Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Jānis S.

Gribu iedrošināt katru, kurš piedzīvojis okupācijas laiku, pierakstīt savas atmiņas un, galvenais, dalīties ar tām ar jauno paaudzi. Jaunajiem vajadzīga imunitātes pote pret melu straumi, kura piesārņo mūsu infotelpu! Jo kā lai citādi viņi saprot, kas ir patiesība, kas meli šajā ar melu ziņām pārpildītajā laikā. Tāpēc nolēmu savā vietnē publicēt reālu cilvēku atmiņas par tiem laikiem. Šeit Jāņa Stūra atmiņas, kuras viņš publicējis portālā draugiem.lv.

Tiem, kuriem šķiet, ka šajās atmiņās ir noklusēts kaut kāds mistisks “labums”, kurš bijis PSRS, gribu pateikt – jebkurā brīvās Eiropas valstī iedzīvotāji šos 50 gadus pavadīja atjaunojot savas karā izpostītās zemes, izveidojot šīs valstis par vietu, kur domā par cilvēkiem, kurās ir patīkami dzīvot. Jā, šo valstu iedzīvotāji par saviem dzīvokļiem, veselības apdrošināšanu maksā, bet viņi pelna tā, ka spēja to visu samaksāt un vēl labi dzīvot. Tajās bija izveidots īsts sociālisms, ar plašu sociālo atbalstu mazturīgajiem. Un tas viss bez miljoniem Gulagā nomocīto, bez smadzeņu skalošanas, ceļojumu un informācijas ierobežojumiem. Vislabāk to savā Tvitera profilā pateica Ģirts Rungainis: “Boļševisms ir fašisms. Padomju okupācijas laikā Latvijā nav noticis nekas pozitīvs, kas nebūtu noticis labāk brīvā Latvijā. Ļaunums milzīgs!”

========================================================================

Manas spilgtākās atmiņas par pelēkiem laikiem

Sociālajos tīklos ir aicinājumi rakstīt atmiņas par padomju laikiem ,lai ir ko likt pretī melīgai šo laiku slavināšanai, kas bagātīgi tiek uz mums izšauta informācijas kara ietvaros. Šādiem aicinājumiem varu tikai pievienoties, gan ar piebildi, ka rezultāts ne vienmēr būs vēlamais. Ja tiek aprakstītas konkrētas, sadzīviskas padomjlaiku detaļas, tad bieži pie šāda raksta salasās 2 komandas, kas viena otru apmētā  ar faktiem, meliem un aptuvenībām, kas nu gadās pie rokas. Ik pa laikam kāds, kas pretendē uz augstāku gudrību ieraksta apmēram tā : ”Katriem laikiem ir savas labās un savas sliktās puses”. Viedi vārdi. Sena tautas gudrība arī saka: ”Nekad nav tā ēsts kā Ulmaņa laikā, nekad nav tā mīlēts kā vācu laikā, nekad nav tā dzerts un zagts kā krievu laikā.” Tā tas turpinās līdz nogurumam un apnikumam. Ceru, ka būs raksti ar tādu patiesības un izteiksmes spēku, kas stāvēs pāri šai kņadai.
       Mēģināšu šeit aprakstīt, kā padomju iekārta ienāca manā apziņā, kā tas bija, ka es bērnībā vienā brīdī sapratu: es dzīvoju nevis šādā tādā, bet padomju valstī; nekā tāda nebija agrākos laikos un nekā tāda nav citur.
       Cik atceros, jau mani pirmie politiskie priekšstati bija antikomunistiski. Man riebās sarkani karogi un vispār sarkana krāsa lielās masās (līdz šai dienai esmu pret to rezervēts), man riebās apnicīgais plikpauris, kura attēli vienmēr gozējās uzmanības centrā (atraduši skaistuma karalieni, ko visiem tā patīk uzlūkot!), man riebās darbaļaužu attēli plakātos, kuri, izstarodami bezgalīgu optimismu un pilnīgu intelekta trūkumu, aicināja dzīvot tādu dzīvi, kāda man riebās.
       Kā varēja rasties šādi priekšstati, ja skola un visa informatīvā telpa man mācīja pretējo, ja apkārtējie cilvēki, arī vecāki, drīzāk piekrītoši klusēja? Izskaidrojums laikam meklējams skaistuma izjūtā. Daba ir skaista, vecos laikos radītas lietas ir skaistas, bet gandrīz viss šajā laikā radītais ir neglīts, pretīgs – tas man no bērnības bija kaut kā pašsaprotami. Kad gadījās staigāt pa Rīgu (es dzīvoju laukos) un saprast, ka visus krāšņos jūgendstila un eklektikas namus padomju vara ir lēmusi iznīcībai (neviens taču pirkstu nepakustināja lai atjaunotu agrāk radīto skaistumu, pat pienācīgu krāsošanu šie nami nepiedzīvoja) un nākotne pieder bezdvēseliskām paneļu mājām, kuras jau tikko uzbūvētas bija apdrupušas – tad bija skaidrs, ka es to nespēšu pieņemt pat ja es izrādītos pasaulē vienīgais cilvēks ar tādiem uzskatiem.
       Sāpīgi maz skaistuma bija Rīgas ielās. Gadījās staigāt tur stundām un tā arī nesastapt nevienu skaistu sievieti (turpretī šodien es reizēm nespēju vien galvu izgrozīt lai uz visām paskatītos).
       Ja es virtuves atvilktnē redzēju padomju alumīnija dakšiņas un karotes blakus veclaiku galda piederumiem, ja gadījās lasīt ulmaņlaika grāmatu un pēc tam padomju izstrādājumu no pelēka, plūksnaina papīra negribējās pat rokās ņemt – tik pretīgs tas bija pēc formas un satura, tad tādi salīdzinājumi runāja skaidru valodu un visa boļševiku ideoloģija man bija kā pīlei ūdens.
       Varbūt daudzi man iebildīs : padomju vara mums deva eksistencei nepieciešamās pamatlietas, skaistums ir otršķirīgs. Nepiekritīšu.
       Jebkuras dzīvas būtnes slikts izskats liecina par pārciestām traumām, slimībām, sliktiem dzīves apstākļiem. Cilvēkam slikts izskats liecina par to pašu un, iespējams, arī par neveselīgu dzīvesveidu un kaitīgiem ieradumiem. Arī padomju zemes izskats liecināja par pārciestu vardarbību, slimībām, nabadzību, aplamu dzīvošanu un kaitīgiem ieradumiem.
       Ja padomju vara sāka rūpēties par skaistumu, viss kļuva tikai vēl pretīgāk. Katrs, kurš ir dienējis padomju armijā, zina, ka skaistas vides radīšana (padomju ģeneralitātes izpratnē) bija viena no galvenajām armijas rūpēm. Jebkurā armijas daļā bija milzums tikai skaistumam un gara pacilāšanai domātu lietu. Rezultāts bija normālam cilvēkam nepanesami šķebinoša vide. Bet kritērijs jau nebija normāla cilvēka uztvere. Atbrauca ģenerālis un novērtēja : zālīte nokrāsota zaļa, viss pārējais, ko iespējams nokrāsot arī nokrāsots (ieskaitot bezcerīgi sapuvušas un sarūsējušas lietas),visas iespējamās vietas pieslānītas ar uzskatāmo aģitāciju, sociālistiskās saistības glīti uzrakstītas – malači!
       Ja sociālisms netraucēti nostiprinās, visa valsts virzās uz šādu kazarmu estētiku. Piemērs ir Ziemeļkoreja, kas jau ir pietuvojusies ideālam – valsts kā milzu kazarma. Šī valsts dzīvo pēc stingriem likumiem, kas reglamentē skaistu izskatu pilnīgi visam, sākot ar katra cilvēka frizūru un beidzot ar pilsētu. Rezultāts – šķiet, tā nav dzīves vide, kuru saprātīgi cilvēki radījuši paši priekš sevis, bet gan sevišķi dzēlīga satīriķa zīmētu karikatūru sērija – tāds ir viss šajā zemē sākot ar viņu politiskā līdera imidžu. Dienvidkoreja apliecina, ka te nav nekā no nācijas rakstura – tas ir tikai komunistu ideoloģijas darbs.
       Lai nezaudētu adekvātu izpratni par padomju laiku, iesaku vākt un publicēt fotogrāfijas no tiem laikiem ; sevišķi izteiksmīgas būs tās, kur redzama režīma pašapliecināšanās : svētku demonstrācijas, svinīgas sēdes u.t.t. Šādu norišu bezjēdzību un bezjēdzības notrulināto cilvēku tēlus nevar aizēnot pasākumu uzspēlētais svinīgums. Kad redzīgs cilvēks skatīsies padomju laika foto, kur pie sienām plakāti ”Mūsu mērķis – komunisms!”, ”Slava PSKP!”, ”Piecgadei – trieciendarbu”’,tad viņš aiz tā izlasīs: ”Mēs esam sabiedrība, kurā krāsaini apdrukāts plastmasas maisiņš ir prestiža priekšmets un deficīts, kur šādi maisiņi tiek pagrīdes cehos ražoti, lai gan draud bargs sods, kur cilvēks gatavs atdot 5% no savas mēnešalgas par šo iekāres objektu (1 gab.!), kurš pēc tam tiek regulāri mazgāts un nēsāts līdz pilnīgai nodilšanai.” Bet runa jau nav par maisiņiem… .
       Otra lieta, kas neļāva aizmirst, kādā valstī es dzīvoju – tas bija komunistiskais žargons. Šis kroplais valodas paveids dominēja avīzēs, radio un TV, jebkurā publiskā runā. Liela daļa cilvēku, kuri jau vispār mācēja runāt normāli, pārslēdzās uz ideoloģisko pareizrunu, tiklīdz viņu priekšā nolika mikrofonu vai nācās kāpt tribīnē.
       Komunistisko žargonu raksturoja vispirms valodas nabadzība : ierobežots bija pārrunājamu tēmu loks, par katru tēmu savukārt bija zināms daudzums trafaretu frāžu. Lai padarītu baudāmāku šo nabadzīgo un sauso valodu, bija tāds kā katalogs ar pareiziem epitetiem, metaforām , slavējošiem vai nosodošiem izteicieniem. Nedzīvs lingvistisks skelets, kas apkarināts ar nedzīviem lingvistiskiem grabuļiem. Katrs runājošs vai rakstošs cilvēks zināja, kas jāsaka par partiju, kas par padomju armiju, kas par kolhozniekiem un kas par kapitālistiem. Šāda valoda pat īsti nedeva informāciju, nerunājot par vārda mākslas spēku ; tā bija padarīta par mašīnu, kas atražoja tos primitīvos un trulos priekšstatus, kādos pienācās dzīvot padomju cilvēkam. Šāda valoda bija tik šķebinoša, ka padomju ēras norietā mēdiju cilvēki, kuriem bija saglabājies veselais saprāts un valodas izjūta, jau mēdza apsmaidīt tādus izteicienus kā ”vēju appūstie jūras arāji” (domāti zvejnieki) vai ”druvu kuģi” (domāti kombaini).
       Komunistu vadoņi gan saprata,ka dzīve bezcerīgā, pelēcīgā nabadzībā, ik solī klūpot uz sadzīves grūtībām, bija pateicīga vide stihiskiem, neaprēķināmiem dumpjiem, kādi ik pa laikam arī notika (zināmākais gadījums ir Novočerkaska, bet bija vēl citi). Tāpēc bija padomāts par zināmu kompensāciju. Pirmkārt – dzeršana. Alkohols nebija dārgs, salīdzinoši viegli pieejams (galvenā masa – stiprinātie vīni, kas bija šaušalīgi gan pēc ķīmiskā sastāva, gan pēc iedarbības). Attieksme pret dzeršanu bija iecietīga; apdzerties darba laikā skaitījās tāda kā sīka nerātnība.
       Kam primitīva apdullināšanās nelikās vilinoša, tiem tika piedāvāti restorāni, kafejnīcas. Šodien neiedomājamas garas rindas, kurās ļaudis pacietīgi gaidīja iespēju iekļūt krogā – tā bija vēl viena raksturīga padomju laika zīme. Labākajām dzertuvēm tika piestrādāts pie interjera, personāls bija glīti ietērpts un ar labām manierēm. Te nu cilvēkam bija iespēja uzburt sev ”citu realitāti” itkā ārpus līdz nāvei noriebušās Padomijas. Arī es tur biju : pacietīgi stāvēju rindā kaut slapjdraņķī, lai gūtu iespēju nodzert savus pēdējos rubļus negudrojot, vai man rīt atliks par ko paēst pusdienas.
       Cilvēkiem,kuriem bija nepieciešama īsta garīgā dzīve, citas realitātes oāzes bija dzeja, teātris, kas  piedzīvoja labus laikus. Te gan nevajadzētu maldīties: brīvības un radošā gara pieaugums kultūrā korelēja ar padomju iekārtas novājināšanos un sairumu.
       Kas notiktu, ja režīms būtu saglabājies, mēs atkal varam vērot Ziemeļkorejā. Tur protams ir dzeja, teātris, opera.Dzejniekiem, dramaturgiem,libretistiem un režisoriem tur ir pulkvežu un ģenerāļu dienesta pakāpes un visas šīs kultūras izpausmes pastāv tikai stingri norobežotā, smacīgā garīgu kazarmu telpā.
       Šoreiz ar to arī gandrīz pietiek. Vēl tikai divas piebildes, ar kurām gribu atvieglot dzīvi ļaudīm, kuri šo rakstu, iespējams, kritizēs.
       Pirmkārt, mans kritiskais skatījums uz padomju laiku nenozīmē nedalītu atbalstu visam, kas notiek tagad.
       Otrkārt, viss ko es šeit aprakstīju ir gan zīmīgas un interesantas,bet tomēr otršķirīgas lietas. Kas ir primārs?
       Senajā Romā bija senators, kurš visas savas runas beidza ar vārdiem : ”Ceterum censeo Carthaginem esse delendam” – ”Turklāt es domāju, ka Kartāga ir jāiznīcina”. Man būtu sakāms kas līdzīgs, bet neesmu vēl nonācis pie tik lakoniskas formas, rakstīšu izvērstāk.
       Komunistu režīms ir veicis miljoniem cilvēku slepkavības un citus masu noziegumus; šie noziegumi ir režīma pamats un būtība; viss, kas sociālismā bija specifisks, pamatojas uz valsts varas noziegumiem.
       Kurš saka: ”Man patika padomju vara, jo brauciens tramvajā maksāja 3 kapeikas, es gribu to atpakaļ.”, tas ir pateicis: ”Es piekrītu miljonu cilvēku noslepkavošanai, ja tas man ļauj braukt tramvajā par 3 kapeikām”.
       Kas neredz šo lietu kopsakarību,tas ir tāda mērā aprobežots, ka var būt bīstams sabiedrībai.
       Kas redz kopsakarību, un tomēr tā runā, tas ir vai nu jau realizējies vai potenciāls noziedznieks.
       Punkts.
 ————————————————————————————————————————
Komentāri pie šī raksta:
V.S., draugiem.lv
Atcerējos vienu epizodi no tiem laikiem.Es biju kolhozā augkopības nozares vadītāja.Kad man bija jāuzstājas sapulcēs,vienmēr uzsvēru trūkumus-nepietiekamas kalšu jaudas,kādēļ daļa izkultās labības sa pūst. Arī ar saimniecības tehnisko bāzi nevar sagatavot kvalitatīvu lopbarību ,zems darba ražīgums utt.Kad uzstājās galvenais zootehniķis,viņš uzsāka ar PSKP attiecīgā kongresa lēmumiem,piemēram,par cik% jāpaaugstina izslaukums no govs,par cik vairāk jāražo piena,gaļas utt.Savu uzstāšanos viņš pabeidza ar attiecīgiem solījumiem, ka lopkopības nozare izpildīs šos PSKP kongresa lēmumus un kāpinās lopkopības produkcijas ieguvi.Bet ne vārda par to,uz kāda pamata tas tiks sasniegts.Man rajona pārstāve teica:”Lūk,kā ir jārunā,nevis trūkumi jāuzskaita.” Tā mēs toreiz strādājām,ar dižiem solījumiem un vieniem meliem.Un vēl katru dienu uz rajona dispečerdienestu bija jāziņo ,cik un kāds darbu apjoms ir veikts-cik ha aparts,cik apsēts un tā bez gala.Un parasti visi melojām un ziņojām,kā vajag,nevis to.kā ir īstenībā ,jo citādi varēja sagaidīt lielas nepatikšanas no rajona administrācijas un partijas komitejas.
Atbilde: Jānis S.
Šajā epizodē redzam divas būtiskas lietas. Pirmkārt, no tā laika hroniskajiem meliem ir izauguši mūsdienu stāsti par ideālo dzīvi padomju sistēmā. Otrkārt, šeit aprakstītais mehānisms arī noveda pie PSRS sabrukuma. Šodien pārspīlētus nopelnus šajā lietā piedēvē Amerikai un citiem ārējiem spēkiem, bet tie deva tikai papildus grūdienu jau grūstošajam kolosam
Labi uzrakstīts. Vienīgi šim gan nevaru piekrist – “Sāpīgi maz skaistuma bija Rīgas ielās. Gadījās staigāt tur stundām un tā arī nesastapt nevienu skaistu sievieti (turpretī šodien es reizēm nespēju vien galvu izgrozīt lai uz visām paskatītos).” Pati studiju gados(tālajos 70-tajos), staigājot pa Rīgu, nevarēju vien nobrīnīties – kur dāmas ņem to visu, kas viņām mugurā un uz sejas(makijāžs), labi zinot, ka veikalos neko jēdzīgu nav iespējams nopirkt…Bet sievietes visos laikos gribējušas labi izskatīties(pat kara laikā) un pielikušas lielas pūles, lai to panāktu. Atceros, ka pati adīju vienā adīšanā(arī lekcijās), lai vismaz tiktu pie krāšņa džempera, kāds nebūs nevienai citai mugurā. Bija vajadzīgas apģērbu šūšanas prasmes vai vismaz paziņa, kas labi šuj, kopējām piegrieztnes no Burdām(visas manas paaudzes dāmas labi atceras šo tolaik deficīto žurnālu), pucējāmies un posāmies, lai gan viegli tas nenācās:)

 

—————————————————————————————————————————————

Manuprāt, arī pavisam īsi, atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā  mozaikas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem tajā – priecājos arī par īsiem notikumu izklāstiem, tikpat kā par plašākiem stāstījumiem. Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt savas atmiņas un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Twitter man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s