Mīti par dzīvi padomju laikā – mīts par bezmaksas dzīvokļiem

Vācot atmiņas par dzīvi PSRS secināju, ka blakus cilvēku likteņiem, tajās atspoguļojas patiesība par vairākiem mītiem, kuri tiek neatlaidīgi uzturēti sabiedriskajā infotelpā. Par galvenajiem no tiem apkopošu atrastos komentārus atsevišķā materiālā. Šeit – mīts par dzīvošanas apstākļiem PSRS.

Dzīvokļi, kurus PSRS it kā devuši bez maksas, ir viens no galvenajiem PSRS pielūdzēju argumentiem. Tā teikt – valsts bija tik bagāta, ka dalīja dzīvokļus pa labi un pa kreisi. Daudzi, kuri nav dzīvojuši PSRS, šo procesu iedomājās visai burtiski – aizej uz kaut kādu izpildkomiteju un saki: “Gribu dzīvokli!” – un tev tūlīt uz sudraba šķīvīša iznes atslēgas no lieliska piecistabu dzīvokļa pilsētas centrā.

Īstenībā visi šie stāsti par “bezmaksas dzīvokļiem PSRS” ir viens liels mīts. Pirmām kārtām, dzīvokļi nemaz nebija bezmaksas – valsts taču pati neko neražo, tā tikai veic strādnieku saražotā pārdali. Patiesībā reālie dzīvokļu celtniecības izdevumi tika atskaitīti no strādnieku algām. Bez šiem “bezmaksas dzīvokļiem” cilvēks būtu saņēmis, piemēram, 300 rubļus, bet valsts viņa algu noteica tikai 150 rubļu lielu. Būtībā tas ir hipotekārais kredīts, uz kuru valsts parakstījās neprasot strādniekam, vai viņš to grib. Nedodot iespēju izvēlēties kur un kādu dzīvokli cilvēks vēlētos sev būvēt. Un pat uz šo “neīsto hipotēku” cilvēki stāvēja rindā gadiem, bieži uz dzīvokļa piešķiršanu bija jāgaida 20, 30 vai pat vēl vairāk gadu.

Vēl ļaunāk – atšķirībā no hipotekārā aizņēmuma PSRS iedzīvotāji nekļuva par dzīvokļa īpašniekiem. Ne tūlīt pēc tā saņemšanas, pat ne tad, kad dzīvoklī cilvēks bija nodzīvojis 50 gadus. Dzīvoklis nepiederēja jums, to jebkurā brīdī valsts varēja atņemt, bet jūs paši neko nevarējāt ar to izdarīt – ne pārdot, ne (oficiāli) apmainīt, ne nodot mantojumā, ne pārvērst to kādā citā īpašuma veidā. Būtībā valsts jūs uz kādu laiciņu ielaida padzīvot šajā dzīvoklī. Jums nebija īpašuma tiesību uz to, ko ne reti valsts izmantoja kā iespēju izdarīt spiedienu uz iedzīvotājiem.

Visa šī “bezmaksas dzīvokļu” lieta bija kā “uzpirksteņu” spēle ar blēdi – vienu reizi jūs jau samaksājāt par šo dzīvokli, jo tā cenu visiem atskaitīja no algas (protams, to tā nenosaucot) un tad jebkurā momentā, pēc valsts iegribas to jums varēja atņemt. Pie tam jūs visu laiku atradāties pazemota cilvēka situācijā, kurš it kā kaut ko ir saņēmis “bez maksas”, paliekot par to parādnieks visu mūžu.

Tātad “Padomijas bezmaksas dzīvokļi” ir viens liels mīts un pasaka. Parastiem cilvēkiem dzīvokļi nepiederēja, to viņš nevarēja izīrēt, nodot mantojumā vai pārvērst naudā. Situācija sāka mainīties 1980. gados, kad parādījās dzīvokļu kooperatīvu būvniecība, bet tas jau ir pavisam cits stāsts.*

Vēl jāpiemin ir PSRS laikā ļoti izplatītie komunālie dzīvokļi. Tā kā padomijas saimniekošanas metode bija visai neefektīva, tad nemitīgi trūka dzīvojamās platības. To risināja ar likumu, kurš noteica, cik kvm pienākās vienam cilvēkam un ja tie ģimenes apdzīvotajā dzīvoklī bija pārsniegti (kas notika ļoti bieži) , tad lika atbrīvot kādu istabu, kurā iemitināja citu ģimeni vai cilvēku, kuram nebija kur dzīvot. Minimālais kvm skaits uz vienu cilveku skaitījās 8 kvm. Attēlā redzamais dzīvošanas veids nebija nekas neparasts vai rets PSRS – tā dzīvoja daudzas ģimenes. Tādās “komunalkās” piedzima bērni, izauga, aprecējās un viņiem piedzima bērni un auga turpat -visi kopā, lietojot vannas istabu, tualeti, virtuvi kopā ne tikai ar savas ģimenes dažādu paaudžu cilvēkiem, bet ar pilnīgiem svešiniekiem, kuri arī bija iemitināti šajā dzīvoklī.

Šeit publicēju Bertas Ceļmales atmiņas par dzīvošanu PSRS. Ja vēl kāds padalīsies ar savu pieredzi, tad šo materiālu papildināšu ar citiem stāstiem arī.

========================================================================

Līdz 1956.gadam dzīvojām komunālā dzīvoklī Suvorova ielā. Mūsu ģimene – vectētiņš, vecmāmiņa, mani vecāki, es, jaunākā māsa, vēl manas mammas jaunākā māsa un brālis – jau pieauguši cilvēki, mitinājās divās istabās – lielajā 20 kv.m un meitas istabā – 6kv.m pie virtuves. Bez mums komunālajā dzīvoklī dzīvoja vēl divas ģimenes.

Ēst gatavoja uz malkas plīts, gultas veļu mazgāja bērnu skārda vannītē, beržot pret skārda veļas dēli, ar smirdīgām saimniecības ziepēm. Ūdeni vārīja milzīgā toverī uz plīts. Otrā milzīgajā skārda toverī vārījās gultas veļa. Man šausmīgi nepatika veļas dienas – virtuve pilna garaiņu un smaku, vecmāmiņa, izģērbusies līdz taļļai, salīkusi virs vannītes, uzliktas uz lielā stiprā ķebļa.

Kad piedzima jaunākā māsa, 6 kv.m. vecāku istabā manai gultai vairs vietas nebija, mani ielika pie vectētiņa, vecāsmammas, mammas brāļa un mammas māsas. Man nebija savas gultas. Gulēju ar mammas māsu vienā gultā. Tā istaba bija liela – veseli 20 kv.m.

Mana mamma gāja “klapatot”, kā toreiz teica, uz izpildkomiteju, lai piešķir lielāku dzīvokli. Bija jāpierakstās uz pieņemšanu un tad nozīmētajā dienā varēja nākt, ņemot līdzi dažnedažādas izziņas un mani – laikam jau lai priekšnieku iežēlinātu. Atceros, ka biju tur divas reizes. Vienu reizi priekšnieks, militarizētā stila apģērbā (laikam jau bijušais armijas virsnieks) iedeva man šokolādes konfekti – “Lācīti Ziemeļos”. Nekad tik garšīgu konfekti nebiju ēdusi. Mums retu reizi svētkos bija “Tuzik”vai “Vēžu kakliņi”.
Konfekti, protams, apēdu, bet jutos neomulīgi, redzot kā mamma lūdzās, kā tas priekšnieks blenž uz viņu un, savilcis ģīmi mākslotā smaidā, dod man konfekti no lielā trauka uz galda: “Возьми, деточка”. (1) Tikai tagad pēc gadiem saprotu toreizējās situācijas pazemojumu. Toreiz vienkārši rūpīgi salocīju un noglabāju ietinamo papīrīti. Kad vēlāk jau skolas laikā spēlējām “fanķikus” man bija ļoti stiprs “fanķiks”, ar kuru citus “nosist”.

Un tomēr tam bija rezultāts. Pēc dažiem gadiem mums pienāca paziņojums, ka varam iet apskatīt jauno dzīvojamo platību. Gājām skatīties visa ģimene. Pats par sevi – mums nepiedāvāja dzīvokli jaunā apbūvē, bet no vecā dzīvojāmā fonda. (Iedzimtajiem tādi nepienākās. Dzīvokļi nedaudzajās jaunajās mājās tika būvēti armijas virsnieku ģimenēm, partijas funkcionāriem un nomenklatūrai. Gandrīz vai pretī mūsu “jaunā dzīvokļa” mājai pēc arhitekta Tīlmaņa projekta uzbūvēja gandrīz veselu kvartālu – mājas, kur dzīvoja tikai armijas virsnieki. Lejā bija liels sporta preču veikals Ļeņina ielas pusē, maizes veikals – jau aiz stūra tālāk, tuvāk Pēterbaznīcai un bakalejas veikals ēkā, kas aizstiepās līdz Imanta Sudmaļa ielai un arī tālāk gar to.)

Visi varianti bija Vecrīgā, kur dzīvokļi bija visbēdīgākā stāvoklī, salīdzinot ar Centru. Pirmais variants bija drausmīgs – kvadrātmetru itkā vairāk, bet tumšas, mitras istabiņas pirmajā stāvā sētas mājā Laipu ielā, kur saules gaisma neiespīdēja pat pusdienlaikā, kur bija jāiet caur tumšu, pēc urīna smakojušu pagalmu un šauru tumšu koridoru. Tualete kāpņu telpā – viena uz vairākiem dzīvokļiem. Dzīvoklī vieni kaimiņi diezgan drausmīga paskata krievu ģimene. Mēs atteicāmies.

Piedāvāja vēl vienu – Tirgoņu ielā. Tur es nebiju skatīties, tāpēc neko nevaru teikt, bet arī atteicāmies. Mums piedāvāja trešo. Vēstulē bija rakstīts, ka, ja arī šoreiz atteiksimies, mēs tiksim izslēgti no dzīvokļu gaidītāju rindas. Dzīvoklis arī bija komunāls, bet tikai ar vieniem kaimiņiem. Atkal jau malkas apkure un malkas plīts virtuvē, aukstais ūdens, bet tualete bez apkures tomēr dzīvoklī, ne kāpņutelpā un vannas istaba ar aukstu ūdeni, bet iespēju kurināt katlu. Un divas lielas istabas – caurstaigājamā pāri par 30 kv.m., gandrīz 35 un aiz tās – viena zem 30. Mamma ar tēti, es un māsa – mazākajā. Vecmāmiņa, vecaistēvs, mammas māsa, mammas brālis – lielajā, bet caurstaigājamā. Labi bija tas, ka logi izgāja uz ielu – Ļeņina un Šķūņu ielas stūris. Pa logu varēja redzēt Skārņu ielu, Jāņa baznīcu tālumā. Uz pretējās mājas jumta sēdēja skursteņslauķis puika – skulptūra. Mēs ievācāmies dzīvoklī. Mums ļoti trūka mēbeļu tik lielām istabām. Tētis nakti izstāvēja rindu pie mēbeļu veikala un dabūja pierakstīties uz skapi, ko ražoja viņa mēbeļu kombinātā. Reizi nedēļā bija jāiet atzīmēties rindā. Ja kāds nebija ieradies, no saraksta tika svītrots. Pagāja laiks, kāds pusgads un mums bija skapis. Tādā pašā veidā tikām pie galda un 6 krēsliem. Mammas darbavietā varēja pierakstīties šujmašīnas rindā. Pēc kādiem mēnešiem mūsu ģimenei piederēja moderna elektriskā šujmašīna “Tula” ģiftīgi zaļā krāsā. Es to dabūju pūrā, bet kad tai sabojājās pedālis, neviens vairs nemācēja to salabot. Tagad viņa man stāv laukos, kā 50. gadu dizaina paraugs interjerā.

Pēc gada mammas brālis apprecējās, atveda sievu. Kādu laiku viņi gulēja aiz širmja – ar raibu audumu apvilkti trīs koka statņu posmi uz eņģēm, ko pa dienu salocīja un novāca. Mans tētis to uzmeistaroja. Tur viņiem piedzima divas meitas, arī mammas māsai pēc gadiem – dēls. Kaut kad sešdesmitajos tika uzbūvēta finiera siena, kura atdalīja caurstaigājamu zonu. Tā siena izskatījās tieši tāpat kā attēlā raksta sākumā.

Es no tā dzīvokļa pārbraucu pie vīra 1972. gadā, vecotēvu apglabājām vēl piecdesmitajos, vecāmamma ar vēzi nomira 1964. gadā. Mammas māsa ar dēlu aizbrauca no Rīgas sešdesmito beigās, mammas brālis ar ģimeni septiņdesmitajos iestājās celtniecības kooperatīvā, nostrādājot noteiktu stundu skaitu celtniecībā un, iemaksājot diezgan apaļu summu, tika pie divistabu dzīvokļa Imantā. Pēc neatkarības atgūšanas visu māju sev gribēja paņemt Jānis Dāvis – “Admirāļu klubam”. Tādā veidā mani vecāki un māsa beidzot tika pie labiekārtota dzīvokļa Mežciemā.

Labāk veicās mūsu kaimiņiem – ar pirmajiem nodzīvojām kādus piecus gadus. Vīrs strādāja par šoferi partijas komitejā, savam priekšniekam bija līdzi komandējumā Ķīnā, atveda neredzētas lietas. Pēc kāda laika saņēma darbavietā jaunu “atsevišķu”, kā toreiz teica, dzīvokli. Nākamis kaimiņš ar sievu un mazu bērnu ieradās no Maskavas. Atkal jau bija kompartijas rajona vai pilsētas komitejas instruktors, nopirka jaunas mēbeles, kādas nemaz vienkārši brīvā pārdošanā nevarēja dabūt, bet partijas komiteju darbinieki varēja. Tas nodzīvoja mazāk par diviem gadiem. Viņa uzvārds bija Voļskis un, kad astoņdesmito beigās – deviņdesmito sākumā Maskavas TV bieži rādīja ietekmīgu PSRS funkcionāru ar tādu pašu uzvārdu, es centos saskatīt līdzību ar mūsu dzīvokļa kaimiņu – ir vai nav? Kad viņi vācās prom uz jaunu dzīves vietu, mēs nopirkām no viņiem nelielu skapi un sekretēru. Tagad ar māsu varējām mācīties katra pie savas mēbeles – es pie sekretēra, māsa pie rakstāmgalda. Tikai vajadzēja atcerēties nebalstīties ar svaru uz sekretēra virsmas – skrūves nāca ārā no sāniem.

1. Ņem, bērniņ – kr.

Komentāri par dzīvokļu tēmu, atrasti soctīklos:

A.S.

Vēl var pieminēt regulārās naktskontoles, lai pārbaudītu vai kāds nenakšņo bez pieraksta. Tas ne tikai Latvijā notika.

Berta Ceļmale

Jā, pieraksts piecdesmitajos, arī agrāk, bija ļoti nopietna lieta. Cilvēks bez pieraksta zīmoga pasē, bet pārbaudīt uz ielas varēja jebkuru, varēja iedzīvoties nepatikšanās ne pa jokam.

 

———————————————————————————————————————————

*Avots: Мифы про СССР, в которые вы продолжаете верить


Tiem, kuriem šķiet, ka šajās atmiņās ir noklusēts kaut kāds mistisks “labums”, kurš bijis PSRS, gribu pateikt – jebkurā brīvās Eiropas valstī iedzīvotāji šos 50 gadus pavadīja atjaunojot savas karā izpostītās zemes, izveidojot šīs valstis par vietu, kur domā par cilvēkiem, kurās ir patīkami dzīvot. Jā, šo valstu iedzīvotāji par saviem dzīvokļiem, veselības apdrošināšanu maksā, bet viņi pelna tā, ka spēja to visu samaksāt un vēl labi dzīvot. Tajās bija izveidots īsts sociālisms, ar plašu sociālo atbalstu mazturīgajiem. Un tas viss bez miljoniem Gulagā nomocīto, bez smadzeņu skalošanas, ceļojumu un informācijas ierobežojumiem. Vislabāk to savā Tvitera profilā pateica Ģirts Rungainis: “Boļševisms ir fašisms. Padomju okupācijas laikā Latvijā nav noticis nekas pozitīvs, kas nebūtu noticis labāk brīvā Latvijā. Ļaunums milzīgs!”

Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt pārdomas par padomju mītiem un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Tviterī man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s