Par vēlēšanām Rīgā

“Saskaņas centra” Ušakova, Amerika un pārējo viņiem līdzīgo valdīšana ir katastrofāla mūsu galvaspilsētai – par neviens saprātīgs cilvēks jau sen nešaubās. Diemžēl, kā tas parādās daudzās jomās, saprātīgi cilvēki, kuri informējas par notiekošo, ir mazākums. Vēlēšanu iznākumu nosaka vairākums, kuram nav laika, gribas, intereses un spēka sekot notikumiem un aizdomāties par to cēloņiem. Tieši šis vairākums, kuru jau gadiem, ieguldot milzu līdzekļus PR akcijās, apstrādā Ušakovs, nodrošina viņa palikšanu Rīgas mēra krēslā. Savukārt tos, kuri varētu balsot pret Ušakovu, tikpat masīvi apstrādā dīvaini ļaudis soctīklos, skaidrojot latviski, ka uz vēlēšanām nav vērts iet, tā vai tā nekas nemainīšoties, visi ir zagļi, citi nav labāki par Ušakovu, no Amerika & Co. vismaz esot zināms, ko var sagaidīt un vispār – latviešiem neesot, par ko balsot.

Lai tik masīvi skalotu vēlētājiem smadzenes, ir vajadzīgi lieli līdzekļi. SC un Ušakova rokās šādi līdzekļi ir. Tie nāk no rīdzinieku maciņiem, dažreiz pat visai dubiozā veidā. Šajā sakarā vēlos izstāstīt vienu patiesu notikumu no ne tik senas Rīgas pagātnes.

Tas notika laikā, kad Ušakovs ar SC gatavojās savai otrajai ievēlēšanai vienā parastā okupācijas laikā būvētā un pēc tam privatizētā mājā Rīgā. Māju jau gadiem pārvaldīja “Rīgas namu pārvaldnieks”. Pārvaldīja savā pierastajā manierē, naudu iekasēja, darīts mājas labā tikpat kā nekas netika. Ja dzīvokļu īpašnieki jautāja, tad atbilde bija vienmēr viena: “Mājai ir parādi, naudas nav.” Aina būs pazīstama daudzu māju iedzīvotājiem. Tomēr šajā mājā atradās viena dzīvokļa īpašnieks, kurš negribēja turpināt vienkārši maksāt un dzīvot nesakoptā mājā. Viņš devās pie pārvaldniekiem un lūdza ieskatu mājas apsaimniekošanas grāmatvedībā. Namu pārvalde to atteica, tas esot iespējams tikai ar visu īpašnieku kopsapulces lēmumu, atsevišķiem īpašniekiem tādu tiesību ielūkoties apsaimniekošanas izdevumos neesot.

Māja liela, dzīvokļu tur daudz, tajos dzīvo dažādi ļaudis, daudzi cittautieši tajā skaitā. Uz kopsapulcēm dabūt kvorumu arī problemātiski, parasti tur ļoti maz cilvēku nāca. Minētais dzīvokļa īpašnieks (sauksim viņu par Jāni) nolēma tomēr izcīnīt tiesības pārbaudīt mājas finansiālo stāvokli. Jānis sāka apstaigāt mājā katru atsevišķo dzīvokli, skaidrot kāpēc viņam vajadzīgs paraksts. No sākuma viņam bija jāsastopas ar ļoti dažādu attieksmi – citi bija gatavi uzreiz parakstīt pieprasījumu pārvaldniekam, citi Jāņa iniciatīvu uzņēma ar lielām aizdomām. Tomēr Jāņa pūles un neatlaidība vaiņagojās ar panākumiem, viņam izdevās noformēt īpašnieku kopsapulces lēmumu. Lai arī pārvaldnieks lika visādus šķēršļus, tomēr beigās Jānis pie dokumentiem tika. Un kas tad atklājās? Ka ne tikai mājai nav parādu, bet ir pat 20 000 latu liels uzkrājums. Vēl trakāk, viņš atklāja, ka namu pārvalde gatavojas remontēt kāpņu telpu ar bezdievīgi dārgu tāmi. Nevajadzēja daudz attapības, lai saprastu, ka kāpņu kosmētiskais remonts nemaksā tik daudz. Zinot, ka drīzumā būs vēlēšanas un namu pārvalde ir SC rokās, varēja arī labi iztēloties, kur atlikusī nauda paliks.

Īsi sakot, Jānis atkal sāka apstaigāt katru kaimiņu, runāt un pārliecināt, ka izšķērdība ir jānovērš. Nestāstīšu visu sīkums, bet rezultātā pārvaldnieka iecerētais remonts nenotika, Jānis arī panāca, ka māja atsakās no “Rīgas namu pārvaldes” pakalpojumiem un pārņem mājas apsaimniekošanu savās rokās. Tagad māja tiek uzturēta labā kārtībā par mazākiem līdzekļiem.

Kāpēc es par šo notikumu stāstu? Tāpēc, lai vēlreiz atgādinātu, ka bez pašu pūlēm, diemžēl, nekas nemainīsies. Nepietiek ar to vien, ka aizejam reizi 4 gados nobalsot (un citiem pat tas par grūtu). Daudzi brīnījās par Trampa uzvaru, to gandrīz neviens neparedzēja. Vai pamanījāt tās dažas ziņas, kurās stāstīts par tūkstošiem cilvēku visā Amerikā, kuri kā brīvprātīgie apstaigāja kaimiņus, māju pēc mājas un aģitēja cilvēkus balstot par Trampu? Manuprāt, tāda kustība būtu vajadzīga arī Rīgā. Pilsētā ir daudz cilvēku, kuri īsti nesaprot, kas notiek. Latviešu pensionārītei, kura balso par “mūsu Ņiliņu”, vajadzētu paskaidrot, ka viņas atlaide transportā rodas no tā, ka viņas bērni un mazbērni par satiksmi Rīgā pārmaksā. Ja nauda netiktu nelietderīgi izmantota, tad visi Rīgā par transportu maksātu mazāk un iespējams, ka arī atlaides pensionāriem tāpat saglabātos. Pie tam, ne jau “Ņiliņš” ir tas, kurš ieviesa atlaides – tās nestrādājošajiem pensionāriem ieviesa toreizējā TB/LNNK mēra Ārgaļa laikā. Starp citu, Ārgalis ir dāvinājis Rīgai milzīgu puķu dobi ar kolekcijas tulpēm no sava dārza. Dobi izveidoja Rātsnama priekšā. Ārgaļa dāvāto tulpju dobi nākamie Rīgas “saimnieki” nolīdzināja līdz ar zemi, lai iznīdētu rīdzinieku atmiņas par mēriem, kuri nevis savā kabatā bāž līdzekļus no rīdzinieku maka, bet dod no sava – Rīgai.

Šādu argumentu ir ļoti daudz, arī tādu, kuri pārliecinātu lielu daļu Rīgas iedzīvotāju – cittautiešu. Tikai kādam šī informācija ir jānones līdz viņiem. To nedara Latvijas krievu mediji. Pat latviešu mediji, kuriem ir līdzinieks krievu valodā, tajos publicē Ušakovam, Krievijai glaimojošas ziņas. Piemēri regulāri parādās soctīklos, kad krievu versijā kāda Krievijai neglaimojoša ziņa tiek aizstāta ar pavisam citu materiālu.

Tā nu sanāk, ka sabiedrībai pašai jāķerās darīt to darbu, kuru nepaveic politika, mediji. Var jau arī neko nedarīt, paburkšķēt soctīklos. Tikai tad nekas nemainīsies. Rīgas budžets tiks plicināts tālāk (atgādināšu, ka jau tagad Rīga ir lielos parādos, kaut gan SC pilsētu pārņēma ar pilnu kasi, pat pārpalikumu), palielināsies parādi, kuri būs jāatdod nākamajām paaudzēm, turpināsies latviešu izspiešana no pilsētas, nejēdzības ar skolām, bērnudārziem, bruģa zagšana, Vecrīgas izkropļošana ar viesnīcu betona klučiem, utt. utjp. Par Barona ielu un #KapuTramvaju pat nerunājot. Tie jau tikai kārtējie posmi kopējajā nejēdzību kaudzē. Nejēdzību, no kurām daudzas skar arī Rīgā dzīvojošos cittautiešus. Viņiem tikai neviens to nav izskaidrojis.

Mums patīk lietot argumentu, ka normālās valstīs nav tā kā pie mums. Jā, nav. Nav tieši tāpēc, ka Rietumu valstīs sabiedrība to jau sen ir apzinājusies, ka par sev svarīgām lietām ir pašiem arī jācīnās. Un to dara vēl šodien, lai gan dzīvo daudzās jomās labāk par mums. Pieminēšu tikai vienu piemēru – Bavārijas galvaspilsētā Minhenē domē tradicionāli valda sociāldemokrāti, kuri nav draudzīgi auto satiksmei. Pilsētā bija daudz sastrēgumu, bet izbūvēt trīs tuneļus, kuri tos novērstu, pilsētas vadība nevēlējās. Tad iedzīvotāji paši noorganizēja tautas nobalsošanu par šo jautājumu. Tur arī neiztika bez individuāla pārliecināšanas darba, kuru veica aktīvisti. Rezultātā notika nobalsošana un pilsētas vadība bija spiesta šos trīs tuneļus izbūvēt. Šobrīd pēdējais no viņiem jau ir nodots ekspluatācijā. Bez daudzu cilvēku pilsoniskās aktivitātes tas nebūtu noticis.

Advertisements

Komentēt

Please log in using one of these methods to post your comment:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s