Atmiņas par dzīvi padomju laikā – Preses nams (fragmenti no Baibas Bicēnas vēl nepublicētās grāmatas, kurai tiek meklēts izdevējs)

Manas paaudze vēl labi atceras skolā mācīto revolucionāro teoriju, ka varas pārņemšanai ir nepieciešams ieņemt pastu, dzelzceļu un telegrāfu. Šodienas paaudzei, kura izaugusi vispārējas informācijas bagātības, pat pārbagātības laikā, ir grūti iedomāties, ka ne tik sen dažu ēku ieņemšana varēja nozīmēt informācijas trūkumu, neziņu par notiekošo. Vēl 80. gados un arī 90. sākumā Latvijā bija tieši tā – ieņemot Preses namu, varēja daļēji paralizēt jebkādas preses izdošanu. Tas pats attiecās uz Radio un Televīzijas ēkām. Bija alternatīva tipogrāfija Valmierā, iespējams, ka vēl kaut kur Latvijā, bet ar tās jaudām nepietika pilnvērtīgai laikrakstu drukāšanai. Šodien mēs ieejam Internetā un uzzinām par notikumiem attālos zemes nostūros, varam vērot tiešraidē pat vētru Floridā. Neticami, bet ar Preses nama ieņemšanu varēja diezgan veiksmīgi bloķēt lielu daļu preses izdošanu un līdz ar to informācijas pieejamību. Tā notika 1991. gada janvārī, kad OMON ieņēma Preses nama ēku.

Nozīmīgu lomu tajā brīdī sabiedrības informēšanā nospēlēja ASV valdības uzturētās raidstacijas “Radio Brīvā Eiropa” un “Amerikas balss”. Īpaši RBE, kurai īsā laikā vadība piešķīra papildus 30 minūtes ētera laika raidījumam Latvijas preses atbalstam. Tā kā Minchenē bāzētās raidstacijas latviešu redakcijas darbinieku skaits pietika ikdienas 60 minūšu programmas sagatavošanai, tad īsā laikā vajadzēja atrast kādu, kurš spēs nodrošināt šī papildus raidījuma iziešanu ēterā. Tā dažu dienu laikā es pārgāju no “Amerikas balss” pie “Radio Brīvā Eiropa” un diezgan saspringtā režīmā piecas dienas nedēļā gatavoju šo raidījumu. Tā pamatuzdevums bija līdz pulksten 21:30 vakarā apkopot visu to informāciju, kuru Latvijas prese nevarēja nopublicēt, noraidīt vai kādā citādā veidā nogādāt līdz lasītājiem un klausītājiem. Latvijā redakcijas pa dienu sagatavoja šos materiālus un vakarā šie apskati izgāja ēterā. Kas nebūt nebija tik vienkārši kā šodien varētu šķist. Nemaz nerunājot par to, ka notikumi ļoti strauji mainījās un pa dienu saņemtais materiāls jau vakarā varēja būt novecojis. Bija pavisam banālas tehniskas problēmas – redakcijas, žurnālisti bija jāsazvana un jāieraksta viņu teiktais pa telefonu. Citu tenhisko iespēju jau nebija – ne Skaips, ne WhatsApp, ne Internets. Tikai parasti telefona sakari, kuri vēl piedevām gāja caur Maskavu. Bija jāzvana caur valsts kodu +7 un tad tālāk ar savienojumu uz Latviju. Līnijas parasti bija aizņemtas, sēdēju un zvanīju 20, 30 un 40 minūtes, kamēr izdevās dabūt savienojumu. Un ja tas bija slikts vai (kā bieži notika) materiāla ierakstīšanas vidū pārtrūka, tad viss bija jāsāk no gala. Šodien pavisam neiedomājama situācija, bet toreiz tas šķita ikdienišķi un pierasti – zinot, ka jāsaņem materiāls no Latvijas, rēķināties ar stundu vai divām, lai sazvanītos un ierakstītu. Starp citu, stress bija arī Latvijas pusē – mobilo sakaru taču nebija, attiecīgajai personai nācās gaidīt pie stacionārā telefona, kamēr varēja ierunāt sagatavoto materiālu. Tādas ir manas atmiņas par Preses namu, kuram toreiz bija ļoti liela nozīme mūsu valsts (toreiz LPSR) dzīvē.

Par trauksmainajām 1991. gada janvāra dienām Preses namā interesanta informācija apkopota arī vietnē Barikadopedija.

Protams, daudz vairāk par Preses namu var pastāstīt cilvēki, kuri gadiem tur ir strādājuši. Tāda ir Baiba Bicēna, kura ir uzrakstījusi savas atmiņas par Preses namu, īstu preses nama vēsturi. Manuprāt, tās ir ļoti svarīgas laikmeta liecības. Tamdēļ ļoti ceru, ka B. Bicēnai izdosies atrast izdevēju, redaktoru un mums kļūs pieejams viss viņas sarakstītais materiāls par šo interesanto un nozīmīgo mūsu vēstures lappusi. Šeit ar autores atļauju publicēju fragmentus no viņas grāmatas.

Piezīmēšu, ka portālā draugiem.lv ir publicēti vēl daži fragmenti no Baibas Bicēnas grāmatas. Tos var lasīt šeit: 2. Septiņdesmitie gadi (Preses nama aizraujošie piedzīvojumi) 

========================================================================

1. Septiņdesmitie gadi. (Preses nama aizraujošie piedzīvojumi)

Preses nama aizraujošie piedzīvojumi pārkārtošanās, Atmodas, omoniešu, tirgus ekonomikas un citos pārmaiņu laikos

Priekšvārds.

Topošo augstceltni pirmo reizi ieraudzīju bērnībā, braucot ar vilcienu  pāri Dzelzceļa tiltam. Tālumā slējās tāds kā stiegrains režģis. Man teica, ka tas būšot Preses nams un ka tur strādāšot žurnālisti.

Prese man ļoti patika – es regulāri lasīju Pionieri, Draugu, Liesmu, Zvaigzni, Dadzi, Rīgas Balsi un reizēm pat Cīņu un Jaunatni. Kā arī gandrīz visas grāmatas,  kas vien gadījās pa rokai. Nosaukumu un celtni ielāgoju.

Tolaik vēl nezināju, ka Preses nama ēka Ķīpsalā, Balasta dambī 3, būs mana darba vieta gandrīz no pašiem pirmsākumiem. Pirmoreiz ēkā iegāju 1978. gada februārī, kad darbojās tikai tipogrāfija, viena ēdnīca un toreizējā Galvenā pasta preses ekspedīcija, bet augstceltnes korpuss vēl nebija nodots ekspluatācijā. Tolaik tur nostrādāju sešus mēnešus. Otrreiz atnācu 1983. gada janvārī, un kopš tā laika strādāju vairāk nekā 27 gadus – līdz tam laikam, kad laikrakstu un žurnālu iespiešana tika izbeigta.

Ievads.

Daugavas otrajā pusē iepretī Preses nama jaunceltnei pamazām slējās ļoti līdzīgs daudzstāvu nams, kurā bija paredzēts iekārtot Administratīvās pārvaldes ēku. Tālāk Rīgas centrā vairāk nekā desmit gadus cēla viesnīcu Latvija. Ilgi, ļoti ilgi to būvēja: apmēram 1965. gadā nojauca koka ēkas un izraka būvbedri, tad vairāk nekā desmit gadus cēla, cēla, cēla un cēla, kamēr 1978. gadā beidzot arī uzcēla. Šī viesnīca – tipisks padomju laika dolgostrojs – bija gan apsmiekla, gan apbrīnas objekts, jo lēno augstceltnes celtniecību centrā pilsētas iedzīvotāji un viesi nevarēja nepamanīt.

Šīs trīs ēkas Rīgā bija vienīgās septiņdesmitajos gados uzbūvētās augstceltnes. Līdz tam, ja nesakaita baznīcu torņus, vienīgā augstā celtne bija jau piecdesmito gadu beigās uzceltā Zinātņu akadēmijas ēka, sākotnēji iecerēta kā Kolhoznieku nams. No ne tik augstām sabiedriskajām ēkām, bet arī nozīmīgām, varētu minēt republikas komjaunatnes triecienceltni Sporta pili Krišjāņa Barona ielā, kuru atklāja 1970. gada 31. augustā. Tajā pašā gadā atklāja arī Latviešu sarkano strēlnieku muzeju.  Ļeņina ielā gandrīz tikpat ilgi kā viesnīcu cēla Dailes teātra jauno ēku un Rīgas Modes – tām veicās drusku labāk.

Rīgas pilsētas ģenerālajā plānā galvenās vertikāles tolaik tika paredzēts izvietot arī Dailes teātra laukumā, Māras dīķa rajonā un Zaķusalas dienvidrietumu galā. No šiem vertikālajiem akcentiem nākamo 20 gadu laikā realizējās tikai TV kompleksa celtniecība, un tā pati nepilnīgi. Bet Administratīvās pārvaldes ēkas un iecerētā parāžu laukuma vietā nez kāpēc iznāca Latvijas PSR Lauksaimniecības ministrijas ēka, tautā vēlāk saukta par Skābbarības torni. Pēc neatkarības atjaunošanas tā tika pārdēvēta par Zemkopības ministriju.

Vanšu tilta tolaik nebija. Ja no centra vajadzēja nokļūt Ķīpsalā, tad bija jābrauc vai nu ar autobusu, vai ar 6.; 7.; 9. vai 17. trolejbusu cauri Vecrīgai, pāri Oktobra tiltam, garām Āgenskalna līcim, un tad jāiet pāri Zunda kanālam. Kādu laiku tur atradās 17. trolejbusa galapunkts. Pa asfaltētu celiņu gar Zunda kanāla malu no rītiem bariem devās arī Rīgas Politehniskā institūta studenti – vienīgie nozīmīgie Preses nama kaimiņi Ķīpsalā. Pāri Zunda kanāla tiltiņam bieži dārdināja smagās automašīnas, kuras brauca arī pāri grabošajam un ne sevišķi populārajam Pontonu tiltam. Taču jaunā tilta celtniecība jau bija sākusies.

Tramvajos tolaik biļetes maksāja trīs kapeikas, trolejbusos – četras, autobusos – piecas kapeikas. Ja nebija kasieres, tad monētas vajadzēja iemest automātā, novilkt rokturi, un izkrita maza biļetīte. Septiņdesmito gadu pirmajā pusē biļešu automātus nomainīja kompostrējamo talonu sistēma, kurus iepriekš vajadzēja iegādāties kioskos.

Vilcienu biļetes bija iedalītas zonās. No Rīgas stacijas līdz Bulduriem pieaugušo biļete maksāja 20 kapeikas turp, 40 – turp un atpakaļ. Tālāk – līdz Asariem – pieaugušo biļete maksāja 25 kapeikas. Tāpat līdz Ogrei. Taču, ja gribēja aizbraukt tikai vienu staciju tālāk – līdz Vaivariem vai Pārogrei – tad vajadzēja šķirties no 35 kapeikām.

Saldējumus Rīgā pārdeva tikai lielākajos pārtikas veikalos, un ne vienmēr tos varēja dabūt. Lielākā izvēle parasti bija Centrālajā universālveikalā un Bērnu pasaulē – trīs vai četri veidi. Plombīrs vafeļu glāzītē maksāja 20 kapeikas, Eskimo uz kociņa – tikpat. Šokolādes saldējums un Krēms brullē – 15 kapeikas. Krējuma saldējums – 13 kapeikas. Piena – 10 kap. Vēl dažreiz bija Vēsma par 8 kapeikām un Augļu – par 5. Pēdējie parādījās diezgan reti un bija iepildīti papīra glāzītēs, kas bieži izjuka un lipīgais saturs pilēja uz rokām.

Avīžu bija maz, un tās bija ļoti plānas. Visus svarīgākos izdevumus varēja nosaukt pāris rindiņās: Cīņa, Padomju Jaunatne, Rīgas Balss, Sports, Literatūra un Māksla, Sovetskaja Latvija, Sovetskaja Molodež, Dzimtenes Balss, Skolotāju Avīze, Rīgas Viļņi, Rīgas Kinoekrāni un Pionieris bērniem. Vēl bija sīkas rajonu un resoru avīzītes. Arī žurnālu nebija daudz, tie bija plāni, un iznāca galvenokārt reizi mēnesī. Divas reizes mēnesī iznāca tikai Zvaigzne un Dadzis, bet par nedēļas izdevumiem neviens pat nesapņoja. Populārākie mēneša žurnāli bija Liesma, Padomju Latvijas Sieviete, Lauku Dzīve, Veselība, Karogs, Kino, Zinātne un Tehnika, arī Skola un Ģimene, Horizonts, Dārzs un Drava. Intelektuālo spēļu cienītājiem – Šahs un Dambrete. Bērniem bija Zīlīte un Draugs. Reizi ceturksnī iznāca Māksla un Rīgas Modes. Bija arī tāds Padomju Latvijas Komunists.

Lielākās avīzes iznāca sešas reizes nedēļā, arī svētdienās. Avīžu “brīvdiena” bija pirmdiena. Septiņdesmito gadu sākumā Cīņa, Padomju Jaunatne un Rīgas Balss maksāja divas kapeikas, bet šīs desmitgades beigās – jau trīs. Šajās “lielajās” avīzēs bija tikai četras lappuses (RB, kurai bija uz pusi mazāks formāts –  astoņas).

Laikrakstu un žurnālu redakcijas bija izkaisītas dažādās pilsētas vietās. Lielākās avīzes drukāja galvenokārt tipogrāfijā Cīņa, Blaumaņa ielā, bet mazākās – dažādu rajonu un resoru izdevumus – iespieda tipogrāfijā Akas ielā. Žurnālus drukāja Cīņā un Paraugtipogrāfijā.

Latvijā bija desmit civilās augstskolas, kā arī dažas militārās, par kurām publiska informācija parasti neparādījās.

Latvija bija pilna ar padomju armijas karavīriem – te bija viena no lielākajām karaspēka koncentrācijām pasaulē, un runāja, ka Alūksnes pusē katram kolhozam ir pa savai kodolraķešu bāzei.

Par to prese nerakstīja. Padomju prese rakstīja, ka Spānijā valda sliktais diktators Franko, Čīlē – asiņainais diktators Pinočets, ka ASV karo Vjetnamā, ka Ziemeļīrijas pilsētā Belfāstā sistemātiski notiek nemieri un šaušanās, ka Kiprā gāzts arhibīskaps Makarijs. Tikai it kā garāmejot pieminēja ķīlnieku sagrābšanu un helikoptera uzspridzināšanu Minhenes Olimpisko spēļu laikā 1972. gadā – bojāgājušie kā nekā bija naidīgās Izraēlas sportisti.

Apmēram tāda bija septiņdesmito gadu pirmā puse un vidus.

Ceļš no raksta uzrakstīšanas līdz publicēšanai bija garš. Redakciju darbinieki klabināja rakstāmmašīnas, rakstus uz tipogrāfiju nogādāja kurjeri, linotipisti tos salika uz linotipiem, paraugnovilcēji novilka slejas, un tās pārbaudīja korektori. Tikai daži svarīgākie notikumi pāris rindiņu atstāstā parādījās nākamās dienas avīzē. Bet žurnālos no raksta uzrakstīšanas līdz nodrukāšanai pagāja pat veseli divi – trīs mēneši un vēl vairāk! Tik garš toreiz bija ražošanas cikls.

Tehniski nebija grūti savākt visas nozīmīgākās redakcijas vienkopus un turpat noorganizēt arī iespiešanu. Vajadzēja “tikai” uzcelt vienu tādu palielāku māju un ražošanas korpusu. Daudzās Padomju Savienības pilsētās sāka celt savus Preses namus. Lielāki vai mazāki tie izauga gan Tallinā, gan Viļņā, gan Kazaņā, Čeboksaros un citur.

Latvijā LKP CK izdevniecību izveidoja 1968. gadā, nolikvidējot toreizējo Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecību, un pārņemot tās īpašumus kompartijas kontrolē.

Preses nama celtniecība Rīgā sākās 1972. gadā. Kamēr būvēja tipogrāfiju  un augstceltni,  LKP CK izdevniecības mītne atradās Vecrīgā, Pils ielā 23.

Ēka Daugavas kreisajā krastā pamazām auga arvien lielāka. Tās arhitekti bija Jānis Vilciņš un Ābrams Misulovkins.

 

Visu pašlaik būvējamo vertikālo dominanšu vidū pilsētbūvnieciski vislabāk šķiet situēts Preses nams, – 1974. gada žurnāla Māksla 3. numurā raksta Gunārs Asaris. – Vienīgi, kā to atzīmē arī E. Pučiņš, ēkai ir nepietiekams augstums. Arhitektūras praksē jau sen konstatēts, ka vertikāli apjomi iegūst dominanšu nozīmi, ne ar to vien, ka pārspēj apkārtējo apbūvi, bet tikai tad, ja to proporcijas (sānu malas attiecība pret augstumu) ir aptuveni 1 : 4 līdz 1 : 6. Mūsu jaunajās augstbūvēs šī attiecība nepārsniedz 1 : 2,5. Līdz ar to ēka, gan būdama augsta, tomēr ir smagnēja, izkrīt no apkārtējās apbūves, kļūst vienkārši par lielu. Projektētājiem vismaz turpmāk jācenšas vairīties no šādām neveiksmēm vertikālo akcentu pozicionēšanā.

Tipogrāfijas iekārtas Preses namam sāka iegādāties 1973. gadā, un 1975. gadā sāka komplektēt darbinieku kolektīvu. 1976. gada agrā pavasarī jau strādāja iespiedēji, locītājas, brošētāji, un tika iespiests vispirms žurnāla Dārzs un Drava marta numurs, pēc tam vairāki citi žurnāli. Tipogrāfijas korpusā darbu sāka arī Rīgas Dzelzceļa galvenā pasta preses ekspedīcijas cehs. Tad sāka iespiest pirmās avīzes – Rīgas Balss Reklāmas pielikumu un Pionieri. Vēlāk sāka drukāt pārējās avīzes. Taču tikai neliela daļa no tām bija Latvijā izdotie laikraksti. Kopš 1978. gada no Maskavas pa sakaru kanāliem tika atsūtīta Pravda, Izvestija, Trud, Komsomoļskaja pravda un citas centrālās avīzes, kuras veidoja Maskavā, bet  iespieda laikam visu savienoto un vairāku autonomo republiku galvaspilsētās – viņu Preses namos. Ak jā, tautā un ne pārāk oficiālos avīžrakstos parasti tos sauca par Preses namiem, bet oficiālais nosaukums jaunajai  iestādei bija Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas izdevniecība. Saīsināti LKP CK izdevniecība.

Pirmajos gados no redakciju korpusa tipogrāfijā ieiet nevarēja – augstceltne vēl nebija uzcelta! No Zunda kanāla tiltiņa bija jāiet pa Balasta dambi, tad jānogriežas brauktuves padziļinājumā, jāiziet zem tipogrāfijas un redakciju ēku savienojošā gaiteņa, un tad klāt bija galvenā ieeja tipogrāfijā. Caurlaidē tur sēdēja divi miliči vai milicienes.

Sākumā darbojās tikai viena ēdnīca. Deviņdesmito gadu beigās šajā telpā tika iekārtota pārdošanas daļa un tunelis zem gaiteņa tika aizbūvēts.

Katra ceha darbinieki bija tērpti citas krāsas halātos. Toreiz tas skaitījās diezgan šiki, jo citur dominējošās darba tērpu krāsas bija trīs – balti ķiteļi mediķiem un pārdevējiem, zili, brūni vai melni – visiem pārējiem. Brošētavas darbinieki bija tērpušies tumši sarkanos, linotipisti – dzeltenos halātos, vēl citiem darba tērpi bija zaļi un pelēki. Diemžēl krāsu dažādība pastāvēja tikai pašā sākumā. Kad šie halāti pamazām novalkājās, to vietā sāka izsniegt tikai zilus un zilus vien – līdz neatkarības laikā darbinieki atkal kļuva krāsaināki.

Cehos bija pelēki, masīvi gāzētā ūdens automāti, kuri stikla graņonkā iešļāca burbuļojošu krāna ūdeni bez sīrupa. Automāti bija gandrīz tikpat lieli un nesmuki, kā uz ielām. Vairāki no tiem ātri sabojājās, un drīz tika aizvākti.

Vispirms atklāja Preses nama tipogrāfiju.  Pirmā direktore bija Ludmila Ivanova. Atklāšanas diena – 1976. gada 3. decembris – tas bija datums, kad svinīgi tika pārgrieztas lentes, teiktas runas un rakstītas reportāžas. Kāpēc tieši 3. decembris? Vienkārši, tolaik visu svarīgāko objektu nodošanu ekspluatācijā centās pieskaņot kādam valstiski svarīgam datumam, un atklāšanu “taisīja” tā priekšvakarā. Tolaik PSRS Konstitūcijas diena vēl bija 5. decembris, bet jau nākamajā gadā – 1977. gada 7. oktobrī – tika pieņemta jauna Konstitūcija, un tad brīvdienu pārcēla uz šo datumu.

Redakciju korpusu atklāja ar nokavēšanos, tikai 1978. gadā. Par tā nodošanu ekspluatācijā un defektiem stāstīts kādā no tā laika rakstiem. Līdz ar žurnālistu ierašanos pieauga strādājošo skaits, sāka darboties vēl viena ēdnīca, kafejnīcas. Diemžēl arī rindas bija pamatīgas! Bet tā jau bija parasta parādība visur. Ēdnīcu un kafejnīcu darba laiks bija saraustīts, ar gariem “pusdienu pārtraukumiem”. No plkst. 8 līdz 10 darbojās viena ēdnīca, un brokastu kafijas, bulciņu, cepto olu un cīsiņu gribētāji parasti stāvēja rindā vismaz piecpadsmit minūtes. No plkst. 11 līdz 15 darbojās lielākā ēdnīca – un vienpadsmitos saskrēja vismaz “divdesmitminūšu” rinda, kura praktiski nesamazinājās visu laiku, jo vēlāk ēst nāca redakciju darbinieki. Ēdāju bija daudz, jo tipogrāfijā strādājošajiem deva piena un pusdienu talonus, kurus taču vajadzēja atprečot, tāpēc uz pusdienām gāja praktiski visi. Pulksten 15.30 daudziem beidzās viena maiņa, un sākās otra, taču šajā laikā abas ēdnīcas bija slēgtas! Varēja iet arī uz žurnālistu iecienīto kafejnīcu lejā – taču tur viens bufetnieks izmisīgi centās tikt galā ar vismaz 30 rindā stāvošajiem, turklāt redakciju darbinieki nepārtraukti līda pie draugiem cits citam priekšā.

Piena taloni bija par 18 kapeikām, pusdienu taloni vakara maiņai – par 40 kapeikām, nakts maiņai – par 60. Bet kurš tad dzēra pienu – salika vairākus talonus čupiņā un paēda pusdienas. Vai arī paņēma bulciņas. Tās vienmēr bija garšīgas!

Kāda bija ēdienkarte? Kafija un tēja bija vienmēr. Tradicionālais ābolu kompots, retāk sulas. Borščs, vēl kāda zupa. Šnicele vai gulašs, kurš sastāvēja galvenokārt no treknumiem un cīpslām. Galvaspilsētas salāti, vinegrets. Bulciņas. No rītiem vienīgais siltais ēdiens bija cīsiņi un ceptās olas. Ceturtdienas bija zivju dienas!

Pusceļā starp redakciju korpusu un tipogrāfiju bija mazs pārtikas veikaliņš. Preču sortiments tur bija niecīgs, piebildīšu tikai to, ka reizi divās nedēļās tika izsniegti gaļas taloni… Ai, un vismaz vienu reizi pirmo desmit gadu laikā šajā veikaliņā bija dabūjami banāni!!! Un, kas notika, kad astoņdesmito gadu beigās ēdnīcā bija dabūjamas 0,33 l Fantas pudeles!

Un kādas bija pašas avīzes? Tās avīzes, kas tika iespiestas bijušajā tipogrāfijā Cīņa, bija no mūsdienu viedokļa baismīgas – ar pelēkiem burtiem, ļoti neskaidriem fotoattēliem. Fotoattēlu kvalitāte uzlabojās, pārejot uz ofseta tehniku. Tas bija progress. Žurnāli? Populārā žurnāla Liesma papīrs arī bija vienkārši briesmīgs! Kad žurnālu brošēja, biezā papīra putekļi gāja pa gaisu un biezā slānī krājās uz mašīnām. No labāka papīra bija tikai vāks un krāsainais vidējais ielikums.

Avīzes tomēr pirka un pasūtīja daudz. Un kā lai nepirktu, ja tām bija arī praktisks pielietojums sirdsmājiņās – tualetes papīru taču toreiz tikpat kā nevarēja iegādāties! Tāpēc vientuļam vīrietim vajadzēja vismaz vienu Sportu, bet lielākas ģimenes vajadzībām labi noderēja Cīņa vai Jaunatne.

Datoru arī nebija. Pat tādu vārdu tolaik vēl nezināja! Protams, kaut kādos institūtos un skaitļošanas centros bija lielas elektroniskās skaitļojamās mašīnas (ESM) ar daudzām mirgojošās lampiņām, bet to, ka uz to pēctecēm tiks saliktas avīzes, diez vai spēja iedomāties pat fantastikas romānu autori.

Preses namā bija liela telpa ar daudziem linotipiem, bija metieri, pneimopasts, un vēlāk fotosalikums. Kabinetos bija rakstāmmašīnas un pat skaitāmie kauliņi. Jā, un 18. stāvā bija apmetusies Galvenā literatūras pārvalde jeb Glavļits – iestāde, par kuru žurnālisti vairāk sačukstējās, nekā runāja. Vēlākajos gados, kad žurnālisti dažreiz aprakstīja preses izdevumu tapšanas procesus, obligātā rakstu atrādīšana šajā iestādē “nez kāpēc” pat netika pieminēta.

Līdz mūsdienām vēl bija tālu. Par krāsainām un biezām avīzēm, kādas iznāca ārzemēs, zināja tikai retais. Nebija nedēļas žurnālu. Daudz kā nebija. Dažas lietas vēl ne sapņos nerādījās.

Kādas bija avīžu tirāžas īsi pirms oficiālās Preses nama atklāšanas? Lūk, te rādītāji par 1976. gada novembri:

Cīņa – 214 800 eksemplāru;

Sovetskaja Latvija – 105 000;

Padomju Jaunatne – 167 000;

Sovetskaja Moloģož – 68 000;

Sports – 69 000;

Literatūra un Māksla – 65 000

Pionieris – 65 000;

Skolotāju Avīze – 14 500;

Rīgas Balss – 147 000;

Augstākās Padomes un Ministru Padomes Ziņotājs – 3 478;

Dzimtenes Balss – 15 000;

Rīgas Balss Reklāmas pielikums – 50 000

1976. gada 3. decembrī LKP CK Izdevniecības tipogrāfijas svinīgajā atklāšanā, kas notika kādā no ražošanas cehiem, piedalījās partijas Rīgas pilsētas sekretārs G. Bogdanovecs, LKP Rīgas pilsētas Kirova rajona komitejas sekretārs I. Daudišs, Latvijas KP CK lietu pārvaldnieks A. Zīle, LKP CK izdevniecības partijas pirmorganizācijas sekretārs J. Filatovs, PSKP CK instruktors J. Červandovali, celtniecības ministra vietnieks O. Kārkliņš un 55. celtniecības pārvaldes priekšnieks E. Begens.

Latvijas preses dzīvē sākās jauns, interesants laika posms.

Septiņdesmito gadu otrā puse.

 

Atklāšana, avīžu taisīšana, sportošana,

ķezas ar augstceltnes celtniecību

un redakciju pārvākšanās uz jaunajām mītnēm

Par Preses nama atklāšanu laikam visinteresantāk pastāstīts  1976. gada 3. decembrī publicētajā Imanta Prēdeļa fotoreportāžā Padomju Jaunatnē. Šī laikraksta 1. lappuses augšā ir liels raksts par kārtējā apbalvojuma piešķiršanu biedram Leonīdam Iļjičam Brežņevam, bet apakšā – tikpat liels raksts par tipogrāfiju Tev, lasītāj!

Celtnieki, bet visvairāk laikam burtliči, metieri, iespiedēji un daudzu citu poligrāfijas profesiju pārstāvji, tāpat kā žurnālisti, un daudzi tūkstoši lasītāju – visi gaidīja šodienu – 3. decembri, kad svinīgi tiks atklāta Latvijas KP CK izdevniecības jaunā tipogrāfija. Patiesībā jau desmit mēnešus tipogrāfijas korpusā smaržo ne tikai pēc javas un kaļķiem, bet arī katram, kas turējis rokās svaigu avīzi, tik mīļās tipogrāfijas krāsas. Februārī salika, iespieda un sabrošēja pirmo žurnālu Dārzs un Drava, bet šodien te jau top žurnāli Karogs, Padomju Latvijas Komunists, Horizonts, Zinātne un Tehnika, Padomju Latvijas Sieviete, Liesma, Dadzis, Draugs, Zīlīte, un divi izdevumi: Rīgas Balss Reklāmas Pielikums, un Pionieris. Paredzēts, ka sākot ar 18. decembri, arī laikrakstu Literatūra un Māksla sāks iespiest jaunajā tipogrāfijā, pašās decembra beigās – Rīgas Viļņus un Rīgas Kinoekrānus, bet 3. janvārī – Rīgas Balsi.

Jums droši vien būs interesanti zināt, ka arī mūsu laikrakstam drīz gaidāmi jurģi – jau aprīļa sākumā Padomju Jaunatni iespiedīs ofseta tehnikā. Uz otru jautājumu, kas jūs droši vien ļoti interesē, var atbildēt tā: iespiežot  preses izdevumus jaunajā, modernajā tipogrāfijā, uz labo pusi mainās gan attēlu kvalitāte (par ko jūs, lasītāji, ne vienreiz vien esat savās vēstulēs sūrojušies), gan arī izdevuma ārējais izskats.

“Tipogrāfija uzbūvēta! Kārta augstceltnei!” Šos LKP CK izdevniecības direktora vietnieka J.Bumbuļa vārdus publicē šodien iznākošais tipogrāfijas speciālizdevums. Atliek tikai tiem pievienoties un novēlēt, lai pavisam drīz varam publicēt jaunu fotoreportāžu par to, kā “šo dienu ar nepacietību gaidīja redakciju darbinieki…”

 

Rakstu ilustrē arī vairākas fotogrāfijas: tajās redzama praktikante Agnija Rozenberga, ofseta formu sagatavošanas nodaļas kopētājs Viktors Juška, vecākais meistars Arturs Lācītis, iespiedēja Līga Geidāne, kā ar fotogrāfi Gunārs Auders, Jānis Penesis un Nellija Cīrule.

Par Preses nama atklāšanu tiek darīts zināms arī ārzemēs dzīvojošajiem tautiešiem. Laikraksta Dzimtenes Balss 1978. gada 6. numurā publicēts kāda J. Silamiķeļa raksts Top laikraksts:

Pirms septiņiem gadiem, šeit, Ķīpsalā, iedzina pirmo pāli. Pēc tam sadzina vēl četrus tūkstošus. Aizpagājušā gada nogalē jaunais Preses nams jau bija izslējies visā augumā, divdesmitstāvīgajā redakciju korpusā vēl ritēja iekšējās apdares darbi, kad tipogrāfijā, kas apgādāta gan ar mūsu pašu zemē, gan ārzemēs ražotu iekārtu, sākās duna.

Mūsu redakcija pagaidām vēl atrodas Stučkas ielā. Vēl manuskriptus uz tipogrāfiju gādā ar kurjeru. Un saliktuvē, kur klakstina divarpus desmiti linotipu, kur šodien saliek itin visus Latvijas centrālos laikrakstus un žurnālus, viena mašīna, Līvijas Praņevskas vai Anitas Bērziņas apkalpota, arī Dzimtenes Balss tekstus pārvērš metāla rindās. “Sastrēgumstundas” viņām parasti ir nedēļas nogalēs. Tajā pašā laikā tipogrāfijas fotozālē pārtop vajadzīgajā kvalitātē arī vairums kārtējam laikrakstam numuram paredzētā ilustratīvā materiāla.

Pirmdienās smaguma centrs pārvietojas uz avīžu aplaušanas iecirkni. Alberts Stalidzāns, Ainārs Zandbergs un Jānis Breicis, kuriem vienlaicīgi jāstrādā arī ar Literatūru un Mākslu, Pionieri, Skolotāju Avīzi, un Rīgas Balss reklāmas pielikumu, vadoties no Dzimtenes Balss tehniskās redaktores Rutas Voičukas zīmējumiem maketa lapās, attiecīgi izkārto svinā atlieto rindu slejas, saliek virsrakstus, rezervē vietu fotouzņēmumiem.

Visbeidzot plates nostiprina uz vienas no četrām iespiedmašīnām Rondoset. Sākas papīra trauksmainais skrējiens. Tāds temps, ka vajadzīga tikai pusstunda, lai iespiestu visu Dzimtenes Balss tirāžu – 16 000 eksemplāru.

Ekspedīcijas cehā tirāžu pārņem preses apvienības darbinieki. Jaunais laikraksta numurs sāk savu ceļojumu uz 30 ārvalstīm, kā arī uz Latvijas avīžu kioskiem.

 

Kā tolaik, pērnā gadsimta septiņdesmito gadu vidū, īsi pirms Preses nama atklāšanas, tapa avīzes? Par to visspilgtāk pastāstīts diezgan garā rakstā Tapšanas brīnums jeb kā tad to avīzi taisa? jeb trīspadsmit subjektīvos atbildīgā Sekretāra skatienos pa labi un pa kreisi, kas tika publicēta divos turpinājumos 1978. gada Skolotāju avīzes 18. janvāra un 5. maija numuros. Šis Sekretārs bija laikraksta Skolotāju Avīze darbinieks Gints Moors. Rakstiņš ir humoristisks, un lieliski lasās arī pēc vairāk nekā 30 gadiem!

1. daļa

 

1. skatiens: dvēsele, šefpavārs un suns.

2. skatiens: sapņi, sapņi, kur jūsu saldums?

3. skatiens: dzīve ir dzīve.

4. skatiens: šaurā bezizeja.

5. skatiens: Vēl šaurāka izeja.

 

1. Atbildīgais Sekretārs ir redakcijas ass. Ap viņu griežas visa sarežģītā mašinērija, ko sauc par redakciju. Sekretārs ir tas cilvēks, kurš cenšas samierināt nesamierināmo: garīgo darbu iespiest tehniskās ražošanas Prokrusta gultā. Tā kā avīze var tapt tikai ražošanas procesā, tad caur Sekretāra rokām un galvu jāiziet visiem tiem radošās fantāzijas brīnumiem, uz kuriem bijuši spējīgi viņa kolēģi. Tad nu šī personificētā dvēsele savā atbildīgajā krēslā nosēdināta tādēļ, lai visus manuskriptu kalnus reizi nedēļā pārvērstu viena solīdā Skolotāju Avīzē, kuru aizgūdamies lasītu daudzi tūkstoši republikas pedagogu.

Neviens gan nezina, kāpēc Sekretārs nosaukts par atbildīgo, – it kā kāds kaut kur drīkstētu būt arī bezatbildīgs. Varbūt tas tādēļ, lai uzsvērtu viņa superatbildīgumu uz pārējo atbildīgo darbinieku fona? Jā, nabaga sekretāram par daudz ko jāatbild. Viņam jāgādā par to, lai redakcijas portfelī viņa darbabiedri noteiktā termiņā iesniegtu noteikta satura un apjoma rakstus, ko redakcijas ikdienas praksē sauc par materiāliem. Viņš atbild par to, lai šie materiāli laikā tiktu izkoriģēti un izrediģēti, lai tie saskaņā ar grafiku tiktu nodoti tipogrāfijā salikšanai, un tā tālāk, un tā tālāk. Ar vārdu sakot, avīze ir gara barība, un šī ēdiena šefpavārs ir Sekretārs.

Liekas: lasītājam jau kļuvis skaidrs, ka viens pats atbildīgais Sekretārs ir tās trīs valzivis, uz kurām turas avīze. Ja visa redakcija gulētu uz zilās lapas ar respiratoro iekaisumu un tikai vienīgi Sekretārs būtu uz kājām, avīze iznāktu kā vienmēr, un lasītāji to varētu kritizēt kā vienmēr. Jo – pastāv redakcijas portfelis un materiālu rezerves, no kurām var sataisīt bezmaz piecus avīzes numurus. Ja notiek otrādi, ja visa redakcija ir vesela, tikai viens pats sekretārs ar saviem vīrusiem izolēts no sabiedrības, – tad dzīve draud apstāties. Tad jāmeklē kāda pagaidu dvēsele, kas spēj kaut vai dažas dienas būt atbildīga par visu, kam lemts pārtapt avīzē.

Tātad, Sekretārs ir dvēsele, Sekretārs ir šefpavārs. Un Sekretārs ir suns. Viņš negrib censties saprast, ka visnotaļ simpātiskajai Korespondentei, kurai atkal ir jauna blūze mugurā, šodien nav garīgais, un viņa to rakstiņu varbūt varētu atnest rīt. Viņš negrib un nespēj solīt visnotaļ cienījamajam nodaļas Vadītājam, šo svarīgo materiālu ārpus kārtas iedabūt kārtējā numurā. Viņš nepiekāpīgā tonī prasa nosvītrot vismaz vienu lapiņu no tām astoņām, kuras iedotas plānoto trīs vietā. Vai te nevar rasties dibināts ieskats, ka atbildīgais Sekretārs kā suns sēd pie avīzes: pats neraksta un citiem arī to neļauj darīt kā pienākas?

 

2. Viss sākas ar tematisko plānošanu. Bez perspektīva skatījuma šodien neviens nevar dzīvot, žurnālisti ne tik. Viss redakcijas štats sasēdies ap garu galdu: pats Redaktors, viņa Vietnieks, Sekretārs (atbildīgais, protams), četri nodaļu Vadītāji, divi Korespondenti un Fotokorespondents. Visi groži ir Redaktora rokās. No viņa prasa, un viņam ir jāprasa. Redaktors vērīgām acīm seko, lai garām netiktu palaista neviena tēma, neviens ievadraksts, neviens obligātais materiāls – tas viss, kas ierakstīts daudzajos perspektīvajos, tematiskajos, kampaņu un ceturkšņu plānos. Nodaļu Vadītāji pēc kārtas piesaka savas ieceres. Sekretārs klusēdams tās pieraksta. Bet kaut kur iekšā viņam jau sāk urdīties šaubas. Jā, teiksim, metodiskā darba nodaļas Vadītājs piesaka četrus materiālus un tie kā parasti būs 6-7 lappušu garumā katrs. Rēķini kā gribi, – šiem tematiem atvēlētajā 6. un 7. lappusē var iespiest tikai 20 lapiņas. Un, ja nu vēl kāds fotouzņēmums…

Te, tematiskajā plānošanā, daža laba iecere zaudē dzīvību jau embrionālajā stadijā. Republika liela, tautas izglītības nodaļas darbinieku daudz, un tomēr gadās, ka trīs nodaļu Vadītāji iecerējuši no viena un tā paša cilvēka trīs rakstus uz reizi. Tad nu tiek spriests un gudrots, kurš no šiem trim vairāk vajadzīgs, un kurš vēl var pagaidīt.

Plānošanā atklājas, ka kāds vēl ko aizmirsis, tādēļ uz karstām pēdām jāorganizē. Mūsu avīzē cildena vieta ir atvērums, jeb 4. un 5. lappuse. Tehniski tās iespējams apvienot, tāpēc te parasti liek tematiskās kopas. Plānošanā tad nu notiek tāds kā mazais kariņš par vietu zem saules. Kad arī tas izkarots, plānojamā numura tematiskās aprises noskaidrojušās.

 

3. Dzīve ir dzīve. Kad publicēšanai sagatavotie materiāli sāk krāties uz Sekretāra galda, atklājas, ka tas cilvēks, no kura bija paredzēts ņemt operatīvo interviju, aizbraucis steidzamā komandējumā, ka kāds cits pēdējā brīdī redakciju gluži vienkārši piešmaucis un nav atsūtījis savu rakstu. Nodaļas vadītājs to paziņo Sekretāram ar tādu kā vainas apziņu un tūlīt cenšas situāciju griezt sev par labu. Esi tik labiņš, draudziņ, tā vietā ieliec to un to, kas jau divus mēnešus guļ portfelī. Nodaļas vadītājam maza bēda, ka “tas un tas” ir divreiz garāks, un iecerētajai lappusei piedien kā Pulvertornis pie Preses nama debeskrāpja.

Vēl cits gadījums. Nodaļas Vadītājs plānoto pāris lapiņu vietā atnes divreiz vairāk. Sekretārs ir neapmierināts. Jāsvītro. Autors domā, ka no viņa garabērna neko svītrot nedrīkst. Gan jau ieies, ja sekretārs izvēlēsies mazus burtiņus, nu, tādus, kā pēdējās lappuses informācijām. Bet Sekretārs zina, ka tehniskie noteikumi ierobežo salikuma rindu kopskaitu. Jo mazāki burti, jo vairāk rindu un par katru, kas pāri normai, jāmaksā papildus.

Gandrīz visi raksti no nodaļām ienākuši. Tūlīt varētu sākt galīgo plānošanu, taču viena vissvarīgākā raksta vēl nav. Sekretārs dodas meklēt attiecīgo nodaļas Vadītāju. Viņa, protams, nav. Nupat bija, bet tagad kā ūdenī iekritis. Sekretārs mīņājas, nervozē, gaida. Kad nodaļas vadītājs parādās, viņa acīs salīst pirmsskolas bērnu iestādes audzēkņa naivums. Kā, vai tad vēl nav pārrakstīts!? Pirms stundas jau Mašīnrakstītājai iedots. Bet Mašīnrakstītājai šo daiļdarbu vajadzēja saņemt gan vismaz pirms divām dienām.

 

4. Kad nu viss beidzot sadzīts rokā, var sākties numura plānošana. Tad parasti izrādās, ka visi bijuši pārāk centīgi, un klāt ir šaurā bezizeja, jo visādu manuskripu ķīpu vienā numurā nu nekādi nav iespējams saspiest. Te atklājas, ka vēl par katru cenu viens neorganizēts materiāls tieši šajā numurā jānopublicē. Tad nu sākas vētīšana. Šis raksts ir daudz par garu, šis vēl var pastāvēt, jo ar konkrēto datumu nav saistīts, šis krietni jānoīsina, to vispār var nelikt, jo autors tik tādu kantora pārskatu vien spējis sarīmēt.

Tiek panākta vienošanās par katru lappusi – kamēr avīze pilna. Nodaļu Vadītājiem par sirdssāpēm krietns manuskriptu žūksnis paliek Sekretāra galda atvilknē. Sekretārs vēl indīgi piebilst, ka teicamiem rakstiem avīzē vieta vienmēr atradīsies.

 

5. Plānos viss izskatās jaukāks par jauku: te būs rakstiņš, te bildīte – lappuse iznāks, kā saka, ar glanci. Bet nežēlīgā īstenība atkal iejaucas un spiež grozīt ieceres. Kad Sekretārs saskaitījis rindas un pareizinājis ar attiecīgu koeficientu, izrādās, ka raksts ir krietni par garu. Tagad nu jāizšķiras: trīs materiālu vietā likt divus, samazināt fotoattēlu līdz pastmarkas lielumam vai sviest to pavisam ārā. Gan vienā, gan otrā variantā avīze ir zaudētāja. Ja lieko rindu nav pārāk daudz, var izlīdzēties ar svītrošanu. Sekretāru aprindās mēļo, ka tāds raksts vēl nav uzrakstīts, kur vismaz pusi nevarētu nosvītrot. Rakstu autori un organizētāji atkal domā, ka Sekretāra nežēlīgā roka no viņu materiāla vardarbīgi izmetusi laukā tieši vislabākās vietas.

Daudz labāk jau ir, ja raksts ir maķenīt par īsu un zem tā citam vieta vairs nesanāk. Tad var izvēlēties šaurāku sleju platumu un gar malu ielikt līniju kā šai rindkopai.

Tukšumu var aizpildīt ar vienu emocionālu puķīti kā šeit.

*

Var uz manuskripta uzrakstīt “Uz korpusa kājas”. Kas pazīst poligrāfiju, tas tūlīt pateiks, ka tieši šī rindkopa ieguvusi mistisko kāju. Atstarpe starp rindām ir par diviem punktiem lielāka nekā citās rindkopās.

Kas tas ir par punktu? Lai vēl vairāk sarežģītu jau tā sarežģīto poligrāfiju, par pamatmērvienību ir pieņemts punkts. Rupji runājot, punkts ir 0,6 milimetri un vēl dažas desmitdaļas un simtdaļas. Katru burtiņu, katru rindiņu, katru sleju un, visbeidzot, lappusi mēra punktos, un visam jāsakrīt tā, lai nepietrūktu neviens no tiem 1440 punktiem, kuri nosaka šīs lappuses platumu. Lai rēķinu vēl vairāk saraibinātu, punktus parasti izsaka cicero mērvienībās. Vienā cicero ir 12 punkti, tātad šīs lappuses platums ir tieši 120 cicero.

Vispār, to visu var saukt tā un atkal ne tā. Kā pieņemts, kā labpatīkas. Un dīvainākais ir tas, ka poligrāfiķi cits citu tomēr saprot. Beigu beigās tomēr izrādās, ka 48 punkti, 4 cicero jeb viens kvadrāts ir viens un tas pats. Un tad nu iznāk, ka šis lappuses platums, kvadrātos izteikts, ir apaļi 30.

Kamēr Sekretārs to visu izlaidis caur savu galvu, izvēlējies burtu lielumu, garnitūru un sleju platumu, kamēr ar trīskrāsu flomasteriem sazīmējis uz lielām papīra lapām, kādam vajadzētu izskatīties kārtējam avīzes numuram, dvēseli plosoši nočīkst durvis un sekretariātā nepielūdzams kā pats liktenis ierodas Kurjers. Viņš ir tas, kas katru ceturtdienu pulksten piecpadsmitos manuskriptus nogādā tipogrāfijā.

Tā pienāk brīdis, kad beidzas Žurnālistika, un sākas visīstākā Poligrāfija.

Šim rakstam turpinājums sekos. Sekretāra radošajos plānos ir vēl šādi subjektīvi skatieni pa labi un pa kreisi:

 

6. skatiens: laimes lējums.

7. skatiens velniņi danco griezdamies.

8. skatiens: laušana un lauzīšana.

9. skatiens: acis uz kātiņiem.

10. skatiens: sodrēji put…

11. skatiens: pēdējais glābiņš.

12. skatiens: dzirnavas maļ lēni, un tomēr ātri.

13. skatiens: un sākas vis no gala.

Ja jūtat interesi iepazīties ar turpmāko nodaļu saturu, kuras esam iecerējuši publicēt Preses dienas numurā, abonējiet Skolotāju Avīzi! Abonēšanas maksa – tikai 52 kapeikas ceturksnī!

 

Atbildīgais Sekretārs, šoreiz tas bija G. Moors.

2. daļa

Dārgo lasītāj! Lai gūtu pilnīgu priekšstatu par to, kādās radošās mokās dzimst Skolotāju Avīze, noteikti jāiepazīstas ar visiem skatieniem, ko atbildīgais Sekretārs metis pa labi un pa kreisi. Pirmajos piecos uz humoru pretendējošos skatienos ietvertais aizraujoši aprakstīts mūsu laikraksta 18. janvāra numurā tieši tajā dienā, kad tuvi un vēl tuvāki, mīļi un vēl mīļāki draugi un līdzbiedri sveica izcilo (un vienīgo) pedagoģisko nedēļas izdevumu tik solīdā 30 gadu vecuma aprites sakarā.

6. Tipogrāfijā manuskripts vispirms nonāk pie Mašīnburtliča jeb Linotipista. Mašīnburtlicis atšķirībā no rokas Burtliča strādā ar mašīnu, ko sauc par linotipu.

Mašīnburtlicis sēž uz grozāmā krēsla kā valdnieks savā tronī. Ne viņam kur jāskrien, ne kas jāķersta. Turētājā ielikta manuskripta lapa, acis lapā, un pirksti paši skraida pa klaviatūru divreiz lielākā ātrumā nekā diplomētai mašīnrakstītājai ar divdesmit gadu stāžu.

Katram burtiņam atbilst sava formīte, ko sauc par matrici. Tās visas guļ daudzajos mašīnas apcirkņos. Kad Mašīnburtlicis nospiež taustiņu, attiecīgā matrice topošās rindas formā nostājas pirmā, pēc tās otrā burta forma, trešā… Un tā, kamēr noteikta platuma rinda pilna. Šajā brīdī tā aizceļo uz svina katlu. Patiesībā tas nemaz nav svins, bet gan vairāku metālu sakausējums. Šis šķidrais metāls salīst matriču formītēs, sacietē, un rinda gatava. Tiesa gan, lai Burtliča darbs un līdz ar to arī visa Poligrāfija iegūtu sarežģītas noslēpumainības oreolu, rindas atlējumā visi burti ir ačgārni. Tādēļ arī vēlāk lappusē sarindotās rindas un līdz ar to visa lappuse skatāma kā spogulī

7. Mašīnburtlicim vajag spožas acis un gaišu galvu, lai atkārtotu visu to, ko žurnālisti un viņu autori iedvesmas brīdī sarakstījuši. Pietiek pārķert kādu burtu, lai visa rinda, kura izlieta vienā gabalā, būtu jāpārlej no jauna. Ātrumā var nospiest ne to taustiņu, var izlasīt ne to, kas rakstīts. Un tad iznāk, ka, teiksim, “amplua” vietā salikts “ampula” vai kaut kas cits tikpat ļaunprātīgs kā “atbaidīgais Kresetārs”.

Mašīnburtlicim vajag arī nervus. Ja atdilbīgais Tekresārs katram manuskriptam pieprasījis savu burtu garnitūru, lielumu un rindas garumu, tad tas nozīmē, ka Mašīnburtlicim ik pa brītiņam jāpārslēdz mašīna uz citu salikumu, citu izmēru un izslēgumu. Bet tas traucē ritmisku darbu, bojā nervus un liek kļūdīties. Un Mašīnburtliča kļūdas ir redzamas visiem. Sūrs liktenis, vai ne?

Tikpat sūrs liktenis kā Korektoram, kas saņem algu par to, lai šo kļūdu tomēr nebūtu. Kad Mašīnburtlicis rakstu salicis, kad visas rindas metālā atlietas un novilktas slejas, sleju novilkumi nonāk pie laikraksta Korektora. Viņa darbiņš it kā būtu vienkāršs – raudzīties, lai tas, kas manuskriptā, būtu arī slejā. Bet Korektors arī ir cilvēks, piedevām parasti sieviete ar visām viņai piemītošām emocijām un piemītošajām rūpēm. Ja šim cilvēkam nav prasmes atslēgties no visa, tad kļūdu velniņiem brīva vaļa pa visām slejām dancot. Kad Korektors visas avīzes salikuma sleju novilkumus izkoriģējis, tie nokļūst atpakaļ pie Mašīnburtliča, kurš visas kļūdainās slejas liek par jaunu.

8. Pa to laiku viss salikums aizceļojis pie Metiera. Parasti tas ir vīra cilvēks, kuram stiprāki nervi un lielāka pacietība realizēt visas tās spīdošās idejas, kas apsēdušas Sekretāra galvu. Metieris visā garajā avīzes tapšanas procesā noteikti ir galvenais. Kāda galu galā izskatīsies lappuse, tas atkarīgs tieši no viņa. Pirmajā brīdī varētu likties – kas tur liels: noliek blakus Sekretāra zīmēto maketu, un tik krauj rindu pie rindas. Lai cik rūpīgi zīmēts, makets ir un paliek tikai aptuvena skice. Kad tiek lauzta lappuse (šo svarīgo darbu nez kāpēc sauc par laušanu, kaut gan ar varas darbiem te nevienam nav jānodarbojas), tad visam “jāštimmē” ar precizitāti līdz punktam. Lappuses augstumam un platumam, sleju garumiem, platumiem un atstarpēm starp slejām, vietām, kurās nāks ilustrācijas, rubrikas, virsraksti.

Avīze ir avīze. Tajā jāieliek viss jaunākais. Un, ja nu pa lappuses tapšanas laiku dzīve nesusi ko jaunu, tad atbildīgais Sekretārs aizelsies skrien pie Metiera, un lūdz: “Mīļais, to gabalu metīsim ārā, šo atstāsim uz nākamo numuru, bildīti stumsim uz šito stūri, te pāri nāks cits virsrakstiņš, te jauns materiāls, kurš pie mašīnas jau atdots…” Mīļais Metieris tajā brīdī norij dažus tēlainus izteicienus par žurnālistu gara spējām un klusēdams jauc laukā visu lappusi, un veselu stundu pārtaisa tikko pabeigto darbu.

9. Kad lappuses aplauztas, tās novelk. Novilkumi nokļūst pie redakcijas darbiniekiem. Tad nu tos superuzmanīgi (acis kā vēžiem skatās uz visām pusēm uzreiz) lasa gan Korektors, gan Dežurants un Redaktors vai viņa Vietnieks. Korektors salīdzina lappuses ar labotajām slejām, izlabo, kas vēl palicis vai no jauna ieviesies. Dežurants un Redaktors, acis iepletuši, lasa visu no sākuma līdz pašām beigām. Viņu uzdevums ir šaubīties par visu – vai šis termins ir pareizs, vai uzvārds, nosaukums ir tieši šāds, vai fakts rūpīgi pārbaudīts. Te vēl var glābt, kas glābjams, var nosvītrot, var pierakstīt klāt, nomainīt virsrakstu. Skan telefona zvani, iedegas labdabīgi strīdiņi, līdz beidzot dzimusi lielā un vienīgā Patiesība. Tai tad arī ar avīzes starpniecību lemts iet tautā.

10. Kad viss iespējamais izlabots un labojumi pārbaudīti, metālā saliktā lappuses forma ceļo pie Fagotāja. Fagotājam jātaisa faga. Tā ir caurspīdīga plēve, uz kuras jāiespiež katra lappuse. Un jāiespiež tā, lai būtu redzams katrs burtiņš, katra garumzīmīte un punktiņš. Tādēļ forma tiek slaucīta un līdzināta, tiek pārbaudīts, vai nekas tur nav vaļīgs, vai rindas nekustas. Kad nu šāda pārliecība radusies, formu liek mašīnā, kas uz tās triepj krāsu un pieveltnē fagu. Uz tās tagad redzams viss teksts.

11. Pēc tam fagas ceļo uz montāžas iecirkni. Tās te noklāj ar uz lieliem, no apakšas apgaismotiem stikla galdiem. Precīzie Montētāji pielīmē uz filmas pārfotogrāfētos fotouzņēmumus, salīmē punktētās rastra līnijas, kur pienākas, pielīmē uz melna  vai punktēta (rastra) fona pārfotogrāfētos kontras virsrakstus (kontra – pret, pretēji, tātad – nevis melni burti, bet gan balti). Te veiklas rokas ar šķērēm apgriež fotouzņēmumiem stūrus, lai tie būtu tieši tik simpātiski ieapaļi, kā tas Skolotāju Avīzē pieņemts.

Uz montāžas galda vēl var glābt kas glābjams, lai avīze izskatītos pēc avīzes, tukšumā var ielīmēt puķīti, platāku līniju, virsrakstu var pasvītrot vai uzlikt uz pelēcīga fona. Ja nu atklājas, ka kāds burtiņš vai punktiņš kaut kur ir par daudz, tad to ar skalpeli vēl var izgriezt no fagas.

Arī montāžas process notiek ačgārni, jo līmēt drīkst tikai pie fagas kreisās puses. Tādēļ vajag krietnu treniņu, lai nesajuktu bildes, rubriku zīmējumus vai vēl ko citu.

12. Fagu uzliek uz gaismjutīgas metāla plates. Ar gaismas palīdzību katrs burtiņš tiek pārnests uz plates. Attēlu ar trejdeviņiem ķīmiskiem kodinātājiem iegravē un formu slēdz iespiedmašīnā. Tipogrāfijā to sauc smalkā vārdā par rondosetu. Tā ir pavisam vienkārša ierīce trīsstāvu mājas augstumā. Vienā galā resns balta papīra rullis, pa vidu formas, iespiedkrāsa un un vadības pults. Kaut kur pa sānu, mežonīga trokšņa pavadītas, no šīm dzirnavām milzīgā ātrumā nāk ārā avīzes. Piecpadsmit tūkstoši pārdesmit minūtēs.

13. Bet redakcijā tieši tajā brīdī jau top konkrēta nākamā numura plāns. Tiek šķirstīti manuskripti un lauzīta galva, kā to visu sadabūt iekšā astoņās “Skolotāju Avīzes” lappusēs.

Kad saņemsiet šo avīzes numuru, cienījamie lasītāji, atcerieties ar labu vārdu tos daudzos poligrāfijas darbiniekus, kuri godīgi strādājuši, lai jūsu rokās tieši šodien nokļūtu laba un izskatīga avīze. Sūtīsim viņiem paldies, jo Preses diena ir arī poligrāfijas darbinieku lielā diena.

Atbildīgais sekretārs, arī šoreiz tas bija G. Moors.

Bērnu izdevuma līdzstrādniece no 1948. gada Lauma Briede atceras, ka agrāk, kad Pionieri iespieda tipogrāfijā Cīņa, parakstīt avīzi vajadzēja… piecos no rīta. Iedomājieties, kāda sajūta pārņem, kad pusčetros no rīta zvana pulkstenis, vissaldākajā miega brīdī jāceļas un jāiet, protams, atkal kājām, jo tik agri nav neviena satiksmes līdzekļa. Vēlāk gan pārlika parakstīšanu uz pulksten divpadsmitiem naktī, tad vismaz turp varēja aizbraukt. Bieži gadījās kļūmes rotācijas mašīnā, vajadzēja gaidīt kamēr izlabos un varēs turpināt iespiešanu. Tā arī pagāja nakts. Ne jau vienmēr bez uztraukuma.

Jaunajā tipogrāfijā šādu kreņķu nebūšot. Paredzēts, ka dežurants redakcijā ieliks lapas cilindrā, uzgriezīs numuru, un cilindrs pa pneimopasta cauruli tiks aizšauts uz tipogrāfiju, un vēlāk tāpat no turienes ar sleju novilkumiem atgriezīsies atpakaļ. Korektors izlabos un šaus cilindru atpakaļ uz tipogrāfiju. Vārdu sakot, milzīgs progress!

Rit 10. piecgade. Padomju Latvijas prese ofsetā! – vēsta liels virsraksts žurnāla Zinātne un Tehnika 1977. gada maija numurā. Autors: LKP CK izdevniecības galvenais inženieris Guntars Reigass.

Palielināt grāmatu, laikrakstu un žurnālu izlaidi un uzlabot to kvalitāti… Plašāk ieviest poligrāfiskajā rūpniecībā ofsetiespiedumu, fotosalikumu un automātiskās plūsmas līnijas…”

(PSRS Tautas saimniecības attīstības pamatvirzieni 1976. – 1980. gadā)

Devītajā piecgadē mūsu valstī ievērojami attīstījusies poligrāfiskā rūpniecība. Tas krasi uzlaboja grāmatu, laikrakstu un žurnālu iespieduma kvalitāti. Vairāku republiku galvaspilsētās uzcelti specializēti poligrāfijas uzņēmumi. Arī Rīgā ceļ Preses namu, kam būs liela ražošanas jauda. Desmitajā piecgadē šo objektu pilnīgi pabeigs. Jau pašlaik jaunajā tipogrāfijā iespiež 9 nosaukumu laikrakstus un 14 nosaukumu republikāniskos žurnālus, tai skaitā sešus ofseta tehnikā.

Turpmāk ofseta tehnikā paredzēts iespiest visus Rīgā iznākošos laikrakstus, kuru vienreizējais kopmetiens pārsniegs 1. milj. eksemplāru, kā arī lielu daļu žurnālu ap 1,5 milj. eksemplāru kopmetienā. Preses nama tipogrāfijā šai tehnikā nākotnē drukās arī brošūras, bērnu grāmatas, prospektus un citu krāsaino produkciju.

Laikrakstu un žurnālu izlaides īpatnība ir to lielie metieni, kas jāiespiež īsos termiņos. Šīs produkcijas iespiešana ofseta tehnikā ļauj paaugstināt tipogrāfijas tehnisko potenciālu. Tā rezultātā jaunākā informācija pie lasītāja nonāk ievērojami ātrāk un nevainojamā poligrāfiskā izpildījumā, jo intervāls starp manuskripta nodošanu salikšanā un žurnāla parādīšanos tirdzniecībā ir daudz mazāks. Ofseta iespieduma priekšrocības laikrakstu un žurnālu izdošanā, pielietojot modernu tehniku (fotosalikumu, automātisko fotoiekārtu, elektronisko krāsu sadalītāju, automātisko līniju ofseta formu izgatavošanai), daļēji it kā atbīda otrā plānā tradicionālo augstspiedi.

Žurnāls “ofsetā” nozīmē bagātīgi ilustrētu un teicami iespiestu izdevumu. Uz ofseta mašīnām teksta iespiedums ir vienmērīgs, gluds. Ilustrācijām ir precīza krāsu sakritība un toņu gradācija. Tādu kvalitāti nodrošina divi priekšnoteikumi. Pirmkārt, teicama tehnikas pārzināšana un tehnoloģiskā procesa ievērošana, otrkārt – kvalitatīvs papīrs.

Pieredze laikrakstu un žurnālu iespiešanai ofseta tehnikā mūsu valstī vēl ir visai neliela. Zinātnieku pētījumi poligrāfijā vērsti uz to, lai maksimāli izmantotu ofseta tehnikas priekšrocības. Šodien tiek risināti tādi tehnoloģiskie jautājumi kā teksta korektūra uz ekrāna, formu operatīva izgatavošana, iespiedmašīnu darba ražīgums, materiālu pašizmaksas samazināšana, u.c. Tiek meklēti tehnoloģisko procesu optimālie varianti. Poligrāfijas speciālistu uzdevums ir apgūt un ieviest jaunākos mūsu valstī ražotos materiālus (gaismjutīgas plates, krāsas laikrakstu iespiešanai, ofseta gumijas u.c.), normalizēt formu izgatavošanas procesus, kā arī iespieduma tehnoloģiju. Tiek izmēģinātas Padomju Savienībā un ārzemēs ražotās jaunu modeļu mašīnas.

Daudz uzmanības šodien pievērš salikuma procesu automatizācijai un fotosalikuma ieviešanai, lai atbrīvotos no svina lietošanas. Visi šie pasākumi domāti ražošanas cikla saīsināšanai. Daudz rūpējas arī par poligrāfiķu darba organizāciju, viņu kvalifikācijas celšanu. Priekšplānā izvirzās tādu operatoru, fotogrāfu, kopētāju, paraugnovilcēju un it sevišķi iespiedēju sagatavošana, kas pilnībā prastu izmantot augstražīgo mašīnu un agregātu tehniskās iespējas. Strādnieka fiziskais darbs ofseta cehā ir vieglāks nekā augstspiedes cehā. Tur vairs nav jācilā ap 20 kg smagās svina, alvas un antimona maisījuma stereotipa formas. Ofseta mašīnās lieto formas, kuru svars ir tikai 3 kg. Arī šis faktors iespiedēja darbu var padarīt augstražīgāku.

Laikrakstu un žurnālu iespiešanai izmanto dažādu šķirņu papīru – gan parasto avīžu gan krīta papīru. Jo tas labāks, jo labāks teksta un ilustrāciju iespiedums. Paveras arī iespējas izmantot vismodernāko formu izgatavošanas tehniku, piemēram, automātisko krāsu korektoru.

PSKP XXV kongresā norādīja uz nepieciešamību ievērojami uzlabot papīra ražošanu msu valstī. Šo lēmumu izpilde ļaus arī mūsu rapublikas poligrāfiķiem saņemt vairāk un labākas kvalitātes papīru.

LKP CK izdevniecības Preses nama tipogrāfijā laikrakstu un žurnālu izlaide ofseta tehnikā paredzēta pēc 1. attēlā redzamās shēmas.

Katra tehnoloģiskā procesa izpildei izmanto gan mūsu valstī, gan ārzemēs ražotas modernas iekārtas. Saskaņā ar zinātnes un tehnikas jaunākajiem atzinumiem poligrāfijas uzņēmumos turpinās to tālāka modernizācija un pilnveidošana.

Pasekosim ražošanā nonākušo manuskriptu liktenim. Tie var būt raksti gan rītdienas laikrakstam, gan nākošajam žurnāla numuram. Un vēl – kā vienā, tā otrā gadījumā tos papildina arī ilustratīvais materiāls – melnbaltās fotogrāfijas, slaidi, zīmējumi, rasējumi. Visiem šiem materiāliem noteiktā laikā jākļūst par gatavo produkciju – laikrakstu un žurnālu. Redakcijās paveikts liels darbs, lai lasītājs saņemtu interesantas korespondences, reportāžas, informācijas, aprakstus, literārus darbus. Tagad – vārds tehnikai un tipogrāfijas ļaudīm.

Saliktuvē tekstus pašlaik saliek uz rindu atlejamām saliekamām mašīnām N-140 “Rossija”, virsrakstus atlej uz lielbieznes mašīnām SK-3 un “Ludlov”. Tās ir modernas mašīnas, kas nodrošina rindu augstuma precizitāti ar pielaidi līdz 0,01-0,03 mm. Tā kā laikrakstu un žurnālu sleju novilkumus izdara uz caurspīdīgas plēves, ir nepieciešama augsta matriču kvalitāte un vienāds atlieto rindu augstums. Laikrakstus aplauž uz speciālām iekārtām VKS-60.

Un lūk, teksts salikts. Tagad, vadoties pēc mākslinieka ieceres, redakcijā gatavo maketu, paredzot vietu (ja vien tas vajadzīgs) arī ilustratīvajam materiālam. Pēc aplauzuma izgatavošanas tiek izdarīti korektūras novilkumi, kurus nodod lasīšanai redakcijā, lai laikrakstu vai žurnālu parakstītu iespiešanai.

No izlabotā aplauzuma jāiegūst novilkums uz 40 mikrometru biezas triacetāta plēves. Šim nolūkam ieslēdz formu, uzvelmē krāsu un iegūst pirmo novilkumu uz papīra. Vajadzības gadījumā izdara piekārtojumu, un tikai pēc tam – novilkumu uz caurspīdīgās plēves. Novilkumu iepūderē ar melnu pigmentu PS-6.

Paralēli šim procesam ofseta formu cehā gatavo ilustratīvo materiālu. Šeit izmanto VFR firmas “Klimsch” ražoto automātisko horizontālo fotoaparātu “Ekspress-S”, kas savienots ar attīstīšanas iekārtu “Pakonolit”. Atkarībā no ilustrāciju izmēra aparātā ievieto fotofilmu “Gevalait” vai FT-111. Fotofilmas platums ir no 15 līdz 51 cm, kadra garums no 5 līdz 60 cm. Aparātā iegūst rastera un svītru negatīvus no melnbaltiem oriģināliem. Ar elektronu vadības bloka palīdzību tos eksponē. Fotogrāfs, saņemot oriģinālu, ar luksometru nosaka tā optisko blīvumu. Pēc šiem parametriem elektronu skaitļotājs aprēķina ekspozīcijas laiku un automātiski noregulē diafragmas atvērumu. Izvēloties pareizo filmas garumu un platumu, tiek ieslēgta aparatūra, piesūknēta un apgriezta filma, un aparātā notiek tās iegaismošana. Pēc eksponēšanas filmu aiztransportē uz attīstīšanas iekārtu “Pakonolit” iegūstot izžāvētu rastera negatīvu, no kura uz kontakta kopējamās iekārtas izgatavo diapozitīvu.

Vadoties pēc redakcijas maketa, montē lappuses. Montāžai kā pamatni izmanto caurspīdīgu materiālu astrolonu, kam piemīt ļoti svarīga īpašība – tas nedeformējas. Ar zināmu intervālu izvietotās savstarpēji perpendikulārās līnijas ļauj precīzi izvietot teksta un ilustratīvo materiālu.

Uz vienas astrolona loksnes atkarībā no formāta montē 2-4 laikraksta vai 4-8-16 žurnāla lappuses.

Kopēšanu uz gaismjutīgās bimetāla ofseta plates izdara automātiskajā kopēšanas rāmī. Plates formāts ir 833 x 1200 mm. Tērauda pamatnes biezums – 0,35 mm, vara kārta – 7 mikrometri, hroma kārta – 1 mikrometrs.

Hroma kārtas virsma ir pārklāta ar gaismas jutīgu slāni. Pirms kopēšanas ofseta platē izsit caurumus, lai montāža uz tās kopēšanas procesā būtu nofiksēta.

Bimetāla iespiedformas apstrādes process notiek uz automātiskās līnijas “Drem”. Pēc kopēšanas plate nonāk attīstīšanas sekcijā. Vienmērīgi izsmidzinot ūdeni, notiek plates attīstīšana. Transportiera kustības ātrums attīstīšanas laikā ir vienmērīgs. Pirms plate nonāk žāvēšanas sekcijā, no tās virsmas ar gumijas rakeli noņem daļu ūdens.

Attīstīto, izžāvēto un izkoriģēto plati ievada kodināšanas sekcijā. Transportiera ātrums kodināšanas līnijā ir atkarīgs no daudziem parametriem.

Sālsskābes un cinka hlorīda šķīduma ietekmē pie 40 grādiem hromu kodina līdz vara slānim. Pēc kodināšanas kopiju mazgā ar tīru ūdeni, pēc tam plati ievada sekcijā gaismjutīgā slāņa izšķīdināsanai. Šim nolūkam izmanto kālija permangāta un kodīgā nātrija šķīdumu.

Nomazgāto formu ievada nākošajā sekcijā gaismasjutīgā slāņa pārpalikumu likvidēšanai un “balto vietu” apstrādei ar perhidrīta un ortofosforskābes šķīdumu. Iespiedelementu un kaillaukumu apstrāde notiek priekšpēdējā sekcijā.

Pilnīgi nomazgāto gatavo formu pārklāj ar aizsargslāni un ievieto žāvēšanas sekcijā.

Avīžu rotācijas cehā ir uzstādīts VDR firmas “Plamag” ražotais četrruļļu ofseta iespiedagregāts “Rondoset”. Tā ir pati lielākā mašīna jaunajā tipogrāfijā. Uz tās iespiedīs visus laikrakstus. Agregāta vienas sekcijas maksimālā jauda ir 25 000 apgriezienu stundā. Tāds ātrums nodrošina laikrakstu vienreizējā metiena izlaidi 3-3,5 stundās. Mašīnas katrai sekcijai ir divi iespiedaparāti. Viens paredzēts iespiešanai melnā, otrs – citās krāsās. Krāsas mašīnai piegādā pa cauruļvadiem no īpašas telpas – krāsu stacijas.

Iespiestās loksnes jāloka. Locīšanas aparāts sastāv no divām locīšanas iekārtām. Aparāts apgādāts ar pneimatiskām bremzēm. Iespiestos laikrakstus ar vertikālo transportieri nogādā ekspedīcijā saiņošanai.

Žurnālus iespiež uz div- un četrkrāsu lokšņu ofsetmašīnām, kuru jauda ir sasniedz 8000 novilkumu stundā. Tos žurnālus, kuru metiens pārsniedz 100 000 eksemplāru, paredzēts iespiest uz divkrāsu ruļļu ofsetmašīnas “Rondoset-petit”, kuras ražīgums ir 25 000 lokšņu novilkumu stundā, iespiežot 2 krāsās, un 50 000 – vienā krāsā. Tas nozīmē, ka žurnāla “Zinātne un Tehnika” 4 krāsu loksni iespiedīs uz lokšņu mašīnām, bet 2 krāsu un 1 krāsas loksni – uz ruļļu rotācijas.

Brošētava apgādāta ar modernām un augstražīgām mašīnām. Locīšanas iecirknī uzstādītas un strādā jaunu modeļu nažu un kasetmašīnas. Apgūts sanešanas, šūšanas un griešanas agregāts. Jūtamu ekonomisko efektu dod automatizētā līnija brošūru izgatavošanai bez šūšanas.

Nav tālu laiks, kad ofseta tehnikā mūsu tipogrāfija iespiedīs ne tikai republikas, bet arī centrālos laikrakstus, kuru matrices saņem pa fototelegrāfa sakaru kanāliem. Jaunā tehnika un tehnoloģija ir stabils pamats produkcijas kvalitātes uzlabošanai un iespieddarbu izlaides palielināšanai republikā.

1978. gada sākums Preses nama tipogrāfijai atnes centrālo jeb Maskavas avīžu blāķus. Padomju Jaunatne, 1978. gada 6. janvāris, aģentūras LATINFORM informācija Pravdu iespiež Rīgā:

Šorīt republikas Preses apvienības kioski pirmo reizi saņēma mūsu zemes centrālos laikrakstus Pravda, Izvestija un Komsomoļskaja Pravda, kas iespiesti Latvijas Komunistiskās partijas CK izdevniecības tipogrāfijā.

Pēc Minskas Rīga kļuvusi par otro pilsētu mūsu zemē, kas Maskavas avīzes laiž klajā ofsetiespiedumā. Republikas lielākais poligrāfijas centrs, kas apgādāts ar jaunāko padomju un ārzemju iekārtu, rūpīgi sagatavojies atbildīgā pasūtījuma izpildei. Pēc laikrakstu sleju fotokopijām, ko saņēma vakar vakarā, pa sakaru kanālu izgatavoja ofsetformas. Laikrakstu metiena iespiešana ar ofseta iespiedmašīnu Rīgā sākās praktiski vienlaikus ar Maskavu. Mašīnas jauda – 80 tūkstoši eksemplāru stundā.

Rīgā iznākušajām Maskavas avīzēm ir skaidrs iespiedums un augsta attēlu kvalitāte. Tagad šie laikraksti vairs nenonāks pārdošanā ar novēlošanos – sleju kopijas uz Rīgu nesūta ar lidmašīnu kā agrāk, bet saņem pa fototelegrāfu, ko neietekmē nekādi laika apstākļi.

Kamēr redakciju korpuss vēl tukšs, padomju valsts svētkos Preses nama fasādi “rotā” milzīgs Vladimira Iļjiča Ļeņina portrets, kas labi saskatāms no Daugavas pretējā krasta, kur notiek tradicionālās darbaļaužu demonstrācijas.

Apmēram šajā laikā nodod ekspluatācijā arī Maskavas tiltu, kas vēlāk tiek pārdēvēts par Salu tiltu. Līdz ar tilta atklāšanu rodas iespēja Zaķusalā uzbūvēt jaunu TV un radio kompleksu – arī augstceltnes. Iecerēts uzbūvēt TV torni un divus daudzstāvu korpusus – vienu televīzijas, otru radio darbiniekiem.

1978. gads – tā ir ļoti lietaina vasara, kad no debesīm gāžas balts ūdens, un laukos notiek izmisīga cīņa par ražu. Šīs cīņas atspoguļošanā aktīvi piedalās žurnālisti un rakstnieki. Padomju valsts nemitīgi pret kaut ko cīnās – pret imperiālismu, pret kapitālismu, pret afgāņu dušmaņiem, pret četriem gadalaikiem, utt. Protams, cīnās arī “par” – par mieru, par komunisma uzcelšanu (biedra Ņikitas Hruščova solītais 1980. gads jau pavisam tuvu, bet rezultātus kaut kā nemana un nemana), par kosmosa iekarošanu, par piecgades plāna izpildīšanu četros gados, par augstu kvalitāti katrā darba vietā un pat par to, ka ekonomikai jābūt ekonomiskai.

PSRS turpina celt Baikāla – Amūras maģistrāli un citas komjaunatnes triecienceltnes. Tiek izstrādāti grandiozi projekti par lielo ziemeļu upju pagriešanu Vidusāzijas virzienā. Jaunieši no Latvijas brauc apgūt naftas un gāzes atradnes Sibīrijā. Tjumeņā veselu ciematu ceļ Latvijas celtnieki. Darbs Sibīrijā un Tālajos ziemeļos ir izdevīgs, jo par to maksā “lielo rubli” un pienākas dažādi atvieglojumi. Arī padomju laikā cilvēki meklē iespējas nopelnīt iespējami vairāk, bet tā, ka robežas uz rietumu pusi slēgtas, nākas braukt uz austumiem un ziemeļiem.

Pēc ražīga darba pienākas pelnīta atpūta, tāpēc brīvajā laikā padomju cilvēks var apmeklēt kino, dažādus koncertus un teātra izrādes. Teātris ir populārs, pirms izrādēm ar autobusiem organizēti sabrauc skatītāji pat no attāliem lauku rajoniem, bet, lai iegādātos biļetes brīvā pārdošanā kad tā tiek izziņota Rīgas Balsī, tad jāieņem rinda jau naktī. Gada nogalē noteikti jāpiedalās Mikrofona aptaujā par gada labāko dziesmu, kur  ilgus gadus uzvarētāja laurus nemainīgi laurus plūc Raimonds Pauls ar saviem solistiem  Noru Bumbieri,  Viktoru Lapčenoku, Margaritu Vilcāni un Ojāru Grīnbergu. Šajā laikā viņiem pievienojas arī Žoržs Siksna, Mirdza Zīvere un Aija Kukule. Kaut kur blakus ir arī komponists Zigmars Liepiņš, savus cienītājus pulcē Imants Kalniņš un citi. Ap šo laiku vai drusciņ vēlāk rodas ansambļi Credo, Līvi, Eolika, Pērkons…

Kam nepietiek ar Paulu, tas var skatīties Maskavas Centrālās televīzijas (CT) Zilo uguntiņu un jaunās estrādes zvaigznes Allu Pugačovu, Sofiju Rotaru, Valēriju Ļeontjevu un pat Sanremo festivāla uzvarētājus – kādam padomju kultūras sfēras ierēdnim ar Itāliju izveidojas tik labi kontakti, ka Romina Pauere, Al  Bano, Toto Kutunjo, Adriāno Čelentāno un citi dzirdami ne tikai pa radio un platēs, bet redzami arī TV un vēlāk pat dzīvā veidā uz skatuvēm. Ar citu valstu zvaigžņu viesošanos padomijā ir drusciņ švakāk, bet tām durvis ir plašāk atvērtas nekā sešdesmitajos gados. Vēl pēc pāris gadiem klāt Boney M, kas pirmie padomijā dzied “zem finiera” jeb ar fonogrammu.

 

—————————————————————————————————————————————

Manuprāt, arī pavisam īsi, atsevišķu notikumu apraksti ir vērtīgi. Tie ir kā  mozaikas gabaliņi, kuri palīdz veidot kopējo ainu par laikmetu un cilvēkiem tajā – priecājos arī par īsiem notikumu izklāstiem, tikpat kā par plašākiem stāstījumiem. Varbūt vēl kāds vēlētos uzrakstīt savas atmiņas un atsūtīt publicēšanai. Man var atrakstīt uz manām lapām, tur visur ir vēstuļu iespēja:

https://www.facebook.com/Iveta.Buike/

http://www.draugiem.lv/iveta.buike/

Arī Twitter man var atrakstīt jebkurš

https://twitter.com/IvetaBuike

 

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

w

Connecting to %s