, three o’clock, four o’clock, rock.
Five, six, seven o’clock, eight o’clock rock.
Nine, ten, eleven o’clock, twelve o’clock, rock.
We’re gonna rock around the clock tonight.

 Put your glad rags on and join me, hon’
We will have some fun when the clock strikes one
We’re gonna rock around the clock tonight.
We’re gonna rock, rock, rock ‘til the broad daylight,
We’re gonna rock, gonna rock around the clock tonight’

Vēl viens publikai galvu jaucošs “gabals” bija “Ciao, ciao, bambino!”

Sākam spēlēt un dziedāt ievadu slow fox ritmā. Nadzīgākie dejotāji jau izbauda slow fox un lēni līgojas ritmā:

Hörst du das Rauschen der Bäume im Wind?
Der Himmel weint Tränen um unsere Liebe
Abschied von Dir und von der Liebe
Es regnet es regnet auf  unser  Glück.

Tad apklustam. Visi brīnās, kas tad nu? Atsāku lēni bez ritma dziedāt: “Tschau, tschau…”

Lacis5

Publika brīnās, bet tad sākam “vālēt” rock ritmā:

… Bambina,
Du darfst nicht weinen
Für Dich wird wieder die Sonne scheinen
In all den Jahren
Wirst du erfahren
Daß man aus Liebe
Sich selbst belügt, Tschau, tschau Bambina…

Publiku “uzskrūvēt” un paši uzskrūvēties varējām ar “Buona sera, Signorina” tāda paša stila izpildes manieri.

Sākam spēlēt un dziedāt slow fox:

Buona sera, signorina, buona sera.
It is time to say goodnight to Napoli.
Though it’s hard for us to whisper buona sera
With old moon above the Mediterranean sea.
In the morning, signorina, we’ll go walking
Where the mountains help the moon come in to sight
And by the little jewelry shop we’ll stop and linger
While I’ll buy a wedding ring for your finger.
In the meantime let me tell you that I love you,
Buona sera, signorina, kiss me goodnight

… un lejupkrītošā intonācijā: “Buona sera, signorina, kiss me goodnight

Un tad dziedātājs “uzsprāgst” bez pavadījuma fokstrota ritmā:

Tap to dap, to da, da to dabah do
Dooba da doo, dabah do…
Buona sera, signorina, buona sera.
It is time to say goodnight to Napoli.
Though it’s hard for us to whisper buona sera…

Pēdējos “haltūrēšanas” gados mums bija laimīga iespēja pulcēties mēģinājumos pianista dzīvoklī Friča Gaiļa ielā [Alberta ielā] ar labu skaņu izolāciju, kur neviens nesūdzējās par skaļu spēlēšanu. Pirms tam vienīgi konfekšu fabrikas “Uzvara” (17.jūnijs) grupā, kur tiku pieaicināts kā saksofōnists, manā rīcībā bija dažas stundas mēģinājumiem fabrikas klubiņā – sarkanajā stūrīti. Pārējā laikā vienīgā iespēja bija atsevišķiem treniņiem savā mājā pie atvērta drēbju skapja, lai slāpētu skaņu. Notis uz māju līdzi nedeva. Cik varēju, tik smagākos gabalus pārrakstīju uz vietas, bet ballēs uz skatuves sēdēju blakus trompetistam un savu [B] saksofonu spēlēju no [B] trompetes notīm, skanot oktāvu zemāk, tā veidojot samērā pilnskanīgu orķestrīša iespaidu. Šad tad “izgājām” ar atsevišķiem solo, vai arī es ar saksi kaut ko ‘uz dullo’ vilku līdzi kā otrās vai trešās balss pavadījumu.

Pieaicināšanas gadījumā pie svešām grupām, parasti tiku piesēdināts pie jau gatavām nošu lapām. Lauku “godos” man ar savu [B] klarneti parasti bija jāskatās [C] akordeōna notīs un automātiski jātransponē uz [B] partiju, kas nebija viegli, bet kļūdas tika piedotas, jo “publika” uzskatīja, ka visi muzikanti ir dzērāji un ātri piedzeras.

Jāatzīst, ka mēs maz uzmanības pievērsām dziesmu vārdiem un oriģinālajiem tekstiem, jo nespēlējām jau koncertos, bet „baļovkās”. Jādomā, ka publikai, kas gorījās un grozījās uz dejas grīdas, arī nebija „līdz tekstiem”. Iespējams, ka daļa publikas vācu un angļu valodā dziedāto, ko dziedājām samērā pareizi, ko bija samācījis mūsu akordeonists Juris – LVU ģermānistikas students, diezin vai atšķirtu no arābu valodas, ja mēs pēkšņi sāktu šajā valodā dziedāt. Mums labi pazīstamais „haltūristu” grupas dziedātājs – Latvijas ēbrejs Romualds Portnojs, kurš perfekti runāja/dziedāja latviski, vāciski, krieviski un arī labā angļu valodā, kad pavairāk „ierāva” sāka „laist” franciski. Kādreiz „pieredzes apmaiņas” sarunās prasām: „Kur tu, Roma, tās franču dziesmas dabūji?”. „Kādas franču dziesmas? Zinu dažus franču vārdus un izteicienus, piemēram, že temme, šanso, bonžūr, bon svuā, pardo(n), aurevuā, un tos visu laiku vāvuļoju. Publikai patīk”.

 

PSRS valsts varas

LIEGIE PIESKĀRIENI

Muzikanti – haltūristi, kuri turklāt „pa kaktiem” vēl spēlēja un dziedāja fašistiskas, buržuāziski nacionālas un amerikāņu imperiālistu dziesmas, bija zem PSRS valsts varas lupas. Staļina laikā tādiem muzikantiem noteikti būtu „piesieta” valsts nodevība un tie (mēs) „par vēdera tiesu” strīpainās drēbēs un bez atalgojuma celtu Kuibiševas HES uz Volgas. Vorošīlova un Bulgāņina, kā arī Hruščova laiks tomēr bija maigāks un līdz zināmai robežai mums atļāva spēlēt „bugi-vugi” un dziedāt vietējā „necilvēku valodā”**, kā arī revanšistu (vācu) un imperiālistu (angļu) valodās.

_______________________

** – atvasinājums no daža krieva aizrādījuma latvietim: „Говори на человеческом*  языке!”

_______________________

Man apjaustais nopietnais milicijas (a’ varbūt drošības komitejas Kā-Gē-Bē) pieskāriens bija kādā maija rītā Baldonē, kur mēs iepriekšējā vakarā bijām nospēlējuši Darbaļaužu solidaritātes dienai veltītu svinīgo sarīkojumu ar dejām.

Lacis6

Neizgulējušies, daži no mums paģiraini iesvempāmies pirmajā rīta autobusā uz Rīgu, tikko, kā tas galapunktā atvēra durvis. Pianists izstiepa kājas un tūlīt sēdeklī aizmiga, pārējie – kur kurais. Pamazām autobusā sakāpa arī „normālā tauta”, kas brauca uz Rīgu. Iekāpa laikam jau pēdējais pasažieris, piegāja pie šofera un kaut ko pateica. Sākām braukt.

„Šoferīt, uz kurieni tad tu stūrē?” – kasiere uztraucās, kad šoferis autobusu nestūrēja laukā uz Rīgas šosejas pusi, bet dziļāk Baldones mežā.

Apstājāmies pie mājas ar uzrakstu „Milicija”.

„Pēdējais pasažieris” vērsās pret autobusā sēdošajiem:

„Muzikanti, izkāpiet no autobusa uz dažām pārrunām!”

Mums, kuri nesnauda, acis platas, bet nekustamies.

„Dzirdiet, izkāpiet no autobusa!” – tiek atkārtots.

„Nekur mēs nekāpsim” – ietiepāmies, jo pavēlētājs bija privātās drēbēs un viens pats.

„Pēdējais pasažieris”, noskatījis mūsu ģitāristu ar ģitāras maisu tuvāk pie izejas durvīm, piegāja tam klāt un rāva augšā no sēdekļa. Ģitārists, tādā „maigā” veidā no snaudas pamodināts, sāka bļaut:

„Eu, ko tu gribi, liec man mieru!” – un spēra „Pēdējam pasažierim” ar kāju.

„Pēdējais pasažieris” atlēca un uzsauca šoferim:

„Paliec uz vietas un gaidi mani atpakaļ!”

„Ņikolai, iģī i pomogai čelovēku!” – pēkšņi ierunājās tantiņa autobusa aizmugures sēdeklī ar divām kannām pie kājām, pagriezusies pret blakus sēdētāju – „Meņe na bazar nādo sem časov”.

Vīrs, kurš nosaukts par Ņikolaj nekustējās un palika sēžot.

Autobusā iestājās klusums, vienīgi tā motōrs tukšgaitā darbojās.

„Ko jūs esat sastrādājuši, ka milicija grib jūs savākt?” – jautā kasiere.

„Neko nezinām. Nospēlējām dejas līdz kādiem vieniem, snaudām uz soliem un tagad ar pirmo autobusu braucam atpakaļ uz Rīgu” – viens caur otru skaidrojām.

„Jā? Viņi neko nezina! Droši vien kādu mūsu meiteni izvarojuši” – uzsprāga tantiņa ar divām kannām.

„Ievazā te mūsu Baldonē kaut kādus amerikāņu bugī-vugī un neļauj godīgiem cilvēkiem laikā nokļūt tirgū, lai dabūtu tirgošanās vietu” – nerimās tantiņa.

„Kasierīt, nu metiet ārā tos huligānus!” – tantiņai nebija miera.

„Izmetiet pati” – atrauca kasiere.

„Ņikolai, nu vibrosai ēķih huļigānov!” – nerimās tantiņa.

Вы меня тут не впутайте. Разберитесь сами. Я один, а они пятеро.

No milicijas neviens ārā nerādījās.

Autobusā atkal iestājās klusums, vienīgi tā motōrs darbojās. Šoreiz gan nevis tukšgaitā, bet šoferis to tā kā mazliet uz „gāzi” turēja. Tad šoferis aiztaisīja autobusa durvis un … braucam ārā uz šoseju.

„Šitādus dzērājus ar tiem saksofōniem vispār nevajadzētu pārvadāt ar autobusiem, kuros brauc godīgi cilvēki. Lai skrien kājām” – joprojām nerimās tantiņa ar divām kannām.

„Savelk te uz Baldoni sev līdzi visādus staiguļus un huligānus, ka godīgs cilvēks pat no mājas nevar vakarā uz ielas rādīties…” – ieaijāja tantiņas ar divām kannām purpināšana.

Pēc laika uzzinājām, kas bija Baldonē noticis tajā maija naktī, kad mūs no rīta gribēja apcietināt. Baldones centrā, kā īstā padomju „pilsētā” bija Ļeņina piemineklis. Tas naktī bija, prasti runājot, apdirsts. Kāds bija papūtis, ka ne jau vietējie puiši to izdarījuši, bet svešie no Rīgas – tātad muzikanti.

 

Otrais „pieskāriens” jau bija nopietnāks. Liekas, ka tur bija iejaukts Kā-Gē-Bē.

Novembra sākums muzikantiem – haltūristiem bija saspringts laiks. Daudzās vietās notika Oktōbra svētku svinīgie sarīkojumi ar sekojošām dejām. Citreiz sanāca pat pa divām haltūrām vienā vakarā, ja pirmās dejas kādā skolā nospēlējām jau agrā pēcpusdienā.

Tā, kādu reizi pēc svinīgā sarīkojuma kādā vidusskolā, ar visiem „stroķiem” braucām ar vilcienu uz Ķemeriem, kur bija paredzēts t.s „slēgtais vakars”. Mums bija pievienojušās arī dažas dūšīgākās un dejot-gribošākās vidusskolnieces ar saviem “čaļiem”, tā kā bariņš bijām paliels. Rīgas stacijā sakāpām Rīga – Ķemeri „električkā” labā noskaņojumā un, kaut arī vidusskolā nebijām alkoholu lietojuši, noskaņojums bija „uz dullībām”.

Meitenes, uzzinājušas, ka muzikanti – haltūristi nemaz to naudu negrābj riekšavām, pa jokam ierosināja akordeonistam iet pa vilciena vagonu un spēlēt, bet viena no viņām bija ar mieru iet līdzi ar cepuri, kurā savākt naudu. Mūsu akordeonists tomēr negribēja dulloties un akordeonu vilkt ārā no futlāra, jo vagons no Rīgas bija diezgan pilns.

„Spēlē tu saksofōnu” – akordeonists ierosināja – „Tas ir vieglāks un skaļāks instruments”.

Sacīts, darīts. Izvilku savu saksofonu, nostājos vagona ejā un sāku savus „iedresētos” bugi-vugi motīvus pūst, piemēram, Glen Miller „In the Mood” ievadu. Meitene ar cepuri gāja cauri vagonam. Kāds tur iemeta rubli, kāds – kapeikas, bet divi vienkārši iespļāva cepurē. Tā kā nekāds saksofōna virtuozs nebiju, mani no galvas spēlējamie ritmiskie motīvi ātri izbeidzās. Nospēlēju latviešu „Sudmaliņas” un metu mieru.

Tomēr bijām „uzvilkušies” un sākām dziedāt. Sākām ar tolaik Latvijā populāro „Silavas valsi” no teātra izrādes “Palmas zaļo vienmēr”, vidusskolniecēm par godu. Turpinājām ar „Rumba negra”. Mūsu pianists uz mana saksofona futlāra izsita ritmu, pieducinājām ar kājām pret vagona grīdu un izklausījās tīri labi. Pārgājām pie latviešu dziesmām „Pie dzintara jūras”, „Tik dēļ jums, daiļās dāmas…”, „Trīs vītušas rozes” un citām. Dubultos vagons iztukšojās un Asaros vagonā jau bija palikuši tikai daži pasažieri.

Kaut kur pēc Dubultiem mums pievienojās simpātisks sirms vīrs – latvietis, kurš sāka dziedāt ar mums. Tā kā mūsu un sirmā vīra vecumu starpība bija ievērojama, viņš mūsu jaunākajām dziesmām nezināja vārdus un ierosināja dziedāt vecākas latviešu dziesmas. Sarkano strēlnieku dziesma „Mirdzot šķēpiem saulstaru staros…” izskanēja pavisam labi, bet turpmāk bija grūtības sastiķēt kopīgu repertuāru. Dziesma „Nevis slinkojot un pūstot…” arī tā īsti neskanēja, jo mēs nezinājām vārdus vairāk par vienu pantiņu.

Slokā izkāpa pēdējie pasažieri un mēs palikām vieni ar simpātisko sirmo vīru.

„Nu ko, zēni, uzdziedam īstu latviešu dziesmu „Mēs sitīsim tos utainos…” – ierosināja sirmais vīrs. Pianists bija ar mieru:

„Davai! Laižam vaļā!”

„To gan ne!” – manī ierunājās piesardzība, jo ieraudzīju vagona tamburā milici. Viņš var to dziesmu dzirdēt un sataisīt nepatikšanas. Akordeonists mani atbalstīja – nedziedāsim gan tādu pretkrievu dziesmu.

„Nav, ko baidīties. Mēs taču te esam paši latvieši” – vedināja sirmais vīrs.

„Tā ir fašistu dziesma un mēs nezinām vārdus” – akordeonists paskaidroja. Vagona otrajā tamburā arī pamanīju milicijas formu. Ar to arī mūsu dziedāšana beidzās. Apjautām, ka nupat veidojas kādi „sūdi”, jo vagona abos tamburos jau rādījās vairāki miliči. Gaidījām, kas notiks. Ja mūsu vagons ir milicijas ielenkts, tad var gadīties, ka slēgtā vakara dejas Ķemeros nenotiks.

Beidzot iebraucam galastacijā Ķemeros. Vagonā esam vienīgi mēs un sirmais vīrs. Pieceļamies un ejam ārā no vagona, it kā nekas nebūtu noticis. Par simpātisko sirmo vīru piemirsām, kuram arī varēja sanākt nepatikšanas, ja mēs dziedātu “Mēs sitīsim tos utainos…”. Pianists, aiz bravurības, vai aiz stulbuma, ejot garām milicim, uzsvērti naivi tam uzprasa: „Nu ko, Kriš’, ko tu nedziedāji?

„Что, что? Что ты хочешь? – milicis bija nesaprašanā.

Tātad vismaz šis milicis no mūsu fašistiskās dziesmas tāpat neko nebūtu sapratis. Nez’, vai mūsu jaunais paziņa, kurš aizgāja uz vagona otru galu, arī izspruka sveikā?

Ar to arī mūsu muzicēšana vilciena Rīga – Ķemeri vagonā beidzās ne tik slikti, kā uz beigām izlikās. Tikai pēc gadiem sapratu, ka simpātiskais sirmais latvietis, kurš mums Dubultos pievienojās, bija KGB provokātōrs, kuram bija uzdots izprovocēt mūs, lai varētu “piesiet politisko” un nogādāt Stabu ielā.

 

LIELĀKĀ IZGĀŠANĀS

Muzikanti – haltūristi, kuriem nebija nostabilizējies stabils sastāvs, bija pakļauti visādām dumjām situācijām. Haltūristu grupiņai parasti bija kāds organizatorisks kodols, kuram kārtējai haltūrai pievienoja trūkstošos dalībniekus. Tajā laikā mūsu “benda” kodols bija klavieres, ģitāra un klarnete. Togad Oktōbra svētku svinīgā sarīkojuma dejās “Rīgas tehnoloģisko ierīču rūpnīcā” Vēja ielā mūs uzaicināja pazīstams trompetists Isājevs, kurš bija sarunājis haltūru. Mēs bijām seni paziņas, jo Isājevs kādreiz pie mums bija spēlējis un notis “lasīja no lapas”. Viņam atkal pazīstama bija rūpnīcas kluba vadītāja. Lai nodrošinātu ritma grupu, viņš esot sarunājis vēl vienu “klaviernieku” un “buņģieri”.

Tā kā Isājevam mēs uzticējamies un mūsu “klaviernieks” bija apslimis, pieņēmām piedāvājumu un ieradāmies haltūras vietā – klarnete un ģitāra. Sarīkojuma svinīgās daļas laikā mūs ievietoja kādā telpā, kur bija pianīns. Par to bija prieks, jo varēs samēģināt, kādus gabalus spēlēt un kā tie skanēs. Telpiņā priekšā jau sēdēja svešs “klaviernieks” un kāds buņģieris. Pirmās nepatikšanas – buņģieris nebija paņēmis līdzi savu bungu komplektu, vienīgi mazās (pionieru) bundziņas, jo čalis, kurš bija sarunāts ar mašīnu atvest viņu uz haltūru ar visu bungu komplektu, bija viņu piešmaucis.

Otrās nepatikšanas brieda pamazām. Isājevs izdalīja savas notis – mēs savas un sākām štukot, ko un kā spēlēs. Aizdomas radās, skatoties uz svešā klaviernieka uzvedību. Viņš likās tāds ļoti “teorētisks” – caurskatīja notis un pie dažiem gabaliem pabungoja ar pirkstiem pa galdu, piedungojot ar muti: ‘bum, bum, prum, prumm, ba,ba’. Palūdzām tomēr viņam piesēsties pie pianīna un kaut ko nospēlēt. Viņš, liekas, apvainojās un teica, ka viņam viss ir skaidrs tāpat, bez spēlēšanas – viss šeit ir ļoti vienkārši un prasti (viņš bija ēbrejs, kurš runāja tikai krieviski). Vot! pasaulē pašlaik spēlē “bip-bop”, nevis kā jūs, kaut kādas te latviešu tautasdziesmas.

Beidzot Isājevs, kā haltūras sarunātājs, piedabūja viņu piesēsties pie pianīna, lai kaut ko nospēlē. Atceros, kā šodien – žīdiņš, ar kreisās rokas elkoni atspiedies pret pianīnu, ar labo roku sāka spēlēt kaut kādas “bip-bop” pasāžas. Kur kreisā roka? Kur rims? Haltūristiem klavieres bija ritma pamata instruments: “bum” bass – kreisā roka, “pam, pam” akordi – labā roka. Tieši tā, kā akordeōna spēlē.

Teicu Isājevam – “Laižamies prom, kamēr vēl šiem tur lejā iet svinīgā daļa.”

Bet … par vēlu. Tikām aicināti zālē.

Pie pirmā valša mums palūdza noiet no skatuves. Trompete un klarnete unisonā spēlēja melodiju, klavieres kaut ko plinkšķināja ar labo roku bez kreisās rokas basiem, ģitārai arī nav basu, mazās bundziņas sit “tram, tram” valsim nav ritma, jo nav instrumentu, kas uzdod pamata “bum”.

Ejam cauri zālē esošajiem ballētājiem nodurtām galvām. Ilgi, ilgi. “Jums tā sūdīgi skanēja!” – dzirdam nopakaļus. Uz skatuves pusi tika aiznesta radiola.

 

LIELĀKIE SASNIEGUMI

Nevēlos savus stāstiņus nobeigt uz pesimistiskas nots.

Kā muzikants kādos septiņos gados jau kaut ko biju sasniedzis. Individuāli tieši “no lapas” vēl jau nevarēju nospēlēt savu partitūru, bet mazliet pamācoties grūtākās vietas, jau sanāca tīri labi. Savā aktīvajā haltūrēšanas laikā strādāju VEF’ā. Lai gan īpaši sevi nereklamēju, tomēr informācija, ka tāds Miervaldis, kas strādā VEF mehāniskajā cehā spēlē klarneti un saksofonu, bija nonākusi arī līdz tolaik pazīstamam pusprofesionālajam VEF “big-bendam” – Remonta mehāniskā ceha “Grūbes estrādes mūzikas orķestrim”. Ļoti “big” jau tas orķestris nebija, bet katrā ziņā, tajā bija pārstāvētas visas big-bend nepieciešamās instrumentu grupas.

Kādu dienu tieku sameklēts darba vietā un uzaicināts uz Grūbes estrādes mūzikas orķestra provēm, jo orķestra alt-saksofōnists un viens no trompetistiem tiek iesaukts “krievos”. Es un potenciālais trompetists ierodamies VEF Kultūras pilī uz provēm. Pārbaudītājs noliek mums priekšā notis, pats pie klavierēm uzdod ritmu un ‘spēlē nu puisīt!’. Lēnās un nesarežģītās vietas partitūrās jau izlocīju tīri labi, bet ar tām sarežģītajām vietām bija, kā bija. Trompetists gan bija tāds pārliecināts ‘džeks’ un viņu daudz netirdīja. Man, kā švakākajam lika pēc darba atnākt uz repetīciju telpām, iedeva saksofōnu un lika vairākas stundas patrenēties, jo pie sveša instrumenta arī bija jāpierod. Beigās norunāja, ka “ad libitum” solo vietas mana alta saksofōna partitūrā manā vietā spēlēs tenor-saksofonists un paņēma mani orķestrī uz kādu laiku.

Spēlējām VEF Kultūras pils foajē uz balkona (trepēm). Gan jau ar kādām “lažām”, bet savu daļu nospēlēju, liekas, pieņemami, bet trompetistam gāja pavisam švaki un viņš vairs orķestrī netika uzaicināts. Laikam jau arī manā vietā atrada labāku saksofōnistu, jo ilgi es tās dejas Kultūras pilī nespēlēju.

Lielākais sasniegums tomēr bija noorganizēšanās par patstāvīgu un pastāvīgu “haltūristu” grupiņu: pianists Agris, akordeonists Juris, bundzinieks Edgars, kontrabass … …, balss Margarita un es, Miervaldis – klarnete, saksofons un “rezerves” balss. Ar alkohōlu neaizrāvāmies. Vismaz pirms uzstāšanās un spēlēšanas laikā. Šad tad pēc spēles mūsu mērs bija “polšs uz pieciem”, kad nebija jāsteidzas uz mājām. Ar šo beidzās mana un jādomā arī katra no mums kā haltūrista nenoteiktā un nedrošā muzikālā darbība, jo ar mums rēķinājās kā ar stabilu muzikantu grupu. Iegādājamies arī vienkāršu skaņu pastiprināšanas aparatūru un bijām uzkrājuši pietiekami daudzpusīgu repertuāru.

Lacis7

Kā labi noregulētam mehānismam, grupas darbības laikā nav iespiedušies atmiņā kādi atcerēšanās vērti notikumi līdz “punktu” mūsu darbībai pielika LPSR Filharmonijas uzsāktā estrādes orķestru tarifikācija ap 1960-tiem gadiem. Nezinu, kā mani kolēģi, bet es nebiju tarifikācijai nobriedis.


P.S. Miervalža Lāča atmiņu stāstu vēl turpināšu ar viņa sarakstītajām “Zaparista” atmiņām.

Manuprāt, arī pavisam īsi, atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā  mozaikas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem tajā – priecājos arī par īsiem notikumu izklāstiem, tikpat kā par plašākiem stāstījumiem. Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt savas atmiņas un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Twitter man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s